Iesaki rakstu:

Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka būvējam arī ceļus, tiltus un viaduktus. Arī slikta būvuzraudzība infrastruktūras objektu būvniecībā var gan radīt draudus cilvēku drošībai, gan novest pie mūsu nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšanas. 

Lielāko daļa lielo iepirkumu ceļu būvē organizē Latvijas Valsts ceļi (LVC), bet nozīmīga daļa ir arī pašvaldību kompetencē. Līdzās pašam būvniecības iepirkumam tiek organizēti iepirkumi par būvuzraudzību, un tieši šie iepirkumi rada vairākus jautājumus. Esmu apkopojis informāciju par 20 būvuzraudzības iepirkumiem gan pašvaldībās, gan nacionālā mērogā. Izskatot šos iepirkumus, rodas iespaids, ka būvuzraudzība ceļu būvē Latvijā notiek tikai virtuāli.

Latvijā jau sen tiek diskutēts, vai zemākās cenas princips iepirkumos ir tas labākais. Apskatot būvuzraudzības iepirkumus, top skaidrs, ka šis princips konkursus ir novedis līdz absurdam un teju vienmēr uzvarētāja piedāvātā cena liek pamatoti domāt par dempingu, jo par šādu cenu nav iespējams nodrošināt, ka objektā būvniecības laikā atrodas būvuzraugs, objekts tiek reāli apsekots arī pēc būvniecības beigām un no būvnieka tiks pieprasīta nepieciešamā kvalitāte.

Izsludinot būvuzraudzības iepirkumus, konkursa nolikumā tiek noteikts pieejamais finansējums, kas orientējoši liecina par to, cik reāli būvuzraudzība varētu izmaksāt. Tomēr iepirkumos gandrīz vienmēr uzvar piedāvājums ar būtiski zemāku cenu - cena var būt pat vairāk nekā 10 reizes mazāka par iepirkumā pieejamo finansējumu.

Piemēram, konkursā par „Raiņa ielas posma jaunbūve, Noliktavas ielas, Dzintara ielas un Uzvaras bulvāra krustojuma rekonstrukcija, ielām piegulošā laukuma labiekārtošana, Cēsīs, Cēsu novadā” būvuzraudzību pieejamais finansējums bija 42 000 eiro atbilstoši 8” iepirkuma nosacījumiem, bet uzvarētāja piedāvātā cena - nieka 3900 eiro. Par 3900 eiro uzvarētājam ir jānodrošina būvuzraudzība septiņu mēnešu garumā. Tas ietver gan speciālista algošanu, gan nokļūšanu būvobjektā, gan tehniskās un administratīvās izmaksas un, galu galā, arī nodokļu nomaksu. Vai tas maz ir iespējams?

Ir skaidrs, ka šāda politika ilgtermiņā rada negatīvas sekas:

- šādi it kā taupot nodokļu maksātāju naudu, ilgtermiņā tiek būtiski pārmaksāts, jo kvalitāti būvobjektam nodrošināt nav iespējams. Faktiski nesaņemot cerēto kvalitāti, nākotnē nodokļu maksātāju nauda tiek pārtērēta vairākkārtīgi;

- lai konkursā uzvarētu pēc zemākās cenas principa, būvuzraugi faktiski nevar atrasties objektā. Slēdzot šādus līgumus par uzraudzību, nauda tiek izmesta vējā, jo tikpat labi būvuzraudzību varētu arī nenodrošināt;

- ja būvuzraugs nesaņem pienācīgu atlīdzību, pastāv risks, ka viņš var tikt „sponsorēts” no būvnieka puses. Šāda situācija rada riskus, ka uzraudzība faktiski nenotiek, jo būvuzraugs atrodas interešu konfliktā;

- vai, konkursos uzvarot ar šādām cenām, iespējams nomaksāt valstī noteiktos nodokļus?

Ja LVC organizētajos iepirkumos situācija vēl ir apmierinoša, tad pašvaldību iepirkumos to var uzskatīt par katastrofālu. Es aicinu politiķus beidzot nebūt strausiem, izvilkt galvas no smiltīm un risināt šo problēmu. Bet žurnālistus aicinu aktualizēt šo jautājumu, neļaujot politiķiem tomēr tēlot strausus.

* Ceļu tiltu inženieris, biedrības Progresīvie biedrs