Iesaki rakstu: 
Latvijā ierodas Izraēlas prezidents, un, protams, jau atkal par ebrejiem visvisādās formās, ar dažādu attieksmi - no apbrīnojošas vai simpatizējošas līdz klaji naidīgai - tiek atskaņotas trīs klasiskas stereotipiskas glupības.
Pirmā - e-nācijas pārstāvji ir apbrīnojami vienoti, atšķirībā no ķildīgajiem latviešiem šie visi stāv un krīt viens par otru. Otrā - viņi visādos veidos apčakarē dažādas naivas valstis un amatpersonas (Latvijas un Godmaņus, piemēram), lai paši dzīvotu zaļi. Trešā likumsakarīgi - protams, "žīdi valda pasauli".
Kāpēc glupības? Nu, piemēram, pirmā: tiešām interesanti - vai jel viens, kas slavē ebreju vienotību, ir kaut pāris nedēļas pa īstam nodzīvojis Izraēlā?
Pa īstam - tas nozīmē kaut vai ikdienas sarunas ar kādiem vietējiem, no kuriem taču tik daudzi runā ne tikai angliski, bet arī krieviski, pārvietošanos ne tikai no Nāves juras kūrortiem uz Jeruzalemes vēsturiskajiem objektiem un Telavivas naktsdzīves vietām, kā arī, protams, ikdienas vietējo avīžu lasīšanu.
Jo, rau, šāds cilvēks ar šādu pieredzi būs pārliecināts par pilnīgi pretējo - ka pasaulē nav redzēta ķildīgāka un tūkstošu dažādu reliģisko novirzienu, interešu, pārliecību un vēl visa kā saskaldītāka tauta, kuras pārstāvji ir spējīgi skaļi un aizrautīgi plēsties par pēdējo sīkumu - sīkumu pat no latvieša redzes viedokļa.
Par apčakarēšanu - tas pats. Klasisko e-nācijas pārstāvju - nabaga Latvijas valsts zvērisko apčakarētāju - lomas viens pēc otra ir iemēģinājuši sākumā Laventi, tad Kargini un Krasovicki, tagad - Zaharjini ar Segaliem. Visi viņi, rau, ļaunā un krāpnieciskā veidā aplaupījuši Latvijas valsti un, kamēr tā nomaksājusi rēķinu, dzīvo zaļi.
Taču interesanti, kāpēc brēcēji neaizdomājas - kā tas nākas, ka viņi kā par lielākajiem apčakarētājiem runā tieši par tiem e-nācijas pārstāvjiem, kuri savā biznesā ir cietuši īpaši smagu krahu un no tā izkūlušies varbūt arī ar dažiem miljoniem vai varbūt pat desmitiem miljonu, taču nenoliedzami - ar nožēlojamām kripatām no tā, ko viņu bizness bija vērts tā ziedu laikos?
Ko tieši būs paspējuši aizvilkt un saglābt Zaharjins ar Segalu, vēl redzēsim, taču, piemēram, par bijušajiem "Parex" saimniekiem viss puslīdz skaidrs - kaut kādi desmiti miljonu, par kuru būtisku daļu vēl jātiesājas gadiem un gadiem.
Protams, milzu summas no pensionāra viedokļa, bet sīkas kripatas, salīdzinot ar to gandrīz miljardu, ko "Parex" bija vērts ne tik ilgi pirms kraha. Turklāt pa īstam bija vērts - šādu naudu bankas saimniekiem reāli solīja, bet viņi gribēja vēl vairāk - un apčakarēja paši sevi.
Tik vien pietika cilvēkiem talantu, lai saglābtu kaut kādu sīknaudu, salīdzinot ar šo milzu summu, - un šie lūzeri un lielā biznesa neveiksminieki tad skaitās Latvijas valsts veiksmīgākie apčakarētāji? Un nevis caurcaurēm latviskie Repšes, Godmaņi un "Vienotības" banda, bez kuru atbalsta nekas nespīdētu ne pareksiešiem, ne metalurgiešiem?
Nu, un, kas attiecas uz pasaules valdīšanu - kā tas var būt, ka šīs tēmas tracinātie acīmredzot visu mūžu uz pasauli raudzījušies pa spundes caurumu, kas laikam taču nav bijis vērsts nevienā no tiem virzieniem, kuros mīt miljoni trūcīgu un arī atklāti nabadzīgu ebreju? Mistika, nekas cits...
Šķiet, tas bija Čērčils (bet varbūt arī nebija, tas nebūtu tik svarīgi), kurš savulaik paziņoja - britiem nekas nav pret ebrejiem tāpēc, ka briti vienkārši neuzskata ebrejus par gudrākiem nekā viņi paši un attiecīgi ne par ko īpaši viņus neapskauž.
Ja tā, tad viegli saprast, kāpēc tik daudz Latvijas titulnācijas pārstāvju ar tādu entuziasmu ir svēti pārliecināti par šī raksta sākumā minētajām trim "patiesībām" dažādajās to formās.
Izzūdošas, pašiznīcinošamies nācijas pārstāvjiem nav patīkami apzināties, ka ir viena ar latviešiem skaita ziņā salīdzināma tauta, kuras lielākā daļa mīt ar Latvijas teritoriju salīdzināmā zemes pleķītī, bet kura, būdama apveltīta ar visiem latviskajiem netikumiem un defektiem, tomēr acīmredzami spēj izdzīvot un, iespējams, pat plaukt un zelt.
Tās pārstāvjiem nav svešs neviens cilvēciskais netikums, tie kašķējas kā traki, tie ir izklīduši pa visu pasauli, un liela daļa izklīdušo ir bijuši nācijas gaišākie, radošākie, brīvākie prāti.
Tie dzīvo uz mazas saliņas milzīga, pilnīgi reāli, ne iedomāti naidīga okeāna vidū, kas tos labprāt aprītu, ja tik vien jaudātu, un šajos apstākļos to valdītāji brīžam ir vēl korumpētāki un nekompetentāki nekā daudzviet citur pasaulē, jā, tie pat sākuši zaudēt karos, - un nekas, visās pasaules malās viņi paliek viņi paši, izdzīvo un vēl vairojas.
Protams, kā nu tādus neapskaust. Protams, kā nu attiecībā uz tādiem nemēģināt palikt pie komfortablām, pašsajūtu iežūžinošām glupībām, kuru būtība ir viena - mums nesanāk, bet viņiem sanāk tikai tāpēc, ka viņi, rau, valda pasauli, bet mēs - ne.
Un nevis tāpēc, ka viņi atšķirībā no mums visus šos netikumus spēj savienot ar nesalaužamu gribu būt un palikt tiem, kas viņi ir, lepoties ar to, kas viņi ir, un par katru cenu izdzīvot, izdzīvot, izdzīvot.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
