1990. gada nozīme Latvijas vēsturē

Ja LPSR AP pēc padomju likumiem ievēlēja visi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošie PSRS pilsoņi un pat Latvijā izvietoto PSRS karaspēka daļu karavīri, tad LR Pilsoņu kongresu ievēlēja tikai LR pilsoņu komiteju reģistrētie Latvijas pilsoņi (un to pēcteči), kā arī reģistrētie pilsoņu kandidāti (kuri brīvprātīgi izteica vēlmi kļūt par Latvijas pilsoņiem un šo vēlmi reģistrēja pilsoņu komitejās), kas ievēlēja savus pārstāvjus ar konsultatīvām tiesībām.

Ja AP vēlēšanas organizēja pastāvošās padomju varas struktūras un pēc padomju likumiem, tad Pilsoņu kongresa ievēlēšana un sasaukšana bija iedzīvotāju pašorganizēšanās rezultāts. Līdzīga situācija izveidojās arī Igaunijā (ja gribam būt precīzi, tad LR Pilsoņu kongresa sasaukšanas iniciatori ņēma piemēru no Igaunijas).

Tiesiskā pēctecība un reālpolitika

Pilsoņu kongresa sasaukšanas iniciatori pretendēja uz Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz tiesisko pēctecību. Kongress sevi deklarēja par "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas – tiesisko pārstāvību", lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada Miera līguma pamata". To pašu mērķi – atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku – izvēlējās arī LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvarējusī LTF frakcija, kas 4. maija deklarācijā tāpat balstījās uz 1922. gada Latvijas Satversmi.

Vēsturē nav zināmi piemēri, kad abstrakti, juridiski korekti apsvērumi ņemtu virsroku pār reālpolitiku, ja vien šos juridiski korekto apsvērumu paudēji nebalstās uz reālu, dominējošu varu, uz reālām struktūrām un resursiem, tai skaitā spēka struktūrām, kā arī ārēju atzīšanu. Reālajā politikā uzvar tas, kurš balstās uz lielāku spēku. Jebkuras valstiskas nozīmes pārmaiņas veic reālpolitiķi, kuri no vecās likumības viedokļa ir nelikumīgi, ja vien viņi spēj savā pusē mobilizēt dominējošu spēku. Tikai pēc tam, kad nelikumīgie reālpolitiķi ir ieguvuši reālo varu, tiek pieaicināti juristi, kas jauno stāvokli noformē jaunas likumības rāmjos.

Visas vēsturiskās pārmaiņas notikušas nelikumīgi un tiesiski nekorekti. Krievijas Republikas Kerenska pagaidu valdība nelikumīgi gāza Krievijas cara varu, Ļeņina boļševiki nelikumīgi gāza Kerenska pagaidu valdību, Veimāras Republikas dibinātāji nelikumīgi gāza Vācijas ķeizara varu, Mao Dzeduns nelikumīgi gāza Ķīnas Republikas varu, Fidels Kastro nelikumīgi gāza Batistas režīmu Kubā, Belovežas gāršas sazvērnieki nelikumīgi likvidēja PSRS, un, protams, arī 1918. gada 18. novembra proklamētāji savulaik rīkojās pavisam nelikumīgi.

“Likumīgi” viņi kļuva vien pēc tam, kad viņus atzina un atbalstīja I Pasaules karā uzvarējušās Antantes valstis: Lielbritānija, Francija un ASV. Un 1918. gadā proklamēto Latvijas Republiku likvidēja nevis Staļins 1940. gadā, kā pie mums pieņemts uzskatīt, bet Kārļa Ulmaņa pučisti 1934. gada 15. maijā. Arī šis akts bija tikpat nelikumīgs kā LPSR pasludināšana 1940. gadā, bet likumības auru tam piešķīra tikai reāls spēku samērs Latvijas iekšienē un starptautiska atzīšana no tā laika lielvalstu puses.

Vēl varam konstatēt, ka likumības izpratne XX gadsimtā mainās atkarībā no ģeopolitiskā līdzsvara maiņas pasaulē. Kad Ziemeļatlantiskās valstis (Lielbritānija, Francija, ASV) un Krievija pasaules karā ņēma virsroku pār Vācijas, Austroungārijas un Itālijas kontinentālo Trejsavienību un šai procesā sabruka arī Krievijas impērija, Eiropā uz sabrukušo impēriju drupām radās vesela rinda jaunu valstu, no kurām lielākā daļa nekad agrāk nebija pastāvējušas. Šo pārmaiņu rezultātu sauca par Versaļas sistēmu, kurā dominējošā loma bija Lielbritānijai.

Kad Otrajā pasaules karā uzvarētāju vidū bija PSRS, Versaļas sistēma sabruka, un vairākas no jaunajām valstīm pazuda. Eiropa tika sadalīta ietekmes zonās starp jauno lielvalsti ASV un PSRS. Šo pārmaiņu rezultātu sauca par Jaltas sistēmu. Kad 1991. gadā negaidīti sabruka PSRS, Jaltas sistēma beidza pastāvēt, daļēji tika atjaunota Versaļas sistēma, tikai Versaļas sistēmā dominējošo Lielbritāniju nomainīja ASV. Eiropas Savienība bija un paliek ASV diktēts veidojums, kas formējās jau Jaltas sistēmas ietvaros, bet galīgi konstitucionējās un paplašinājās līdz ar Jaltas sistēmas galu.

Jauno sistēmu pieņemts saukt par globalizāciju, taču katrs vērīgs un vēsturē izglītots cilvēks aiz “globalizācijas” saskata vienīgās superlielvalsts - ASV globālo impēriju. Pirmo reizi apzinātajā pasaules vēsturē viena valsts pretendē uz varu pār visu pasauli; starptautiskie politologi šo stāvokli mēdz apzīmēt arī kā ASV globālo hegemoniju.

Ja 1990. gados ar ASV globālo hegemoniju saistījās daudzas ilūzijas un pasaule visumā to pieņēma kā jauno realitāti, tad jau XXI gadsimtā sākās ASV globālās sistēmas krīze un strauja ASV ietekmes sarukšana – sāka veidoties jauni reālas varas centri pasaulē, un šie centri ir ārpus Ziemeļatlantiskās “zelta miljarda” zonas. Vienlaikus esošās sistēmas ietvaros nobriedušas neatrisināmas pretrunas starp ES dalībvalstīm, un vērojama nepārprotama ASV vēlme savas dominēšanas periodu pagarināt uz stagnējošo ES satelītvalstu rēķina (tiek gatavots ASV un ES brīvās tirdzniecības un investīciju līgums, kas ES sabrukumu var būtiski paātrināt). Otrkārt, ASV dara visu, lai pārtrauktu ES dalībvalstu sadarbību ar Krieviju un uzturētu militāras konfrontācijas spriedzi starp NATO un Krieviju. Tātad atkal esam jaunu globālu pārmaiņu priekšā, kuras noris tieši pašlaik un mūsu acu priekšā.

Tad kāpēc tā laika neformālās nacionālās organizācijas (LNNK, Helsinki-86, VAK, Neformālā Tautas fronte un pat atsevišķas LTF nodaļas) nolēma izvēlēties tīru tiesiskās pēctecības ceļu?

Ko vēlējās Pilsoņu kongresa organizatori?

Pirmkārt, tās paļāvās uz rietumvalstu vārdos pausto (bet praksē neievēroto) Latvijas iekļaušanas PSRS neatzīšanas politiku, tātad paļāvās uz Rietumu atbalstu un aizbildniecību. Otrkārt, nacionālo, neformālo organizāciju vadība neuzticējās t.s. gaišajiem komunistiem, kuri faktiski bija izveidojuši un vadīja LTF. Atgādināšu, ka LTF tika radīta kā organizācija PSRS prezidenta Gorbačova “pārbūves” politikas  atbalstam, un tikai neilgi pirms vēlēšanām izvēlējās mainīt savu mērķi, pasludinot kursu uz pilnīgu Latvijas neatkarību.

Neformāļi veltīja daudz pūļu, lai Rietumu aizbildņu, tai skaitā latviešu trimdas pārstāvju acīs diskreditētu LTF, apgalvojot, ka to veidojuši tie paši komunisti, kuri tikai taktisku apsvērumu dēļ pārkrāsojušies (pārmetuši kažoku) un arvien darbojas visvarenās “čekas” vadībā (kautrīgi noklusējot, ka arī pašu neformāļu rindās netrūkst svaigu komunistu un čekistu).

Tātad starp neformāļu līderiem un LTF gaišajiem komunistiem sākās cīņa par Rietumu atbalstu un labvēlību. Jau tad šie “cīnītāji” nedomāja par Latviju, bet tikai par uzticamu vasaļu lomu ASV “Jaunajā pasaules kārtībā”. Tā kā tajā laikā Rietumu dienesti neprognozēja ātru PSRS sabrukumu, tikai cerēja visu PSRS pakāpeniski integrēt Rietumu sistēmā, un paši labprāt sadarbojās ar PSRS čeku, viņi pret šiem censoņiem izturējās ar tēvišķu laipnību un iecietību. LTF un neformāļu līderi tika aicināti uz Vašingtonu, viņiem tika izkārtotas tikšanās ar ASV Kongresa locekļiem un latviešu trimdas organizāciju pārstāvjiem, doti nenoteikti solījumi un atvēlētas zināmas dolāru summas tehniskām un organizatoriskām vajadzībām.

Latviešu trimdas aprindas, protams, apsveica Gorbačova reformas un sapņoja par savu bijušo īpašumu atgūšanu Latvijā, un šajā jautājumā radikālie neformāļi sākotnēji viņiem šķita atsaucīgāki nekā “gaišie komunisti”. Tas varbūt bija vēl viens spēcīgs impulss Pilsoņu kongresa organizētājiem, jo tieši Pilsoņu kongresā veidojās spēcīgākais bijušo īpašnieku lobijs – Antas Bergmanes vadītā “Likumīgo īpašnieku apvienība”. Viņiem bija nospļauties par Latviju, kurā jau 50 gadus (vairākas paaudzes) bija veidojušās atšķirīgas īpašumu un nomas attiecības starp Latvijas pilsoņiem, jo īpašumu denacionalizācijas process ļoti kārdinoši smakoja pēc starpniecības naudas.

Vēlāk šo nišu ar prieku pārņēma arī “gaišie komunisti” Augstākās padomes LTF frakcijā. Tā izveidojās koalīcija starp latviešu trimdas jumta organizāciju PBLA un Latvijas pārkrāsotajiem komunistiem, kas 5. Saeimā konstitucionējās kā vadošā partija “Latvijas ceļš”. Tas nekas, ka denacionalizācijas un īpašumu atgūšanas procesā tika dezorganizēta un likvidēta Latvijas tautsaimniecības struktūra, jo lielākie prieki iezīmējās vēl priekšā. Īpašumus taču varēja tirgot, ieķīlāt, ar tiem spekulēt, uzpūst nekustāmo īpašumu burbuli, vēlreiz aplaupīt un parādu verdzībā iemānīt jau tā aplaupīto tautu. Uzņēmumu privatizāciju varēja veikt ar Rietumos izstrādātu un jau pārbaudītu “sertifikātu piešķiršanas” metodi šoka terapijas un masu bezdarba apstākļos, kas noteica, ka visi sertifikāti un līdz ar to arī uzņēmumi nonāca šauras kliķes kontrolē, gaišajiem komunistiem un komjauniešiem brīnumainā kārtā pārtopot par oligarhiem. Bet tas viss notika vēlāk, tagad atgriezīsimies pie Pilsoņu kongresa tapšanas.

Darba zirgi un baļķu nesēji

Daudzi lasītāji droši vien atceras padomju gleznu par pirmo komunistisko sestdienas talku Maskavā, kurā attēlots, kā boļševiku partijas augstākie līderi piedalās talkā, nesot baļķus. Taču šāda mitoloģija nav sveša arī mūsu “brīvības cīnītājiem”.

Neapšaubāmi LR pilsoņu kustībā bija daudz ideālistu un melnā darba veicēju, kuri uz saviem pleciem iznesa tik vērienīgus pasākumus kā pilsoņu komiteju organizēšana, pilsoņu reģistrācija, vēlēšanu organizēšana uz vietām, dokumentu un preses sagatavošanu utt. Šo darbu viņi veica brīvprātīgi un bez maksas. Bija arī daudz ziedotāju, kas šo darbu atviegloja, dodot līdzekļus transportam, telpu īrēšanai un citiem izdevumiem. Mēs viņus lielākoties nepazīstam, bet no viņiem varam tikai mācīties, kā veicams pašorganizēšanās darbs, jo kopš pilsoņu komiteju laikiem tādu aktivitāšu Latvijā vairs nav bijis.

Bet bija arī reālie procesu bīdītāji, Rietumu dotās naudas pārvaldītāji un operatīvās darbības regulētāji – sava veida Latvijas Ostapi Benderi, kuru rīcību motivēja vēss aprēķins, kalkulētas kombinācijas un shēmas personīga labuma gūšanai tuvākā un tālākā nākotnē. Viņu vārdus mēs lielākoties zinām, bet ērtības labad viņus apzīmēšu par “baļķu nesējiem”.

Protams, šīm personām nekāda “brīvā Latvija” visai tautai neinteresēja. Viņiem bija nepieciešams vien tik daudz personīgas neatkarības un ietekmes, lai no procesiem gūtu maksimālu labumu sev. Tas attiecināms kā uz neformāļu operatoriem, kuri organizēja Pilsoņu kongresa sasaukšanu, gan tiem “gaišajiem komunistiem”, kas “par Latvijas neatkarību cīnījās” LPSR Augstākajā Padomē.

Viņos mēs atpazīstam vēlākos kombinatorus: baņķierus, partiju un frakciju funkcionārus, finanšu starpniekus, Briseles deputātus un komisārus. Tādi viņi bija jau tad – kombinatori, kas visas olas neliek vienā grozā.

Lavierēšana starp diviem krēsliem

Lai arī cik patiesi neformāļi neticēja “gaišajiem komunistiem”, šīs neticības pamatā bija parastais kapitālistiskās konkurences instinkts. Lai nepaliktu galīgi bešā, neformāļi nolēma spēlēt dubultu spēli, vienlaikus saglabājot iespēju atkāpties vēl uz kādu trešo vai ceturto pozīciju. Tie paši neformāļi, kuri organizēja Pilsoņu kongresu, vienlaikus piedalījās un kandidēja arī Augstākās padomes vēlēšanās, kuras paši publiski atzina par “nelikumīgām”, “prettiesiskām”, “okupācijas varas organizētām” u.tml.

Līdz ar to 1990. gada pavasarī vesela rinda radikālo neformāļu kļuva vienlaikus gan par LR Pilsoņu kongresa delegātiem, gan par LPSR Augstākās padomes deputātiem. Tātad jau no iesākuma viņi mācījās sēdēt uz vismaz diviem krēsliem, katrā no tiem pūšot atšķirīgu meldiņu. Tie radikālie neformāļi , kuri nepaguva “okupācijas varas struktūrās” integrēties jau 1990. gadā, to paguva izdarīt 5. un 6. Saeimas vēlēšanās, jo jau 1990. gada pavasarī, kad kļuva zināma LTF un tās neformālo sabiedroto pārliecinošā uzvara LPSR AP vēlēšanās, viņiem kļuva skaidrs, ka tāda “rezerves platforma” kā Pilsoņu kongress, viņiem īsti nav nepieciešama, bet var izrādīties pat traucējoša turpmākai karjerai.

PK delegāts un AP deputāts (un vismaz 10 sabiedrisku organizāciju vadošs dalībnieks) Juris Dobelis jau PK pirmās sesijas laikā skaidroja apmulsušajam trimdas delegātam Agnim Balodim: “Te [Pilsoņu kongresā] nekas nenotiks, visas lietas tiks kārtotas Augstākajā padomē (citēju pēc atmiņas).” Šādi divdabji sāka Pilsoņu kongresa darbību agresīvi un rafinēti sabotēt, ar mērķi šo projektu pēc iespējas ātrāk nogremdēt.

Tomēr daļa nacionālo radikāļu, kuri dažādu iemeslu dēļ vēl nebija kļuvuši par AP deputātiem, nolēma kādu laiku iesākto spēli turpināt, krājot politiskos punktus nākamajam piegājienam. Tieši viņi veidoja Pilsoņu kongresa un tā izpildorgāna Latvijas Komitejas vadības kodolu jeb spici. Šīs spēles filozofija izpaudās tikpat divdomīgā PK deklarācijā, ka “jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome ir 1940. gadā nelikumīgi izveidotās LPSR varas orgāns un tāpēc tā nav atzīstama par LR likumīgo valsts varas pārstāvi”, vienlaikus “atzīstot par iespējamu sadarboties ar LPSR AP tādu jautājumu risināšanā, kas vērsti uz LR likumīgās valsts varas atjaunošanu un neatkarības atgūšanu”.

LR Pilsoņu kongresa Latvijas Komiteja pat sagatavoja dokumenta projektu “LR AP un LR Pilsoņu kongresa deklarācija par sadarbību LR likumīgās valsts varas atjaunošanā”, kur cita starpā bija paredzēts, ka līgumus, kuri tiek slēgti ar PSRS un citām valstīm, ratificē gan LR AP, gan Pilsoņu kongress. Tiesa,  LTF frakcija AP šādu sadarbības shēmu noraidīja, jo kam gan vajadzīgi lieki konkurenti pie siles.

Tikai t.s. Janvāra barikāžu laikā LTF frakcijas vadība piekrita iespējai vajadzības gadījumā veidot kopīgu “pagaidu valdību” ar Pilsoņu kongresa pārstāvjiem. Taču šāda vajadzība neradās, tāpēc AP propagandas rupori pēc Janvāra barikāžu veiksmīga iznākuma Pilsoņu kongresu publiski apvainoja sadarbībā ar komunistu līderi Alfrēdu Rubiku. Režīma masu dezinformācijas līdzekļos sākās mērķtiecīga Pilsoņu kongresa nomelnošanas kampaņa.

Latvijas Komitejas laikraksta “Pilsonis” tirāža pēc janvāra barikādēm sāka strauji krist. Kad tam draudēja arī finansiāls bankrots, par “Pilsoņa” redaktoru tiku apstiprināts es. Vienlaikus atteicos no laba un perspektīva darba. Kad vēlāk mūsu redakciju “baļķu nesēji” izēda, es un citi redakcijas darbinieki tikām izmesti uz ielas masu bezdarba, nabadzības un sociālā genocīda apstākļos. Līdzīgi “baļķu nesēji” vēlāk izrīkojās arī ar pārējiem “darba zirgiem”, uz kuru mugurām viņi bija bruģējuši savu karjeru. Turklāt mēs kļuvām par neērtiem viņu kombināciju un lavierēšanas lieciniekiem.

Neatkarības deklarāciju bija daudz, bet kur palikusi pati neatkarība?

1990. gada 4. maijā pieņemtā Neatkarības deklarācija bija jau trešā pēc kārtas. Iepriekšējās divas pieņēma jau iepriekšējā, komunistu varas monopola laikos ievēlētā LPSR Augstākā padome. Bet ceturto pēc kārtas Neatkarības deklarāciju pieņēma AP pēc t.s. Augusta puča 1991. gada 20. augustā. Ne vienmēr vairāk nozīmē labāk, ne vienmēr kvantitāte pāraug jaunā kvalitātē. Kas tobrīd notika realitātē?

Jau pēc I. Godmaņa valdības apstiprināšanas 1990. gada 7. maijā Godmanis ar sava kabineta delegāciju steidzīgi devās tiešā ceļā uz Vašingtonu, lai saņemtu personīgu Vašingtonas impēriskās izpildkomitejas svētību un uzņemtos “Vašingtonas konsensa” principu steidzamu ieviešanu Latvijā. Pēc Vašingtonas vizītes pie skarbas valodas pieradušais Godmanis (vēl nebija PR speciālistu komandas, kas viņa izteicienus modificētu) intervijā Latvijas radio publiski paziņoja, ka “tāda neatkarība mūsdienu pasaulē nemaz nav iespējama”. Vēlāk viņš šādus politnekorektus izteicienus vairs neatļāvās. Bet Latvijas kolonizācijas un suverenitātes izdeldēšanas process bija sācies.

Jau 1990. gada nogalē sākās cenu atbrīvošana un šoka terapija, kas tad arī izraisīja rūpnīcu strādnieku protestus, kurus režīma propaganda nodēvēja par Latvijas neatkarībai naidīgās interfrontes un citu okupācijas struktūru mēģinājumu gāzt likumīgo valdību. Pēc ceturtās Neatkarības deklarācijas Rūpniecības ministriju likvidēja pavisam un sākās Latvijas deindustrializācija. Latviešiem tika ieskaidrots, ka protestēt pret “savu valdību” nozīmē liet ūdeni uz interfrontes un Maskavas imperiālistu dzirnavām. Tā kā interfronte tika identificēta ar t.s. krievvalodīgajiem un mistiskām Maskavas interesēm, Latvijā sākās rusofobijas laikmets: ko simbolizē tādi mums jau ierasti izteicieni kā “krievi nāk”, “latvieti, nepadodies”, “promaskaviskie spēki raujas pie varas”, “Krievijas agresija” u.tml.

Jo skaļāk režīma rupori latviešus iebaidīja ar “krievu nākšanu”, jo naskāk “baļķu nesēji” iztirgoja Latvijas suverenitāti un valsti pakļāva Rietumu kolonizācijai.

Pēc šoka terapijas, masu bezdarba un vispārējas pauperizācijas priekiem, denacionalizācijas un privatizācijas orģiju sākuma 5. Saeima 1993. gadā sāka forsētu Latvijas suverenitātes nodošanu Rietumu globālajām struktūrām (līdzīgi procesi, lai arī ne tik forsēti, notika arī citās PSRS republikās, tai skaitā Krievijā). Ik gadu kārtējais premjers un ilggadējais LB prezidents Einārs Repše (starp citu, viņš arī bija PK delegāts) parakstīja Memorandu ar Vašingtonas kontrolēto Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par kārtējo kolonizācijas etapu. Līdzīgu dokumentu par sociālās jomas komercializāciju un pārstrukturēšanu, kā arī lauksaimniecības pakļaušanu globālajam diktātam, parakstīja ar Vašingtonas kontrolēto Pasaules banku (PB). Jau 1993. gadā faktiski sākās Latvijas integrēšana arī Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Sākās Latvijas likumdošanas “harmonizēšana” un citu ES normu un standartu ieviešana, lai 1995. gadā varētu parakstīt asociācijas līgumu ar ES (tas nekas, ka pilsoņiem par ES ļaus nobalsot tikai 2004. gadā, kad integrācija ES būs jau noticis fakts).

Pamatīgi sabaidīti ar “krievu nākšanu”, latvieši savas suverenitātes nolaupīšanu pazemīgi pieņēma un pat loloja cerības par iespējām, kuras pavērs “Eiropas nauda”. Eiropas nauda tiešām atnāca, bet tikai tāpēc, lai Latviju un latviešus padarītu vēl atkarīgākus, turklāt ievilinātu parādu verdzībā. Režīma orākuli svinīgi sludināja: “Latvija pasaules apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku!” Arī šis solījums īstenojās pat necerētos mērogos. Latvijā tika mērķtiecīgi radīti tādi apstākļi iezemiešu izdzīvošanai (faktiski genocīds), ka aizbraukt no Latvijas kļuva pat stilīgi (“neesmu tāds idiots, lai te vergotu par grašiem”)! Un pārējo jūs jau zināt.

Tā beidzās latviešu sapnis par savu neatkarīgu valsti. Ja jums tas patīk, neaizmirstiet 4. maijā aiziet uz svinīgajām sēdēm, kurās “baļķu nesēji” cits citu apbalvos ar ordeņiem par sekmīgu Latvijas iznīdēšanu, bet pēc tam – svētku salūts!

* Bijušais LR Pilsoņu kongresa delegāts, Latvijas Komitejas loceklis un laikraksta “Pilsonis” redaktors.

Foto no blogs.krustaskola.lv

Novērtē šo rakstu: