Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

1. maijā Lielajā Ģildē notika LR Pilsoņu kongresa 25. gadadienai veltīta svinīgā sanāksme. Es tajā nepiedalījos, taču katrs norisi var redzēt un dzirdēt video versijā: “Pilsoņu kongresa 25 gadu jubilejas svinības.”

Pēc kopīgas Latvijas himnas nodziedāšanas un vīru kora priekšnesuma sanākušie varēja noklausīties vairāk un mazāk pazīstamu personu uzrunas, tai skaitā tika nolasīts Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces apsveikums, kurā izskanēja augsts vērtējums Pilsoņu kongresa vēsturiskajam ieguldījumam Latvijas Republikas atjaunošanā un jaunās valsts politikas ievirzīšanā.

Pārsvarā runas bija ierasti dižmanīgas, svinīgas un emocionālas, bija arī daudz atmiņu par tām vētrainajām dienām. Būtībā tās neatšķīrās no līdzīgām runām, kādas pilsoņi trīs dienas vēlāk varēja noklausīties 4. maija gadadienai veltītajos pasākumos. Taču bija arī radikālākas un kaujinieciskākas runas, kurās izskanēja asi pārmetumi “4. maija režīmam”, kurš brīžiem nav rīkojies īsteni pareizi.

Jūsmīgākiem klausītājiem jau šķita, ka viņi liecinieki brīnumainai Pilsoņu kongresa atdzimšanai, kurai sekos enerģiska rīcība, kas beidzot mūsu valstī ieviesīs kārtību. Ja vien viņi nezinātu, ka arī šo krāšņo Pilsoņu kongresa jubilejas pasākumu finansē un atbalsta tas pats noniecinātais “4. maija režīms”.

Sliktais čekists un labais čekists

Vēlreiz pārdomājot tā laika notikumus, kuru tiešs līdzdalībnieks biju, rodas iespaids, ka patiesībā LR Pilsoņu kongresa un LPSR Augstākās padomes krasais pretnostatījums un šķietamā nesamierināmība bija tikai vairāk vai mazāk apzināts inscenējums pēc tajos laikos labi pazīstama scenārija “sliktais čekists – labais čekists” (amerikāņu versijā Bad Cop vs Good Cop).

Ja Pilsoņu kongress kategoriski pieprasīja “1918. gada 18. novembra Latvijas” tiesisku atjaunošanu, Padomju varas nacionalizēto īpašumu atdošanu, pilnīgu deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tad LTF daudz draudzīgākā tonī saviem vēlētājiem (visiem LPSR iedzīvotājiem) solīja pilsonisku harmoniju, pilnīgu līdztiesību (neatkarīgi no tautības, reliģiskās pārliecības vai pilsonības), demokrātiju, dažādu īpašuma formu līdzāspastāvēšanu un vispārēju labklājību jau tuvākajā nākotnē (apmēram 5 gados).

Taču patiesībā, lai arī reizēm ar novēlošanos un izvēlīgākām frāzēm, Augstākā padome īstenoja praktiski visas Pilsoņu kongresa prasības. Jau 1991. gada janvārī tika aizliegta kompartija, bet redzamākajiem kompartijas funkcionāriem, kuri laikus nebija paguvuši mainīt smiņķa krāsu, ierobežoja pilsoņu tiesības. Protams, aizliedza arī komunistu simboliku. Tajā pašā gadā tika pasludināti par spēkā neesošiem vairāki būtiskākie padomju varas akti un izsludināta īpašumu denacionalizācija. Tika sāktas sarunas par Padomju armijas pilnīgu izvešanu (rezultāts gan bija nepilnīgs, jo atstāja visai prāvu atvaļināto padomju virsnieku kontingentu, taču tā vēlējās visvarenā Vašingtona).

Augstākā padome pat riskēja iekļūt Ginesa melno rekordu grāmatā, atņemot pilsoņa tiesības prāvai daļai savu vēlētāju. Tā, lai 5. Saeimu vēlētu tikai autentiski LR pilsoņi un viņu pēcnācēji. Bet pats galvenais – jau 1991. gadā sākās kapitālisma restaurācija, turklāt visradikālākajā “Vašingtonas konsensa” mežonīgā kapitālisma versijā. Ar to, manuprāt, Augstākā padome atstāja kaunā pat Pilsoņu kongresa visreakcionārākos dogmatiķus. Vairs ne smakas ne tikai no boļševiku proletariāta diktatūras, bet pat no maigas skandināvu sociāldemokrātijas versijas. Tikai šoka terapija un totāla globālā kapitāla diktatūra!

Lai iekļautos visos Pilsoņu kongresa kanonos, Augstākā padome pat atteicās izpildīt savas 4. maijā pieņemtās Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 7. pantu, kas paredzēja izstrādāt jaunu, “Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim” atbilstošu Latvijas Satversmes redakciju. Tā vietā tika atjaunota Veimāras republikas parauga 1922. gada Satversme (ar tizlu, pērkamu un paralizējošu daudzpartiju sistēmu), kas jau 1930. gados bija pierādījusi savu pilnīgu neatbilstību un nederību. Un, protams, atjaunoja arī galvenos 18. novembra Latvijas civiltiesību aktus, piemēram, 1937. gada Civillikumu.

Tā ka Pilsoņu kongresa sīkstākie dogmatiķi, kas arvien nespēj samierināties ar brīnišķīgo iespēju paklusēt, liekuļo. Varbūt tāpēc, ka paši netika pie šo radikālo pārvērtību stūres, t.i. pie parlamentārās vai Ministru kabineta barotnes.

Taču jautājums pavisam cits: cik prātīgs un sabiedrībai veselīgs bija šāds mēģinājums “otru reizi iekāpt tajā pašā upē”, kuras ūdeņi aizplūduši jau pirms 50 gadiem, pirms vairākām paaudzēm un grandiozām pārmaiņām?

Kopš tā laika taču bija mainījušās vairākas paaudzes, mainījusies iedzīvotāju struktūra, piemēram, attiecība starp pilsētās un laukos dzīvojošo skaitu, tautību struktūra (pēc kara simti tūkstoši devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, un šo vakuumu aizpildīja iebraucēji no citām padomju republikām, 50 gados bija daudz jauktu laulību utt.), īpašumu piederība, mainījies bija cilvēku nodarbinātības raksturs un tautsaimniecības struktūra, mainījies dominējošais pasaules uzskats (reliģiskās,  filozofiskās atziņas), aizmirstas daudzas vecas ierašas, tradīcijas un tikumi, radušās jaunas, mainījušās tehnoloģijas un zinātnes atziņas, līdz nepazīšanai mainījusies visa apkārtējā pasaule. Īsāk sakot, nevar divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Bet kas notiek, ja tomēr to mēģina?

Latviešus atkal represē!

Patiesībā Latvija un, pirmkārt, jau paši latvieši, mēģinot otru reizi iekāpt tajā pašā upē, sev nodarīja milzīgus un neatgriezeniskus zaudējumus. Ar lozungu “atjaunot vēsturisko taisnīgumu” tieši latvieši tika sodīti atkārtoti un tika radīts jauns vēsturiskais netaisnīgums.

Par piemēru ņemsim īpašumu atdošanu. Pirms kara lielākā daļa vērtīgāko īpašumu Latvijā piederēja cittautiešiem, latviešiem lielākoties piederēja nelieli īpašumi laukos un mazpilsētās, turklāt bieži vien tie bija ieķīlāti bankās. 50 pēckara gados Latvija bija mainījusies līdz nepazīšanai: daudzi gājuši bojā karā, daudzi no Latvijas izceļojuši (bēgļu gaitās uz Rietumiem vai represijās uz Austrumiem), daudzi mainījuši dzīvesvietu (piemēram, no laukiem uz pilsētām, no vienas pilsētas uz citu utt.) un nodarbi, daudzas dzimtas izmirušas, bet citas uzplaukušas, mainījušies saimniecisko aktivitāšu centri, uzcelta jauna infrastruktūra, jauni objekti un jaunas celtnes. Atjaunojot bijušās īpašuma tiesības, Latvija noteikti nevarēja palikt “latviskāka”!

Un tomēr pēc visām šīm pārvērtībām tika izsludināta īpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem vai to pēctečiem! Vai esam aizmirsuši, kādu haosu, kādas ciešanas, kaislības un ķildas tas radīja? Jo daudzu izceļojušo latviešu mājās pēc kara apmetās ne tikai un ne tik daudz iebraucēji, bet citi Latvijas pilsoņi! Citi padomju laikā no kolhoza, pašvaldības vai cita īpašnieka bija nopirkuši māju, kas kādreiz piederējusi kādam aizbraucējam vai uzcelta uz citam piederējušas zemes. Citā īpašumā atkal uzbūvēts vai iekārtots jauns objekts. Un cik strīdu starp tuviem un tāliem radiem izraisīja atjaunotā Civillikuma īpatnības? Ja Lietuvā īpašumus atdeva tikai tiem bijušajiem īpašniekiem, kuri pastāvīgi dzīvoja Lietuvas teritorijā, tad Latvijā liela īpašumu daļa tika atdota tiem, kas dzīvoja Rietumos un Latvijā atgriezties nemaz nedomāja!

Tā kā nekādi jaunās valsts mērķi netika ne pasludināti, ne diskutēti, daudzi saprata, ka atgriezušies ulmaņlaiki (arī prezidentu taču piemeklēja ar uzvārdu Ulmanis, atradās arī jauns Meierovics). Viņi lēti pārdeva savus dzīvokļus, pārcēlās uz laukiem, sāka atjaunot senču mājas, cirst krūmus un iekārtot laukus privātai saimniekošanai. Tikai, kad jau bija ieguldītas milzīgas pūles un ņemti dārgi kredīti, atklājās, ka viņu produkcija nevienam nav vajadzīga, jo veikali pārpildīti ar glīti iesaiņotu importa produkciju, un Latvijas ekonomiskās robežas neviens pat nedomā sargāt (kā to darīja Ulmaņa laikos). Tā tika izcūkota arī šo cilvēku dzīve, kuri bija paļāvušies uz lozungu par “18. novembra Latvijas” atjaunošanu. Premjers Šķēle vēlāk atklāti paziņoja, ka tādas ulmaņlaiku sīksaimniecības Latvijai nav vajadzīgas! Nu viņiem atlika doties meža darbos, nodzerties vai no Latvijas aizbraukt.

Mīna ar laika degli

Valsts ir tikai pārvaldes sistēma, kurai pilsoņi deleģējuši tiesības, ja nepieciešams, ar varu uzspiest sabiedrībai noteiktu sabiedrisko kārtību un sociālo sistēmu, kā arī rūpēties par infrastruktūru. Laba ir tā valsts, kas atbilst pilsoņu vairākuma interesēm un atbalsta šo interešu saprātīgu, harmonisku (taisnīgu) īstenošanu. Bet slikta ir tā valsts, kas darbojas pret savu pilsoņu vairākuma interesēm, pārstāv šaura oligarhiska slāņa vai ārēju spēku intereses (pēdējās sauc par kolonijām vai kapitālisma sistēmas perifēriju). Tāpēc valsts nav un nevar augstākā vērtība, valsti nav jāpielūdz, bet jāpiemēro tās pilsoņu taisnīgām vajadzībām. Ir taču zināmas tautas, kas plaukušas bez savas valsts vai citu valstu paspārnē, bet zināmas arī tautas, kas nīkuļo un izmirst pašas savā valstī. Augstākā vērtība ir cilvēki.

Ja neskaita katolisko Latgali, kurai pirms kara bija raksturīgas lielas ģimenes, Latvija kopumā arī “labajos ulmaņlaikos” bija izmirstoša sabiedrība. Jau tad Latvijā smagākajiem darbiem trūka darba roku, tāpēc tika ieaicināti viesstrādnieki, pārsvarā no Lietuvas un Polijas. Kad karš izretināja jau tā dilstošās pavalstnieku rindas un kara beigās simti tūkstoši devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bija tikai dabiski, ka radušos vakuumu aizpildīja iebraucēji no citām PSRS republikām (to noteica republikas atjaunošanas un industrializācijas vajadzības).

Tikpat droši varam prognozēt, ka arī XXI gadsimtā izmirušo un aizbraukušo tūkstošu radīto vakuumu agrāk vai vēlāk aizpildīs citi iebraucēji. Tāds nu ir tas dzelzs likums, kas tautām jāņem vērā, ja tās grib ilgstoši pastāvēt savā zemē. Daba tukšumu necieš. Tāpat kā pirms 1000 gadiem baltu ciltis ieplūda Baltijas jūras piekrastes rajonos (kurus tad apdzīvoja galvenokārt somugri), tāpat zināmos apstākļos tās var iznīkt un šeit ieplūst citas tautas. Visdrīzāk tās būs tautas ar mums pilnīgi svešu kultūru, svešu reliģiju (mentalitāti), atšķirīgu temperamentu.

Pēc pēckara jukām un represijām dzīve Padomju Latvijā pakāpeniski nostabilizējās un pat sāka iet uz augšu. Nevajag padomju periodu idealizēt, bet fakti ir nepielūdzami: 1980. gados Latvijā bija stabili pozitīva dzimstība, daudzbērnu ģimenes tika atbalstītas un godātas. Šai ziņā tā bija tradicionāla sabiedrība (pretstatā mūsdienu Rietumeiropas pederastijas un ģimenes vērtību devalvācijas kultam). Tātad latviešu nākotne padomju periodā nebija apdraudēta, tā tika apdraudēta tikai, sākot ar 1991. gadu, kad tika īstenota SVF pieprasītā šoka terapija, un dzimstība samazinājās gandrīz uz pusi.

Taču padomju periodā bija arī tāda parādība kā jauktās laulības (sirdij nepavēlēsi) – gan starp dažādu etnosu pārstāvjiem, gan starp vietējiem un iebraucējiem. Kā liecina vēlēšanu rezultāti, 1990. gadā par neatkarību nobalsoja visu Latvijas iedzīvotāju (tai skaitā padomju armijas karavīru) absolūts vairākums. LTF pirms vēlēšanām bija solījusi pilsonību visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet tad tā pati LTF frakcijas vadītā Augstākā padome lielai daļai savu vēlētāju atņēma pilsoņu tiesības.

Viņiem piešķīra Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju jeb nepilsoņu statusu. Tas ir piemērs, kā jaundibināmas vai atjaunotas valsts pamatos tiek ielikta mīna ar laika degli. Diskriminēti tiek ne tikai nepilsoņi, bet arī tā pilsoņu daļa, kas nebalso par t.s. latviskajām partijām. Pret viņiem tika vērsta naidīga propaganda, baidot latviešus ar “promaskavisko spēku centieniem tikt pie varas”. Tas ir piemērs, kā slikta valsts pati gatavo sev 5. kolonnu (milzīgu piekto kolonnu, pusi iedzīvotāju), kas šo valsti arī gāzīs. Bet atgriezīsimies 4. maija republikas formēšanās gados.

Latvija izvēlējās negatīvu identitāti

Kad visas denacionalizācijas un privatizācijas orģijas bija pierimušas un Latvijas tautsaimniecība pilnīgi dezorganizēta vai iznīdēta, tika nosprausts mērķis izpostīto Latviju integrēt Eiropā, kuru dēvēja par “bagāto valstu klubu”. Katram izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ko bagātās valstis kapitālisma konkurences apstākļos izdarīs ar tādiem kusliem, nevarīgiem jaunpienācējiem. Kaut vai atceroties to pašu 18. novembra Latviju, kurā bagātie kalpināja nabagos, spieda no tiem pēdējo sulu, vilināja un krāpa, aplaupīja un pazemoja. Tāpēc jau 18. novembra Latvijā bija lielā cieņā kreisās idejas un literatūra, kas šo sociālo kanibālismu atspoguļoja (palasiet kaut vai Pāvila Rozīša grāmatas; nē, viņš nebija komunists).

Bet 4. maija vara šādas diskusijas nepieļāva. Nekādu diskusiju par vēlamo nākotnes modeli nebija vispār! Bet beidzot visā pilnībā atklājās īstā un vienīgā 4. maija Republikas identitāte. Tikai tā bija negatīva identitāte.

Termins “negatīvā identitāte” pazīstams psihologiem, runājot par pusaudžu dumpīgumu. Ja pusaudzis nav pienācīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei (t.i., pārlutināts), ja viņš nav atradis savu aicinājumu un dzīves mērķi, viņš var itin viegli nostāties opozīcijā tiem, kas viņu mudina šādu cienījamu dzīves mērķi izvēlēties, piemēram, opozīcijā saviem vecākiem, opozīcijā skolai vai citām autoritātēm. Viņš sāk rīkoties otrādi, nekā šīs autoritātes gaida – par spīti saviem vecākiem, par spīti skolai, par spīti citām institūcijām. Šāds pusaudzis var itin viegli nonākt negatīvā vidē (izvēlēties sliktus draugus), iesaistīties kriminālās aktivitātēs, sākt lietot atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas), saslimt ar datorspēlēm utt. Modernās psiholoģijas pamatlicējs E. Eriksons šo parādību nosauca par “negatīvo identitāti”. Taču vēl agrāk vācu filozofs Hēgelis šo pašu apzīmējumu lietoja, runājot par valstīm, kurām nav savu pozitīvu mērķu, bet kuras sevi definē kā opozīciju citām valstīm.

Tad nu 4. maija republika ir tipiska valsts ar negatīvu identitāti. Latvijai nav savu mērķu, nav savas  misijas, nav savas ideoloģijas, nav sava kontrakta starp valsti un tautu, tā savu pastāvēšanas jēgu definē kā opozīciju Krievijai. Stāsts apmēram šāds: “Krievija (un krievi vispār) apdraud Latviju un latviešu tautu, tāpēc mums jādraudzējas (un visās lietās jāpieskaņojas) ar visām tām valstīm un struktūrām, kas mūs var pasargāt no Krievijas agresijas”. Dienu pirms referenduma par Latvijas de iure iekļaušanu ES šo identitāti vistiešāk un īsāk TV uzrunā izteica tā perioda premjerministrs E. Repše: “Ja nenobalsosim pareizi, jau rīt Doma laukumā būs krievu tanki.” Apmēram to pašu pirms katrām vēlēšanām vai cita izšķiroša notikuma bazūnē masu mēdiji: krievi nāk; latvieti, turies; pie varas raujas promaskaviskie spēki; ja nebūs eiro, būs rublis utt. Tā ir 4. maija republikas vienīgā identitāte, vienīgā pastāvēšanas jēga, un tā ir negatīva identitāte.

Līdz ar to it kā atkrīt vajadzība pēc jebkādas diskusijas vai analīzes par mūsu “ģeopolitiskās izvēles” sekām, par nepieciešamību kaut ko mainīt, koriģēt. Neviens režīma lojālists publiski neanalizē, kādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas ir Latvijas integrēšanai Eiropā, NATO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, cik Latvija ieguvusi, cik zaudējusi (ja neskaita V. Dombrovska PR  “veiksmes stāstu”), vai nepieciešama politiskā kursa korekcija utt. Jo lieta nostādīta tā, ka mums tas vienkārši jādara un sekas jāpacieš, citādi jau rīt Doma laukumā ieripos krievu tanki, sūtīs uz Sibīriju, uz Gulagu utt.

Tāpēc mums jāpacieš viss, ko vien iedomājas vai varētu iedomāties mūsu “stratēģiskie sabiedrotie”: Latvijas atklāta diskriminācija, ES baņķieru diktāts, masu bezdarbs, parādu verdzība, mūsu kultūrtelpas trula amerikanizācija, sabiedrības pederastizācija, izglītības sistēmas debilizācija, idiotiskas vai klaji destruktīvas Briseles direktīvas, “civilizētās pasaules vērtības”, publiskas dibentiņu kratīšanas, amerikāniskās ziepju operas, realitātes šovi, vardarbību un sociopātiju glorificējoši trilleri, latviešu piedalīšanās citu zemju okupācijā, demogrāfiskā katastrofa, jauniešu aizplūšana uz Rietumeiropu, Brīvības pieminekļa regulāra apčurāšana (jo tā taču kreatīvi izklaidējas mūsu britu sabiedrotie), mūsu sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana utt. Jo alternatīvas taču nav! Kā teiktu Orvela romāna varonis, jūs taču negribat, lai latviešus atkal sūta uz Sibīriju un mūsu ielas vago krievu tanki?

Primitīvi, bet emocionāli iedarbīgi.

Kapitālisma sistēmas krīze un kosmiskais supermens Putins

Kapitālisms ir plēsonīgs, kapitālisms ir agresīvs, kapitālisms ir parazītisks, kapitālisms ir primitīvs un nežēlīgs, kapitālisms morāli degradē un dehumanizē, kapitālisms zaudētājus samin konkurences cīņā, kapitālisms ir alkatīgs, iracionāls un pašnāvniecisks. Kapitālam nepieciešama nemitīga ekspansija (kā vēža šūnām organismā). Kapitālismu var aprakstīt ar militāriem terminiem: tirgus iekarošana, tirgus paplašināšana, tirgus pārdalīšana, tirgus zaudēšana. Lai cilvēki samierinātos ar sociālo kanibālismu, nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls. Jo tikai tā var likt sabiedrību samierināties ar citādi nevajadzīgiem, necilvēcīgiem, netaisnīgiem un noziedzīgiem upuriem.

Mūsdienu kapitālisma centram ASV vienmēr bija kāds ārējais ienaidnieks – barbari, kas traucē “progresam”. Sākumā tie bija Amerikas indiāņi. Tos iznīcināja. Tad ASV ienaidnieks bija Spānija. Cīnoties ar to, ASV sagrāba pusi Meksikas, Kubu, Havaju salas, Centrālamerikas republikas, Filipīnas, uzspieda savu tirdzniecības kārtību Japānai un Ķīnai (Ķīnu Amerika sadalīja ietekmes zonās ar Rietumeiropas impērijām). Ak jā, vienu laiku par barbariem tika pasludināti ASV dienvidu štati, kuri nevēlējās pieņemt jeņķu “biznesa ētiku”, un tas jau bija Amerikas pilsoņu karš, kurā cits citu apslaktēja nepilni 700 000 cilvēku. Amerikas ienaidnieku statusu pilnībā izbaudīja Vācija un Japāna, un tūlīt pēc tam par ienaidnieku tika pasludināta PSRS (kas vēl vakar bija sabiedrotā!) un starptautiskais, bezdievīgais komunisms.

PSRS bija ērts ienaidnieka tēls Amerikai. Ar vajadzību ierobežot “PSRS ekspansiju” varēja attaisnot jebkurus upurus. Sadalot pasauli ietekmes sfērās, ASV un PSRS to kopīgi pārvaldīja gandrīz 50 mierpilnus gadus (ja neskaita karus kapitālisma perifērijā). Kad PSRS negaidīti sabruka, ASV stratēģi uz brīdi krita panikā, jo bija zudis tik ideāls ienaidnieka tēls un sabiedrība sāka ilgoties pēc “miera dividendēm”. Atjēgušies, ASV stratēģi sāka drudžaini meklēt dažādas Hitlera un Staļina reinkarnācijas: Miloseviču, Huseinu, Bin Ladenu ... Bušs pasludināja mūžīgo karu pret islama terorismu. Viņa sekotāji Vidējos austrumus pārvērta par permanentu haosa un nestabilitātes zonu, bet kuru grūti personificēt, jo nav vairs ne Kadafi, ne Huseina, ne Mubaraka, bet Sīrijas Asads izskatās tik eiropeisks un miermīlīgs ... Tad nu Amerika par savu apokaliptisko ienaidnieku izvēlējās Putinu. Uzpūta viņa tēlu un norādīja: lūk, viņš apdraud Ameriku un tās draugus – visu “Brīvo, Civilizēto pasauli”!

Amerikanizētas sabiedrības ir mēdiju manipulētas sabiedrības, jo tipiskā amerikanizētā sabiedrībā, kāda ir arī mūsu sabiedrība, cilvēki vairāk sazinās ar un caur mēdijiem nekā cits ar citu. Viņiem nepatīk sarežģītas, bet noderīgas grāmatas, viņi dod priekšroku funkcionālam analfabētismam, pašapmierinātai ignorancei. Ja ar kādu mēdiju patērētāju sāc runāt par politiku, nekāda saruna nesanāk, jo viņš tikai papagailiski atkārto mēdijos dzirdētās frāzes. Un kas gan cits, ja ne mēdiji uzpūtuši arī Putina personības kultu? Jā, tieši globāla mēroga personības kultu, par kādu Staļins varētu tikai sapņot. Putlers – kā kosmiska mēroga supermens, un ļoti, ļoti ļauns! Arī ģēnijs, protams, ļaunais ģēnijs!

Putina mēdiju tēls ir tipisks amerikāņu celebrity culture produkts! Pat dupsīgā Kima Kardašjana paliek ēnā! Putins ir The Times un citu globālo tabloidu nemainīga gada persona – visietekmīgākais cilvēks pasaulē (savulaik arī Hitlers un Musolīni tika tāpat uzpūsti)! Putins – Über Alles! Un viņš ir ļoti, ļoti ļauns, un viltīgs, Putins ir sliktais zēns (Bad Guy)! Uz viņa rēķina var norakstīt visu, pat sliktus laika apstākļus un globālo sasilšanu.

Bet patiesība tāda, ka Putina sistēma ir vienīgais veids, kā Krievijai uzspiest Vašingtonas neoliberālo laupītājsistēmu, un Krievija šajā shēmā ir viens no galvenajiem Amerikas globālās impērijas balstiem. Jeļcina sistēma, kurā Bils un Helmuts bija Krievijas draugi, nešķita pietiekami patriotiska parasto Krievijas pilsoņu ausīs, tāpēc tā nevarēja ilgi pastāvēt, jo kapitālismam arī Krievijā nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls!

Viss būtu jauki un varētu turpināt dzīvot, kā ASV un PSRS divvaldības ērā, bet nelaime tā, ka kapitālisma sistēma nonākusi terminālā krīzē. Nekāda tālāka kapitāla ekspansija vairs nav iespējama, jo jau apgūta visa zemeslode un citu planētu tālākai ekspansijai nav. Globālais kapitāls ir koncentrēts dažu finanšu grupējumu rokās, un viena grupējuma ekspansija iespējama tikai uz citu grupējumu rēķina. Visi tirgi ir apgūti, bet šo tirgu pirktspēja nemitīgi krītas. Kapitālisma sistēma sasniegusi savas ģeogrāfiskās, resursu un tehnoloģiskās robežas, kapitālisms aprij cilvēces nākotni. Tas nozīmē kapitālisma norietu un galu jau paredzamā nākotnē! Kādu laiku vēl var izlikties, ka kapitālismam ir nākotne, bet tikmēr tiek veiktas (gan mēdiju vidē, gan realitātē) drudžainas kombinācijas, kas atgādina aizkautas cūkas spārdīšanos pirmsnāves agonijā. Tieši šai apokaliptiskai (pēdējai) kaujai starp globālā kapitāla grupējumiem nepieciešamas pēdējā laikā vērojamās ģeopolitiskās kaislības un kosmiskā supermena Putina tēls. Iedzīts stūrī, tipisks kapitālists ir gatavs uz jebkuru noziegumu.

Lielo karu iespējams novērst, ja pasaulē tuvākajā laikā izveidosies vērā ņemami alternatīvi varas centri (šādi tādi aizmetņi jau veidojas), kas orientēsies uz citām vērtībām un ļaus Amerikai nogrimt dabiskā ceļā (pagaidām Amerika parazitē uz dolāra pielūdzēju rēķina). Tā vai citādi, kapitālisms, kādu mēs to iepazinām 25 gados, nākotnē nepastāvēs. Bet nav teikts, ka tā iekārta, kas nomainīs kapitālismu, noteikti būs labāka un cilvēkiem draudzīgāka. Pēc Romas impērijas norieta sekoja tumšie viduslaiki. Un kas atliks no zemeslodes, ja būs liels karš ar kodolieroču izmantošanu?

Latvijai šajā kapitālisma agonijā nav nekādu cerību

Tā kā Latvija nav atradusi savu pozitīvu identitāti, tā automātiski kļūst par savas negatīvās identitātes upuri. Gadiem kultivētā opozīcija iedomātajiem “Krievijas draudiem” mūs novedusi līdz loģiskam finālam, kad Latvijas ceļus vago nevis Krievijas, bet Amerikas tanki, kad Latvija pasludināta par vienu no “sešām piefrontes valstīm”, kad Latvijā tiek ierīkoti NATO militārie štābi un ievesta kara tehnika, kad pieņemts kara rezervistu mobilizācijas likums, kad piedzērušies NATO karavīri apgāna izklaides vietas, puķu dobes un apčurā mūsu pieminekļus. Tas izriet no 4. maija republikas ideoloģiskajā pamatā ieliktās šizofrēnijas, kas šā veidojuma funkcionāriem liek izaicinošā veidā (pat lielā Ķīna tā nedara) maitāt attiecības ar tuvāko kaimiņu (Krieviju), lai izpatiktu aizokeāna onkulim Semam, kurš Latviju tikai izmanto savās ģeopolitiskajās kombinācijās, lai gan pats nespētu Latviju atrast uz ģeogrāfiskās kartes (ASV mēdiju kara suņi savos materiālos parasti Baltiju jauc ar Balkāniem).

Es vairs neloloju ilūzijas, ka Latvijā iespējamas kādas pozitīvas, tautas virzītas pārmaiņas. Tautas aktīvākā daļa vienkārši aizbraukusi. Vismaz pasīvie mediju produkcijas patērētāji (un tādu mūsu vidū ir daudz) ir neglābjami amerikanizēti, viņu psihe saindēta ar toksiskiem apziņas vīrusiem, viņu prāta spējas – debilizētas un atmirušas. Par Latviju viņiem nospļauties, viņi sapņo par Rietumu patērēšanas kulta labumiem un naudu, par ko šos labumus krāt un patērēt, ar ko paspīdēt smalko aprindu hronikās un glancētos žurnālos. Patērēt, patērēt, patērēt... patērētāji nav pilsoņi šī vārda cēlākajā nozīmē. To pašu var teikt par partiju faniem, kas neatšķiras no futbola faniem, un ir naidīgi pret citu partiju faniem. Viņi neko nav sapratuši un neko arī nesapratīs, kamēr būs jau par vēlu.

Nezinu, cik Latvijā ir tādu cilvēku, kuri amerikāniskā “progresa” vērtības nepieņem vai ir pret tām imūni. Viņiem varbūt ir cerība gaidāmās vētras pārdzīvot kādā klusā stūrī, kultivējot cilvēciskas vērtības un cilvēciskas attiecības, sadarbojoties ar sev līdzīgiem. Varbūt, ja tāda iespēja būs, no šīm saliņām kādreiz sāks augt jauna sabiedrība ar citām vērtībām. Varbūt. Gribas tam ticēt. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

18

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

FotoLikumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” anotācija.
Lasīt visu...

21

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

Foto1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi." Viņi vēlas godīgu, nekorumpētu pilsētas pārvaldi.
Lasīt visu...

12

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

FotoLatvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir salīdzināma ar netiešu līdzatbildību.
Lasīt visu...

21

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

FotoTie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.
Lasīt visu...

21

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

FotoCentieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes locekļiem un piedāvājot “zelta izpletņus”, ne tikai veido draudīgu precedentu FKTK darbībā, bet norāda uz likumdevēja uzdrīkstēšanos steigā mainīt patstāvīgo iestāžu darbības nosacījumus, kas var skart jebkuru no patstāvīgajām iestādēm.
Lasīt visu...

21

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

FotoFinanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina domāt, ka situācija Latvijas finanšu sektorā pēc FKTK veiktās pārmaiņu vadības kopš 2016. gada, kā arī Latvijā līdz šim finanšu pakalpojumu sniedzēju īstenotā uzraudzības pieeja un tās tiesiskais ietvars it kā būtu šķērslis labam valsts novērtējumam Moneyval procesā.  
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 3. Sociālā šizofrenizācija

Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā...

Foto

Kāpēc LRA ar 5,01% derīgu vēlēšanu zīmju palika zem 5% barjeras, un kāpēc ZZS ar vairāk nekā 5,3% balsu nedabūja vietu

Esmu jau skaidrojis, tak savilkšu...

Foto

Ļaunuma banalitāte

Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli...

Foto

Šīs nav pirmās nopietnās aizdomas saistībā ar Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem

Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā...

Foto

Es kā ignorētā Valsts prezidenta amata kandidāta izvirzītājs esmu vērsies tiesā pret LR Saeimu

28. maijā esmu iesniedzis Augstākajā tiesā pieteikumu, vēršoties pret Latvijas Republikas (LR)...

Foto

Zakatistova un Tamuža stāsts nav unikāls. Par ko klusē Tamužs?

Klaji meli, nepatiesi apgalvojumi, safabricēti fakti un intrigas jau vēsturiski ir bijuši iecienīti instrumenti cīņā par...

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 2. daļa

Turpinājums sarunai ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

Saruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Vīzija glamūra inteliģencei

2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā...

Foto

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas...

Foto

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no...

Foto

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

Velmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām,...

Foto

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis...

Foto

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

Šī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam,...

Foto

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi...

Foto

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

Pietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas...

Foto

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs...

Foto

Latvija gaida nākamo vadoni

Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu,...

Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...