Menu
Pilnā versija
Foto

Vulgaritātes megatonnas

Arturs Priedītis · 04.03.2017. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms neilga laika noslēdzās konkurss "Kilograms kultūras 2016". Konkursu organizēja Latvijas televīzijas un Latvijas radio darbinieki. Laimīgie uzvarētāji tika sumināti 23. februāra vakarā. Apbalvošanas šovu varēja noskatīties televīzijā.

Konkurss veltīts garīgajai kultūrai – tēlotājai mākslai, literatūrai, mūzikai, kino un teātra mākslai, mākslas pasākumiem, grāmatu izdevumiem. Runa nav par visu kultūru. Tiekamies ar latviešu jaunākajiem mākslinieciskajiem sasniegumiem.

Katrā ziņā pret šiem sasniegumiem ir jāizturas ar dziļu cieņu un mīlestību. Nekādā gadījumā nav pieļaujama piedauzīga, rupja, bezgaumīga, apzināti vienkāršota attieksme pret garīgo devumu. Garīgā kultūra nav nekaunības un aprobežotības zona.

Faktiski tik tikko minētais ir pats par sevi saprotams un lieki ir par to īpaši atgādināt. Tāpēc cilvēciski loģisks un morāli objektīvs ir jautājums „Kāpēc konkursam ir tik vulgārs nosaukums?”. Iespējami arī citi jautājumi.

Vai konkursa organizētāji ir sliktās domās par latviešu tautu? Vai viņi ir pārliecināti par tautas totālo degradāciju, vienbalsīgi un bez iebildēm akceptējot piedauzīgu, rupju, bezgaumīgu, apzināti vienkāršotu izturēšanos pret latviešu mākslinieku, literātu, zinātnieku sasniegumiem? Vai viņi ir pārliecināti, ka latviešu radošās personības neprotestēs pret konkursa vulgāro nosaukumu un neatsacīsies piedalīties izaicinoši prasti nosauktajā pasākumā? Nav nepieciešams speciāli norādīt, ka „kilograms kultūras” met atbaidošu ēnu uz autoriem, viņu darbiem un latviešu kultūru vispār.

Stāvoklis ir traģisks. Tas nav noliedzams. Garīgais pagrimums par sevi atgādina katru dienu, sākot ar sociāli ne tik bīstamo saldkaislo sentimentalitāti un beidzot ar sociāli ļoti bīstamo perversiju.

Atkārtoju, stāvoklis ir traģisks. Taču garīgais pagrimums noteikti vēl nav simtprocentīgi aptvēris latviešu tautu. Noteikti vēl ir sastopami cilvēki ar labu gaumi, smalku māksliniecisko izjūtu un vēsturiski klasiskajām prasībām jebkura veida daiļradei. Visos latviešos vēl nav iznīdēti mākslas estētiskie kritēriji. Daudzi latvieši joprojām neatbalsta vulgaritāti jaunradē un jaunrades publiskajā interpretācijā. Tas viņiem nav pieņemams.

Konkursa sakarā runa nav par daiļdarbu vulgaritāti, bet gan par vulgaritāti daiļdarbu interpretācijā. Pārmetums konkursa nosaukuma vulgaritātē neattiecās uz radošajām personībām. Tas attiecās uz tā slāņa vulgaritāti, kas gražīgi dīdās ap mākslu, patētiski tēlojot radošas būtnes un mākslas dziļus sapratējus. Vulgaritātes autori patiesībā ir filistri – pašapmierināti un aprobežoti cilvēki ar šauriem uzskatiem un primitīvu gaumi. Konkursa vulgārais nosaukums liecina par nekaunīgu pašapmierinātību un cinismu. Vienīgi nekaunīgs un cinisks mietpilsonis var publiski demonstrēt rupju un bezkaunīgu pārākumu, vēloties pacelties pāri mākslai un māksliniekiem.

Protams, nekas jauns un oriģināls nav noticis. Vulgaritāte vienmēr iet roku rokā ar nekaunību un pārākuma apziņu. Tas ir sen konstatēts, un tas ir sastopams visos laikmetos. Latviešu literatūru un mākslu vienmēr ir pavadījis uzpūtīgu un seklu mietpilsoņu bars, ar pārgudriem spriedumiem kompensējot savu radošo impotenci un talanta deficītu. Ja neticiet, lūdzu, pajautājiet Rainim, pirmskara un pēckara mūsu izcilajiem gleznotājiem, kino un teātra režisoriem, prozaiķiem, dzejniekiem. Ļoti labi zinu, ka Latvijā daiļliteratūru vienmēr ir „pētījuši” galvenokārt cilvēki (zinātnisko institūtu līdzstrādnieki un universitātes pasniedzēji ar „grādiem”) bez elementāras izpratnes par mākslas būtību un daiļrades psiholoģiju. Jaunrades publiskajā interpretācijā vulgaritāte ir šļākusies „profesoru” un „akadēmiķu” rakstos un monogrāfijās, „kritiķu” un „teorētiķu” recenzijās, apskatos, diskusiju atreferējumos, no zāles uzdotajos jautājumos, sabiedrībai tiekoties ar kādu populāru rakstnieku vai dzejnieku.

No vienas puses konkursa vulgāro nosaukumu varētu neuztvert kā pārāk nopietnu problēmu. Taču tā nedrīkst darīt. Eksistē vēl otrā puse. Un, lūk, šī otrā puse atspoguļo ļoti nopietnu problēmu.

Aizvadītajos gados ar vulgāru attieksmi pret garīgo kultūru tiekamies regulāri. Vulgārā attieksme netiek kritizēta, nosodīta, nepieļauta, izskausta. Tā drosmīgi progresē, jo savā izvirtībā nesastopas ne ar kādu pretestību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka pēcpadomju brīvstāves desmitgadēs vulgaritāte ir kļuvusi par latviešu garīgās kultūras pastāvīgu kompanjonu. Tas acīmredzot ļoti daudziem patīk, un pret to atklāti neiebilst radošā inteliģence, kuru vispamatīgāk apkauno uzbāzīgā vulgaritāte.

Piemēram, radošā inteliģence neiebilst pret Dzejas dienu nosaukumu „Dzeja pavedina”. Radošai inteliģencei ir pieņemams kroplais apzīmējums „radošās industrijas”, kā arī regulārie un idiotiskie „ieteikumi kulturālai (!?) nedēļas nogalei”. Rakstniekiem un dzejniekiem nav nekas kritiski sakāms par vulgāri šķebīgajām „grāmatu izstādes programmas odziņām literatūras gardēžiem”, odiozo identifikāciju „policists-dzejnieks”. Arī radošās inteliģences jaunajai maiņai patīk informācija ar virsrakstu „Krāšņi tērpi un uzdzīve Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā”. To lasot, Purvītim, domājams, otro reizi gribētos pamest latviešu cūcības un atkal pārcelties uz Rēveli. Viņa vadīto akadēmiju šodien ķēmīgi traktē kā plebejisko jaunbagātnieku midzeni.

Latviešu televīzijas skatītājus jau daudzus gadus „apdzirda” raidījums „100g kultūras”. Tas noteikti ir vēl vulgārāks nosaukums nekā „Kilograms kultūras”. „100g” ir apzināta ņirgāšanās par latviešu kultūru un latviešu tautu. „100g” reti vulgārie puņķotāji apzināti balstās uz necienīgām asociācijām par alkohola lietošanas apjoma vietējām tradīcijām. Neticu, ka tāda nosaukuma raidījums būtu bijis iespējams „ulmaņlaikos”. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka padomju laikā Zaķu salā par „simts gramiem” pat iepīkstēties neviens neuzdrošinātos. Tāds raidījuma nosaukums kategoriski nebija iespējams.

Pēcpadomju gados latviešu mākslinieciskās jaunrades publiskajā interpretācijā visaugstāko vulgaritātes čupu ir pietaisījuši Rīgas žurnālisti. Par to nevar būt nekādu šaubu. Viņu seklums, primitīvisms, neizglītotība, neinteliģence, muļķīgums, banalitāte, vienpusība, bezjēdzība, negudrība, uzpūtība, nekaunība, bezatbildība, neprofesionalitāte ir iemanījusies medijos ar vulgaritātes smirdoņu pārklāt garīgās kultūras visus procesus. Tas neattiecās burtiski tikai uz dažiem Rīgas žurnālistiem, kuri internetā ir izveidojuši savu informācijas pārraides platformu un saglabā cienījama profesionāļa seju.

Vulgaritāte ir masveidīga. Rezultāts ir nepieņemams. Pateicoties žurnālistu šausmīgi zemajam attīstības līmenim, saruna par mākslu latviešu valodā vairs nav saruna par estētiski skaisto un cēlo, bet gan par „gardēžu” barību, „mākslas baudīšanu” un kultūras vērtēšanu svara mērvienībās. Rīgas žurnālisti pret vulgaritāti izturas kā pret oriģinalitātes izpausmi. Viņi ar vulgaritāti tiecās piesaistīt sabiedrības uzmanību. Tādu paņēmienu parasti atļaujās vienīgi cilvēciskās un profesionālās padibenes. Rīgas žurnālistu estētikā valda nevis elegance, bet vulgaritāte. Rīgas žurnālistos laba gaume ir iesakņojusies ievērojami vājāk, nekā slikta gaume ir iesakņojusies masu kultūras auditorijā.

Konkurss „Kilograms kultūras” nenotika pirmo reizi. Latviešu radošā inteliģence un TV skatītāji ar šo vulgāri dēvēto konkursu tiekas vairākus gadus. Nav manīti mēģinājumi izmainīt konkursa nosaukumu. Tāpēc Rīgas žurnālistiem var būt milzīgs gandarījums.

Tajā skaitā žūrijas komisijai. Internetā var uzzināt, ka „"Kilograms kultūras 2016" žūrijā gada garumā strādāja LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle, Latvijas Radio 3 “Klasika” direktore Gunda Vaivode, Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītājs Orests Silabriedis, Latvijas Radio 1 redaktore un programmu vadītāja Anda Buševica, teātra kritiķe un plaša profila kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, režisore un literāte Kristīne Želve, LTV Kultūras raidījumu redakcijas redaktore Lilita Eglīte, Latvijas Radio 1 raidījuma “Kultūras rondo” žurnāliste Ruta Rikše, LTV raidījumu vadītāja un redaktore Eva Ikstena, LTV Kultūras raidījumu redakcijas žurnāliste un redaktore Anete Lesīte, Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Māra Rozenberga un Latvijas Sabiedrisko mediju portāla lsm.lv kultūras ziņu redaktors Jānis Kalve”.

Lietderīgi vārdā nosaukt arī uzvarētājus. Respektīvi, vulgaritātes morālos atbalstītājus. Citēju internetā ievietoto informāciju: „Kā gada notikums Latvijas kultūrā balvu saņēmusi atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana. Kā gada pārsteigums tika novērtēts pirmais Valmieras vasaras teātra festivāls, ko rīkoja Valmieras Drāmas teātris sadarbībā ar Valmieras pilsētas pašvaldību; savukārt kategorijā “Mūzika” uzvaras laurus plūca Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, diriģents Māris Sirmais, par Pētera Vaska 70. jubilejas koncertu Rīgas Domā. Nominācijā “Teātris” balvu saņēmusi Rīgas Krievu teātra izrāde “Mēdeja”, ko iestudējis režisors Vladislavs Nastavševs. Kategorijā “Vizuālā māksla” uzvarējis mākslinieks Artis Nīmanis par stikla mākslas izstādi “Fragile” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Spēlfilma „Melānijas hronika” saņēma balvu kategorijā “Kino”, bet kategorijā “Literatūra” uzvarējis policists-dzejnieks (!?) Jānis Tomašs par krājumu “Melnie darba cimdi” (“Pētergailis”). Kategorijā “Kultūras mantojums” uzvarēja Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošana Tadenavā, Jūrmalā, Rīgā, ko realizēja Memoriālo muzeju apvienība sadarbībā ar dizaina biroju “H2E”. Īpašo žūrijas balvu šogad saņēma Raimonds Pauls par kopīgo koncertu ar Marisu Jansonu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Maestro solīja daļu balvas nosūtīt izcilajam diriģentam.”

Vēl internetā lasāma šāda informācija: „“Kilograma kultūras” ceremonijas vadīja Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš, kurš saspēlējās ar savu skatuves partneri, komponistu Kārli Lāci. “Kilograms kultūras” balvas zelta statuete atsvara formā, ko veidojuši mākslinieki Kristīne Jurjāne un Ivars Miķelsons, kā arī Rietumu bankas Labdarības fonda naudas prēmija tika piešķirta astoņās kategorijās – "Mūzika", "Teātris", "Kino", "Literatūra", "Vizuālā māksla", "Gada pārsteigums", "Kultūras mantojums" un "Gada notikums". Uzvarētāji tika noskaidroti publiskā balsojumā portālā "Lsm.lv"”.

Domājoši cilvēki, iespējams, gribētu dzirdēt atbildi uz dažiem jautājumiem. Kāds iemesls vulgaritātes invāzijai? Kāpēc ar vulgaritāti samierinās mākslinieki, inteliģence? Vai radošā personība savā daiļradē var būt vulgāra?

Vispirms jāatbild uz pēdējo jautājumu. T.s. tautas daiļrade (mīti, folklora) nepazīst vulgaritāti. Latviešu tautasdziesmās, pasakās vulgaritāte nemājo. Homēra, Dantes, Šekspīra laikā vulgaritāte nebija iespējama mākslinieciskajā darbībā. Turpretī Raiņa, Aspazijas, Blaumaņa laikā vulgaritāte jau bija iespējama mākslinieciskajā darbībā. Mūsdienās vulgaritāte ir daiļrades izplatīts elements.

Līdz Jaunajiem laikiem māksla nepazina vulgaritāti. Vulgaritātes invāzija sākās Jaunajos laikos reizē ar buržuāzijas nostiprināšanos. Vulgaritātes izplatību stimulēja buržuāzijas lētā gaume, pieprasot praktiski izmantojamu (utilitāru) un piezemētu mākslu, literatūru, mūziku. Beigu beigās buržuāzija dzemdēja divus galvenos vulgaritātes monstrus: masu kultūru un postmodernisma mākslu. Abi monstri tagad ārdās arī Latvijā.

Masu kultūras iezīmes un lomu sabiedrībā nav vajadzīgs atgādināt. Tikai vēlams piebilst, ka masu kultūrā vulgaritāte eksistē kopā ar estētisko kategoriju „skaistais”. Savukārt tajā visjaunāko laiku fenomenā, kuru sauc par postmodernisma mākslu, estētiskā kategorija „skaistais” vispār neeksistē. Eksistē vienīgi vulgaritāte, kuru var uzskatīt par postmodernisma mākslas galveno estētisko kategoriju.

Latvija pēcpadomju laikā kļuva masu kultūras un postmodernisma mākslas dievekle. LR garīgās kultūras procesos administratīvā, finansiālā, politiskā, ideoloģiskā, informatīvā iniciatīva un vara ir masu kultūras un postmodernisma mākslas laizītājiem. Viņi agresīvi izturās pret jebkādu aicinājumu kaunēties par savām ākstībām un nolaišanos tik nevērtīgā līmenī, riebīgi apkaunojot latviešu nacionālo kultūru.

Par Rīgas žurnālistu fundamentālo „ieguldījumu” vulgaritātes „emancipācijā” jau minēju. Tā visa rezultātā pie mums atklāti vērsties pret vulgaritāti ir tas pats, kas kaut ko vitāli nepieciešamu darīt pret vēju... Vulgaritāti var šaustīt vienīgi idejiski, materiāli, politiski, morāli neatkarīgi un autonomi pastāvoši atsevišķi indivīdi.

Tāda ir atbilde uz otro jautājumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka pie mums ar vulgaritāti ir spiesti samierināties arī tie mākslinieki un tā inteliģences grupa, kurai vulgaritāte principā ir pretīga. Diemžēl pie mums vulgaritāte ir mērāma nevis gramos, kilogramos, centneros, bet megatonnās.

Konkursa vulgārā nosaukuma „Kilograms kultūras” iespējamību nosaka vēl viens svarīgs moments. Proti, konkursa dalībnieku reālā saistība ar masu kultūru un postmodernisma mākslu.

Iespējams, protesti pret konkursa vulgāro nosaukumu nav iespējami pašu mākslinieku dēļ, jo viņi ir masu kultūras un postmodernisma mākslas reprezentanti. Tāpēc viņiem vulgaritāte ir pašsaprotama parādība, un vulgaritātes elementi ietilpst viņu apziņā un daiļradē. Neapšaubāmi, tādā gadījumā nosaukums „Kilograms kultūras” neizraisa pretestību. Gluži pretēji – liekas „foršs” un „stilīgs”.

Citētajā konkursa uzvarētāju sarakstā ar masu kultūru un postmodernisma mākslu nevar būt nekāda saistība muzeju remontiem, Valsts akadēmiskajam korim „Latvija”. Taču sarakstā ir viens autors, kurš ir kalpojis masu kultūrai visu radošo mūžu. Viņa praktizētie žanri ir tipiski masu kultūras žanri ar stabilu vulgaritātes auru. Savukārt ar postmodernisma mākslu citētajā sarakstā draudzējās divi cilvēki. Viens no viņiem ir pat sava veida korifejs latviešu postmodernisma kloākā.

Novērtē šo rakstu:

0
0