23 tūkstošu tonnu sāls iepirkums par valsts naudu pavasarī: aizdomu ēna kļūst aizvien tumšāka
PIETIEK14.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Agrāk nekad iepriekš nenovērots - jau aprīlī sarīkots valsts uzņēmuma Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) ceļu kaisāmās sāls iepirkums 23 tūkstošu tonnu apmērā, lai arī krājumos vēl stāv teju 30 tūkstoši tonnu, izsaucis dažādus speciālistu komentārus.
Kā jau vienmēr pēc šādas informācijas publicēšanas, attiecīgās nozares speciālisti sāka apspriest notiekošo savā starpā, beigās savu saraksti pārsūtot Pietiek lasītāju vajadzībām.
- “Te nav taisnība, jo pēc ziemas paliek pāri sāls [LAU krājumos], bet tas, ka iepirkumu LAU veidojuši jau aprīlī, tas gan ir jautri, jo pagaidām vēl nav stājušās spēkā [ražotāju] vasaras cenas, tāpēc ka vasara vēl nemaz nav sākusies — kādam stāv krājumi ar sāli no pagājušās rekordsiltās ziemas, no kā jātiek vaļā.”
- “Latvijas Autoceļu uzturētāja valsts ceļu uzturēšanas 7 gadu deleģēšanas līgums beidzas 2020. gada decembrī. Ļoti iespējams, ka ceļu uzturēšanā tālāk darbosies tirgus, un iespējams, ka LAU iet uz izsoli, lai ceļus tīrītu privātfirmas, kā tas ir Igaunijā un kur tādas shēmas līdz ar to netiek īstenotas.
Ja LAU sapirks sāls krājumus par valsts naudu diviem gadiem uz priekšu, kurš tad atbildēs par neiztērētiem, pārpildītiem krājumiem LAU noliktavās? Vajag pirkt pēc vajadzības, nevis zinot, ka tev jāiet no dzīvokļa prom decembrī, pirkt malku arī nākamajiem diviem gadiem. Kurš par to atbildēs? Jo iespējams, ka nākošgad līgumus par ceļu uzturēšanu slēgs ar privātiem uzņēmumiem, kam 100 gadus nevajag tādu sāli un par tādām cenām.
Ja ceļus kaisīs privātie, viņi paši rīkos tenderus un pirks tikai tad un tikai tik, cik vajadzēs. Un, ja runa par to, lai krājumi būtu pietiekoši — tagad noliktavās ir vismaz 29 000 tonnu. Pat ja ir tā, kā raksta LAU savā atbildē — esot bijuši mēneši, kad iztērēts 20 000 tonnu sāls (bet tad jau pie mums jābūt kā Murmanskā), arī tad ar šādiem krājumiem pietiek 45 dienām pie vissliktākā scenārija.
Piegādes laiks ziemas iepirkumiem vienmēr bijušas 7 līdz 10 dienas, un nekad LAU bez sāls nepalika. Neatceros gadījumu ne reizi, kad LAU noliktavas būtu bijušas pilnas ar sāli līdz augšai. Tā ka viss tas ir blefs.”
- “Neviens neapstrīd LAU tiesības pirkt sāli esošās vienošanās ietvaros. No juridiskā viedokļa viss OK. Jautājums visu laiku ir cits, uz ko viņi [iepriekš rakstiski sniegtajās atbildēs] neatbild: kāpēc iepirkums jātaisa tagad, kad noliktavās esošie krājumi netraucē viņu darbu un nodrošina ceļu kaisīšanu vismaz līdz nākamā gada februārim, turklāt pie augstas varbūtības, ka LAU šis darbs pēc decembra nemaz nebūs jādara.”
- “Vēl ir cita lieta: esot rīkojums no Satiksmes ministrijas, ka LAU šogad, iepērkot savām vajadzībām degvielu, materiāli tehnisko nodrošinājumu utt., nedrīkst veidot uzkrājumus un slēgt piegādes līgumus, kuru izpilde iet pāri
- “Skaidrojums par to, ar kāda veida iepirkuma procedūru tiek izsludināts tehniskās sāls iepirkums šā gada aprīlī, nav atbilde uz jautājuma būtību, kas šoreiz slēpjas nevis veidos, kā iepērk sāli, bet gan — kāpēc iepirkums tiek izsludināts aprīļa beigās. Vēl nekad agrāk iepirkums tehniskai sālij ar vasaras cenām nav veikts aprīlī, jo ražotāji cenas uz sāli nolaiž vasarā — jūlijā, augustā, septembrī.
Pati sāls būs vajadzīga, pats ātrākais, decembrī. Vasaras cenas ir spēkā līdz pat 31. oktobrim. Parasti vasaras iepirkums tāpēc arī tiek organizēts septembrī. Šāda neloģiska iepirkuma veikšana aprīlī vedina domāt, ka kāds ir ieinteresējis LAU veikt iepirkumu tagad. Cik zināms dažiem uzņēmējiem ir palikuši ievērojami atlikumi no šoziem atvestajiem, bet nenorealizētajiem sāls daudzumiem.”
Jau rakstīts, ka pēkšņais LAU iepirkums tika izsludināts pēc tam, kad izrādījās — mēnešiem ilgi pusapsegtas Rīgas ostā nepiemērotā vietā stāvēja 15 000 tonnas sāls: sakarā ar rekordsilto ziemu un ledus trūkumu uz autoceļiem kādam nav izdevies pārdot visus iepriekš uzpirktos sāls krājumus, par kuru glabāšanu ostā tagad jāmaksā, taču šāds negaidīts LAU iepirkums nāk tieši īstajā brīdī.
Pietiek jau rakstīja — valsts institūcijām nodoti iesniegumi, kuros paustas aizdomas: izmantojot vairākas citu citai piederošas tehnisko sāli tirgojošas firmas, kur kā patiesā labuma guvējs deklarēts Baltkrievijas pilsonis Petrs Kravčenko, slēdzot savstarpējus līgumus un preci te sadārdzinot, te palētinot, izveidojas shēma ar ievedmuitas nemaksāšanas pazīmēm, kuras rezultātā shēmotājiem var rasties negodīgas cenas priekšrocības attiecībā pret tiem tirgus dalībniekiem, kas neveic šādas “optimizācijas”.
Iesniegumos izteiktas aizdomas, ka tehnisko sāli, kuru no Baltkrievijas lēti ieved Lietuvā, tālāk bez muitas nodevu nomaksas un atmuitošanas pārdod tālāk uz Latviju par paaugstinātu cenu, kur šī sāls jau skaitās ievesta no Lietuvas kā no ES dalībvalsts. Tātad pastāv iespējamība, ka ievedmuita galu galā netiek nomaksāta nevienā no ES valstīm (tā kā faktiskā preces izcelsme meklējama aiz Eiropas Savienības robežām, tai piemērojamas muitas nodevas), kā arī pilnā apmērā netiek maksāti pārējie nodokļi.
LAU sniedza izvērstas rakstiskas atbildes uz žurnālistu jautājumiem, kurās minēja visas privātfirmas, kuras izcīnījušas tiesības piegādāt valsts uzņēmumam tehnisko sāli — izņemot vienīgi “aizmirsa” pieminēt P. Kravčenko firmu SIA Lat Salt Trade. Pilnas atbildes izlasāmas te:
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
