Iesaki rakstu: 
Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārī. Šā gada Neatkarības diena brīdina par briesmām, kādas neesam pazinuši pēdējo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerības.
1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Līdz pēdējam brīdim nebija pārliecības, vai pietiks balsu, respektīvi - vai par neatkarības atjaunošanu nobalsos divas trešdaļas deputātu. „Tas bija nogurums kā pēc smaga fiziska darba,” atceras akadēmiķis Tālavs Jundzis. Un toreiz neviens nedomāja par „Sibīriju un padomju tankiem”, kas vismaz teorētiski varētu nobiedēt tos deputātus, kuri uzdrošinājās balsot par Latvijas neatkarību.
Daudzi atceras, ka pēc balsojuma iestājās klusums: tik liels bija sagurums un izdarītā darba smagums. Svētku sajūta uzplauka tikai tad, kad deputāti nāca ārā no Augstākās padomes ēkas, bet laukums iepretim izejai bija gavilējošu cilvēku pilns. Tie 57 deputāti, kuri atteicās balsot par Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, izlīda pa sāndurvīm... Viņus te neviens negaidīja.
Arī pēc tam, 1991. gada barikādēs baiļu nebija. Tikai apņēmība nosargāt to, ko esam izcīnījuši. Šo neilgo laiku - no 1988. gada līdz 1991. gada 21. augustam, līdz LR neatkarības atjaunošanai „de facto” – latviešu tauta bija vienota un spēcīga. Kaut arī 1991. gadā Latvijā joprojām atradās padomju karaspēks, drosmes mūsu cilvēkos bija vairāk nekā drošības Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Tagad... Tagad objektīvi ir grūti izvērtēt drošību vai nosvērt drosmi. Teorētiski mūs sargā NATO 5. pants, tomēr nav tā, lai, uzliekot roku uz sirds, mēs visi korītī nodziedātu: jā, mēs esam pārliecināti par drošību! Ik rītu pēc pamošanās tveru pēc telefona un skatos: kas ir atkal noticis? Ko atkal ir sabombardējusi fašistiskā Krievija? Kādas nelietības tā ir atkal pastrādājusi? Un kas notiks ar mums?
Domāju, šie jautājumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem, jo atrašanās blakus agresīvu deģenerātu valstij subjektīvo drošības izjūtu nestiprina. Bet par objektīvo drošību mūsu varasvīri runāt izvairās.
Savukārt par drosmi... Par to ir vēl dziļākas šaubas. Diemžēl pēdējo 30 gadu laikā valstī nav radīta visaptveroša ideoloģija, kas palīdzētu ikvienam izprast brīvas valsts nepieciešamību un būtību, kas audzinātu patriotismu un dzimtenes mīlestību un kas veicinātu nacionālismu kā instrumentu pūļa pārvēršanai par tautu. Lieki teikt, ka Latvijas valsts galvgalis nav pat mēģinājis radīt šādu ideoloģiju.
Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija, nevienam, protams, neienāca prātā, ka atjaunotajā valstī jāveido arī atbilstoša ideoloģiskā bāze. Tagad tas atspēlējas: 5. kolonnas „cīnītāji” atrodami ne tikai krieviski runājošo rindās, bet arī latviešu vidū. Kad TV ielu aptaujā tiek uzdots jautājums - vai par okupācijas pieminekļa nojaukšanu jārīko referendums? - atbildes ir atbaidoši paredzamas: „nezinu, tas ir politisks jautājums”, „nav atbildes, nezinu”, „tā tomēr ir māksla”, „lai viņi iet pie tā pieminekļa un dara to, kas viņiem patīk”. Nožēlojami, ko tur vēl teikt...
Ar tādu uzskatu nesējiem nekāda Latvijas aizstāvēšana nesanāks. It sevišķi tagad, kad mūsu vietā, aizstāvot brīvas valsts tiesības dzīvot un plaukt, kopš 24. februāra ar Krieviju karo ukraiņi. Ja vajadzēs aizstāvēt Latviju, liela daļa jaunekļu veikli izvairīsies, teikdami, ka „tas ir politisks jautājums”.
Runa jau ir ne tikai par okupācijas pieminekļa nograušanu, bet par attieksmi pret savu valsti, kas mums ir viena. Protams, daudz vieglāk ir gudri muldēt par „4. maija režīmu”, un tas iespējams, pateicoties ņuņņām, kuri varonīgi vadījuši valsti pēdējos 30 gadus. Ja vēl būtu „režīms”, tad varētu teikt - redz, kā mēs gribējām cīnīties pret režīmu! Bet ir tikai ķīselis... Un tieši tādu pašu ķīseli šie valdīkļi ir savārījuši sev apkārt - ar nolūku: lai paši neizceltos uz esošā fona. Jo tā ir vieglāk izmantot sava amata iespējas.
Ir skumji par to domāt, taču 4. maija ideāli - brīvība un neatkarība - ir nodoti gluži nemanot. Brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Bet valsts nevar būt brīva, ja tās pilsoņi nav un nejūtas brīvi. Vēl vairāk - ja nevēlas būt brīvi. Tāpēc 4. maija aukstuma rekords ir gluži likumsakarīgs tautas temperatūras rādītājs. Cerēsim, ka neiestāsies vēl stindzinošāka ziema. Bet jūtu pavasaris ir atkarīgs no mūsu mīlestības uz Latviju.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
