2020. No Tuvajiem Austrumiem līdz Baltijai: ģeopolitiskās prognozes ASV un Irānas konflikta kontekstā

Runājot par politikas apskatniekiem, galvenokārt domāju tos krievu politologus un blogerus, kuri bija spiesti emigrēt, lai izvairītos no represijām, labi pārzina Krievijas apstākļus un spēj saglabāt objektīvu spriešanu. Šeit var pieminēt šādus -

A.Piontkovskis (Андрей Пионтковсий) - krievu matemātiķis un žurnālists, izvairoties no represijām, 2016.gadā emigrēja uz ASV. Pašreiz skaitās viens no ievērojamākajiem ekspertiem ASV un Krievijas attiecībās. Prezidenta Trampa kritiķis;

A.Sotņiks (Александр Сотник) - žurnālists un blogeris, nesamierināms Putina režīma kritiķis;

A.Kušnars (Александр Кушнарь).

Šo personu blogus un intervijas var atrast vietnē YouTube, ievadot vārdu un uzvārdu krievu valodā.

Šoreiz vēlos pievērst portāla lasītāju uzmanību pēdējo laiku populārā politiskā analītiķa Valērija Soloveja (Соловей, Валерий Дмитриевич) šī gada 10. janvāra intervijai vienā no blogiem (https://www.youtube.com/watch?v=2uYdH2NLCFs). Vēsturisko zinātņu doktors, bijušais Maskavas starptautisko attiecību institūta pasniedzējs un vīrs, kas tiek uzskatīts par tā saucamo “insaideru” jeb personu ar sakariem Krievijas valdošajā elitē, kura laiku pa laikam vien sev zināmos nolūkos nopludina informāciju.

Pieņemu, ka kādam no portāla lasītajiem var būt grūtības ar krievu valodu vai arī kādam var būt apgrūtinoši noskatīties stundu garo interviju, tāpēc pieskaršos galvenajiem momentiem, vienlaicīgi dodot arī savu vērtējumu.

Intervijā tiek apskatīta Krievija un tās tuvākie ģeopolitiskie mērķi ASV un Irānas konflikta kontekstā ar galveno domu par to, ka Krievijas ārpolitikas galvenais vektors tuvākajā laikā būs nevis Tuvie Austrumi, bet gan tā saucamā postpadomju telpa, tai skaitā Baltkrievija, Ukraina un trīs Baltijas valstis kā NATO dalībvalstis, bet Tuvo Austrumu konflikts tiks izmantots kā līdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai Eiropā. Pieminot Baltijas valstis, uzsvaru lieku uz NATO, jo, kā tas būs redzams no turpmākā, tam šeit ir noteicoša nozīme.

Kādi tad ir Kremļa ieguvumi no ASV un Irānas konflikta? Sākotnēji tika cerēts uz to, ka konflikts starp ASV un Irānu attīstīsies un ASV tur nopietni “iestrēgs”, tādejādi zināmā mēra atraisot Krievijai rokas Austrumeiropā. Tā kā šīs cerības neattaisnojās, jo Irānas vadība saprot, ka, iesaistoties atklātā konfliktā, pasākums var beigties ar konkrētu personu fizisku iznīcināšanu un nekādi bunkuri nepasargās, tad aktualizēts tika plāns “B” - uzņemties starpnieka lomu, un perpektīvā varbūt pat izdotos pierunāt Irānu atteikties no kodolieroču programmas.

Kā apgalvo, Solovejs, tad ideja par Irānas butaforisko raķešu triecienu pa ASV bāzēm kā “šausminošu atriebību” par Kasema Soleimani likvidēšanu pieder Kremlim. Tā teikt, vilks paēdis, un aita dzīva. Doma par Irānas kodolieroču programmas apturēšanu nemaz nav tik nereāla, ņemot vērā to, ka Izraēla jebkurā gadījumā nepieļaus šādu ieroču rašanos valstī, kas pasludinājusi par savu primāro mērķi Izraēlas iznīcināšanu, un gan jau līdzekļi atradīsies, lai to apturētu. Domājams, ka agri vai vēlu Irānas ajatollas to sapratīs, kad sankcijas kļūs vēl nopietnākas un pastiprināsies iekšējie nemieri.

Otrkārt, pastāv aizdomas, ka Krievija līdz šim ir veicinājusi Irānas kodolprogrammu, piemēram, nepieprasot atdot atstrādāto kodoldegvielu, kas tika piegādāta no Krievijas Bušeras atomelektrostacijas vajadzībām, kā to paredz starptautiskie noteikumi (centrifūgās bagātinātu kodoldegvielu var izmantot kodolieroču radīšanā).

Kāpēc Krievijai ir nepieciešama starpnieka loma? Ka paskaidro Solovejs, - lai nodrošinātu trumpi plānotajā veikalā ar Trampu, cerot pretī dabūt brīvas rokas Austrumeiropā. Šeit piebildīšu no savas puses, ka, ja tas atbilst patiesībai, tad tā ir Kremļa kāpšana uz viena un tā paša grābekļa, kas izriet no tur valdošās kliķes mentalitātes - valstī visu nosaka viens cilvēks vai dažu grupa, kam nospļauties uz pārējiem.

Atceros, kā pēc Trampa ievelēšanas Maskavā priecīgi dzēra šampanieti, bet pretī dabūja papildu sankcijas, krievu algotņu apšaušanu Sīrijā, saglabājot ASV kontroli pār tur esošajām naftas atradnēm, un beidzot Nord Stream 2 nobremzēšanu. Arvien vel nepielec, ka Trampu var nepārvēlēt un ASV konstitūciju arī sagrozīt nevar, kā vajag konkrētajā brīdī. Turklāt jebkurā brīdī ASV kongress var atstādināt prezidentu, ja tas uzskatīs, ka viņa darbība apdraud nacionālo drošību. Var dažādi attiekties pret Trampu, tomēr jāpiekrīt, ka līdz šim viņš konsekventi ir pildījis vēlētajiem doto solījumu – „America first”.

Kādi vēl ieguvumi Krievijai no tās klātbūtnes reģionā? Pēc Soloveja domām, tā ir iespēja kontrolēt procesus, nepieciešamības gadījumā eskalējot konfliktus, kas viennozīmīgi palielinās bēgļu plūsmu uz Eiropu, radot tur tādas problēmas, kas liks aizmirst par NATO līguma 5. pantu. Solovejs to sauc par demogrāfiskā faktora izmantošanu kā hibrīdkara elementu. Runājot par Franciju, tad tur pat tas nav nepieciešams, ņemot vērā Makrona izteikumus par NATO “atmirstošajām smadzenēm”. Ir dzirdēts, ka Parīzes ielās melnīgsnēji ļaudis ir biežāk sastopami par eiropiešiem un pilsētā ir rajoni, kur policija baidās parādīties.

Savukārt Merkele, pakļaujoties rūpnieku lobija spiedienam, ir gatava turpināt sēdēt uz Kremļa gāzes adatas, sedzot 30% un vēl vairāk no valsts gāzes patēriņa ar piegādēm no Krievijas, neskatoties uz to, ka NATO, kuras dalībniece ir arī Vācija, ir pasludinājusi Krieviju par stratēģisko pretinieku Nr.1, bet Putins kaļ plānus, ka sagraut aliansi no iekšienes bez neviena šāviena, turklāt īpaši to neslēpjot. Jāatzīmē, ka Polija plāno pilnībā pārtraukt gāzes piegādi no Krievijas, sākot no 2023.gada. Vai tad poļi ir izrādījušies tālredzīgāki par vāciešiem?

Piebildīšu, ka kontrole pār procesiem reģionā Kremlim dod iespēju ietekmēt naftas cenas pasaules tirgū. Kā zināms, tad konfliktu saasināšanās gadījumā naftas cenas biržās automātiski pieaug.

Ja runā par bēgļu invāziju Eiropā, prātā nāk kāds Pietiek lasītāja raksts par šo tēmu, kas tika publicēts šajā portālā tagad jau tālajā 2015. gadā, laikā, kad Krievijas aktivitātes Sīrijā bija vel tikai sākuma stadijā. Raksts man bija iepaticies, tāpēc nolēmu to saglabāt, un šeit to var atrast - https://www.pietiek.com/raksti/begli_eiropa_ieguveji_un_zaudetaji.

Nedomāju, ka Solovejs regulāri apmeklē latviešu portālus, tomēr tur rakstītais mats matā sakrīt ar krievu analītiķa teikto attiecībā uz ES un NATO šķelšanu.

Runājot par Kremļa plāniem postpadomju telpā, Solovejs uzsver, ka Krievijas klātbūtne Baltijā, visticamākais, neatgādinās 1940. gada scenāriju ar okupāciju vai aneksiju, vienlaicīgi gan neprecizējot iespējamo notikumu attīstību, vienīgi pasaka, ka Kremļa plānos ir nevis fiziska klātbūtne reģionā, bet gan uzticības zuduma panākšana NATO līguma 5.pantam, kas nozīmēs alianses nevardarbīgu galu.

Bet tas, kādi varētu būt scenāriji attiecībā uz Baltijas valstīm, ir tēma atsevišķam rakstam. No savas puses piebildīšu, ka hibrīdkara elementi var būt ļoti daudzšķautnaini un viens no tā efektīviem veidiem ir informatīvais karš. Panākt iedzīvotāju ticības zudumu savai valstij, vienu daļu noskaņojot pret to, bet otru padarot apātisku, - informatīvā kara primārais uzdevums.

Novērtē šo rakstu: