Iesaki rakstu:

Bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdā viņas Facebook profilā publicētas pārdomas par pēdējā laika iniciatīvām sakarā ar bijušo prezidentu nodrošinājumu pēc pilnvaru beigām. Lai gan rakstības stils liecina, ka rakstītāja nav bijusi pati eksprezidente, kura to, visticamākais, tikai akceptējusi, publicējam šo viedokli pilnībā.

„Ar interneta starpniecību noskatījos lielāko daļu LTV radījuma Sastrēgumstunda trešdien, 10. oktobrī. Skatītāju balsojums raidījuma beigās uzrādīja, ka 300 līdz 400 ļaužu no Latvijas apmēram diviem miljoniem iedzīvotāju uzskatīja, ka bijušie Valsts prezidenti būtu principā pelnījuši kaut kādu (detaļās nenoteiktu) sociālo nodrošinājumu pēc prezidentūras beigām.

Toties četras līdz piecas reizes vairāk skatītāju izteica marksistiski–ļeņinisko pārliecību, ka neatkarīgas, suverēnas un nacionālas Latvijas valsts vadīšana vai pārstāvēšana tāds štrunts vien ir un nav pelnījis jebkādu īpašu ievērību vai atzinību. 

Ņemot vērā, ka Latvijā šobrīd vēl dzīvi ir trīs eksprezidenti, tad taisnības labad šo jau tā pieticīgo pateicīgo atbalstītāju skaitu vajadzētu kristīgi sadalīt trijās daļās. Tas atstāj mazliet vairāk par 100 pateicīgiem iedzīvotājiem uz katru bijušo prezidentu.

Manā gadījumā, pēc astoņiem intensīva amata gadiem un tikpat intensīviem pieciem pēcprezidentūras gadiem, šos simts būtu jādala ar 13, lai aritmētiski izrēķinātu, cik atbalstītāju pa darba gadu man izdevies iekarot. Skaitlis sanāk kādi septiņi vai astoņi par katru darba gadu, kas manu ieguldījumu novērtējuši atbilstoši citur demokrātiskajā Eiropā sen atzītiem standartiem.

Ja atceramies Vecās derības stāstu par Sodomu un Gomoru, tad Lots no tā Kunga bija izkaulējis solījumu, ka šīs grēcīgās pilsētas varētu izmukt no izsauktās Dieva dusmības un soda, ja Lots tajās atrastu kaut 10 krietnus un dievbijīgus vīrus. Tā ir viena no šī nostāsta morālām mācībām – 10 labi cilvēki var atsvērt veselu pilsētu citādo!

Manā gadījumā pat 10 pateikties gatavie par katru padarītā darba gadu gluži vis nesanāk. Skaitlis ir mazāks par Bībelē piesaukto minimumu. Neko darīt. Savu ieguldījumu es nenožēloju un turpināšu strādāt Latvijas labā, kamēr vien spēki to atļaus. Visu mūžu esmu vadījusies no bērnībā ieaudzinātām patriotisma jūtām, morālām vērtībām un darba tikuma un ne jau tagad no visa tā atsacīšos.

Taču visiem tiem trīs līdz četriem simtiem pa visu Latviju, kuri izteicās gatavi novērtēt Valsts prezidenta darbu kā tomēr mazliet citādu nekā pārējie, vēlos šeit izteikt savu pateicību. Novēlu ikvienam no viņiem: lai dots devējam atdodas, lai Jūsu darbam un veikumam rodas izpratne un atzinība starp Jūsu līdzcilvēkiem un lai Jums šai pasaulē labi klājas!”