Iesaki rakstu: 
Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārī. Šā gada Neatkarības diena brīdina par briesmām, kādas neesam pazinuši pēdējo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerības.
1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Līdz pēdējam brīdim nebija pārliecības, vai pietiks balsu, respektīvi - vai par neatkarības atjaunošanu nobalsos divas trešdaļas deputātu. „Tas bija nogurums kā pēc smaga fiziska darba,” atceras akadēmiķis Tālavs Jundzis. Un toreiz neviens nedomāja par „Sibīriju un padomju tankiem”, kas vismaz teorētiski varētu nobiedēt tos deputātus, kuri uzdrošinājās balsot par Latvijas neatkarību.
Daudzi atceras, ka pēc balsojuma iestājās klusums: tik liels bija sagurums un izdarītā darba smagums. Svētku sajūta uzplauka tikai tad, kad deputāti nāca ārā no Augstākās padomes ēkas, bet laukums iepretim izejai bija gavilējošu cilvēku pilns. Tie 57 deputāti, kuri atteicās balsot par Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, izlīda pa sāndurvīm... Viņus te neviens negaidīja.
Arī pēc tam, 1991. gada barikādēs baiļu nebija. Tikai apņēmība nosargāt to, ko esam izcīnījuši. Šo neilgo laiku - no 1988. gada līdz 1991. gada 21. augustam, līdz LR neatkarības atjaunošanai „de facto” – latviešu tauta bija vienota un spēcīga. Kaut arī 1991. gadā Latvijā joprojām atradās padomju karaspēks, drosmes mūsu cilvēkos bija vairāk nekā drošības Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Tagad... Tagad objektīvi ir grūti izvērtēt drošību vai nosvērt drosmi. Teorētiski mūs sargā NATO 5. pants, tomēr nav tā, lai, uzliekot roku uz sirds, mēs visi korītī nodziedātu: jā, mēs esam pārliecināti par drošību! Ik rītu pēc pamošanās tveru pēc telefona un skatos: kas ir atkal noticis? Ko atkal ir sabombardējusi fašistiskā Krievija? Kādas nelietības tā ir atkal pastrādājusi? Un kas notiks ar mums?
Domāju, šie jautājumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem, jo atrašanās blakus agresīvu deģenerātu valstij subjektīvo drošības izjūtu nestiprina. Bet par objektīvo drošību mūsu varasvīri runāt izvairās.
Savukārt par drosmi... Par to ir vēl dziļākas šaubas. Diemžēl pēdējo 30 gadu laikā valstī nav radīta visaptveroša ideoloģija, kas palīdzētu ikvienam izprast brīvas valsts nepieciešamību un būtību, kas audzinātu patriotismu un dzimtenes mīlestību un kas veicinātu nacionālismu kā instrumentu pūļa pārvēršanai par tautu. Lieki teikt, ka Latvijas valsts galvgalis nav pat mēģinājis radīt šādu ideoloģiju.
Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija, nevienam, protams, neienāca prātā, ka atjaunotajā valstī jāveido arī atbilstoša ideoloģiskā bāze. Tagad tas atspēlējas: 5. kolonnas „cīnītāji” atrodami ne tikai krieviski runājošo rindās, bet arī latviešu vidū. Kad TV ielu aptaujā tiek uzdots jautājums - vai par okupācijas pieminekļa nojaukšanu jārīko referendums? - atbildes ir atbaidoši paredzamas: „nezinu, tas ir politisks jautājums”, „nav atbildes, nezinu”, „tā tomēr ir māksla”, „lai viņi iet pie tā pieminekļa un dara to, kas viņiem patīk”. Nožēlojami, ko tur vēl teikt...
Ar tādu uzskatu nesējiem nekāda Latvijas aizstāvēšana nesanāks. It sevišķi tagad, kad mūsu vietā, aizstāvot brīvas valsts tiesības dzīvot un plaukt, kopš 24. februāra ar Krieviju karo ukraiņi. Ja vajadzēs aizstāvēt Latviju, liela daļa jaunekļu veikli izvairīsies, teikdami, ka „tas ir politisks jautājums”.
Runa jau ir ne tikai par okupācijas pieminekļa nograušanu, bet par attieksmi pret savu valsti, kas mums ir viena. Protams, daudz vieglāk ir gudri muldēt par „4. maija režīmu”, un tas iespējams, pateicoties ņuņņām, kuri varonīgi vadījuši valsti pēdējos 30 gadus. Ja vēl būtu „režīms”, tad varētu teikt - redz, kā mēs gribējām cīnīties pret režīmu! Bet ir tikai ķīselis... Un tieši tādu pašu ķīseli šie valdīkļi ir savārījuši sev apkārt - ar nolūku: lai paši neizceltos uz esošā fona. Jo tā ir vieglāk izmantot sava amata iespējas.
Ir skumji par to domāt, taču 4. maija ideāli - brīvība un neatkarība - ir nodoti gluži nemanot. Brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Bet valsts nevar būt brīva, ja tās pilsoņi nav un nejūtas brīvi. Vēl vairāk - ja nevēlas būt brīvi. Tāpēc 4. maija aukstuma rekords ir gluži likumsakarīgs tautas temperatūras rādītājs. Cerēsim, ka neiestāsies vēl stindzinošāka ziema. Bet jūtu pavasaris ir atkarīgs no mūsu mīlestības uz Latviju.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
