Iesaki rakstu: 
Kā jau bija gaidāms, reaģējot uz aptauju rezultātiem un ikdienas vērojumiem, kas liecina, ka vismaz 20% Latvijā dzīvojošo krieviski runājošo atklāti atbalsta Krievijas agresiju pret Ukrainu (manuprāt, slēpto atbalstītāju skaits ir kādi 50%, bet ne par to stāsts), kreisie liberāļi vienotā frontē ar „Saskaņu” un par „sabiedriskajiem” dēvētiem gatavināšanas medijiem izvērš kārtējo propagandas melu kampaņu ar motīvu „latvieši paši vainīgi”.
Mūs, latviešus, apvaino par to, ka krievvalodīgos „homo sovieticus” esam saukuši par okupantiem. Taču, kā zinām, tas ir neapšaubāms un neizdzēšams vēsturisks fakts, jo starp krievvalodīgajiem, kuri pēc 1991. gada palika Latvijā, bija daudz PSRS/Krievijas armijas, okupācijas varas represīvo iestāžu - VDK, milicijas, prokuratūras un tiesu sistēmas cilvēku, kuri okupācijas laikā veica represīvās darbības pret latviešu patriotiem un ar militāru spēku nodrošināja okupācijas režīma pastāvēšanu.
Otrkārt, vēl lielākā skaitā Krievijas šovinistiski impēriskā kara atbalstītāju vidū ir civilokupanti un to pēcteči - Krievijas, Baltkrievijas u.c. PSRS reģionu iedzīvotāji, kurus okupācijas vara laikā no 1945. līdz 1991. gadam mērķtiecīgi un sistemātiski pārvietoja uz Latviju, lai ar represīviem līdzekļiem izmainītu mūsu valsts etnisko sastāvu, samazinātu latviešu skaitu to dzimtenē, tādējādi veicot starptautisku noziegumu, kuram nav noilguma.
Treškārt, par okupantiem latvieši gluži pelnīti ir saukuši tikai tos, kas paši kā tādi arī izturas - svin Latvijas okupāciju, demonstratīvi nerunā latviešu valodā, nicinoši izturas pret latviešu kultūru un valsts simboliem (lai atceramies kaut vai PCTVL deputāta Kabanova deguna šņaukšanu Latvijas karogā), iniciē referendumu un virza dažādas likumdošanas ierosmes, lai atjaunotu okupācijas laikā vardarbīgi ieviesto krievu valodas dominējošo lomu okupētajās nekrievu valstīs...
Šie kreisie liberāļi un saskaņieši mums, latviešiem, pārmet, ka šos 30 gadus neesam runājuši krieviski (kas diemžēl ir ļoti tālu no patiesības!) un tāpēc neesam spējuši uzrunāt šo pret neatkarīgu nacionālu Latviju naidīgi noskaņoto kopienu.
Un mums patiešām ir, ko sev pārmest, jo bijām pārāk mīksti un atļāvām šim „krievu pasaules vēzim” pārņemt mūsu organismu. Kas mums bija jādara, un ko mēs nedarījām:
1. No 1991. gada nepārgājām skolās un bērnudārzos TIKAI uz latviešu valodu.
2. Neveicinājām Latvijai naidīgu cilvēku izbraukšanu (dekolonizāciju) no Latvijas.
Starp citu, tūlīt pēc Latvijas valsts atjaunošanas pašvaldības izmaksāja kompensācijas krievu rubļos tiem, kas izbrauca no Latvijas, bet 1992. gada sākumā A.Gorbunovs to aizliedza, bet pēc pāris gadiem E.Repše šos nu jau nevērtīgos krievu rubļus vagonos aizveda uz Krieviju, kaut tos varēja izmantot lietderīgi, atbrīvojoties vismaz no daļas Latvijai nelojālās iedzīvotāju kopienas.
3. Nelikvidējām visus PSRS okupācijas varu slavinošos pieminekļus.
Tajā pašā laikā šie sabiedrības gatavinātāji pat nepiemin to, ka Latvijā no 1988. līdz 1991. gadam darbojās interfronte, kuras rindās bijā vairāk nekā 400 000 Latvijas krievvalodīgo, kuri aktīvi un agresīvi iestājās pret Latvijas valsti un latviešiem.
Vēlāk šī kustība transformējās par PCTVL, kura savukārt „Saskaņā”. Bet, kā tautas paruna saka, „suns met spalvu, ne tikumu”. Interfronti tagad vairs politkorekti nepiemin. Ievadot Google vārdu salikumu „Latvijas interfronte”, atradīsiet tikai vispārīgu un diezgan skopu informāciju.
1920. gadā ģenerālis Pēteris Radziņš rakstā „Japāna un Ziemeļamerikas Savienotās Valstis” analizē šo valstu savstarpējās attiecības un paredz, ka karš starp tām ir tikai laika faktors. Šajā rakstā viņš pievēršas Japānas izveidotajai 5.kolonai Amerikas Savienoto Valstu teritorijā.
Minēšu dažas Radziņa tēzes: „Tā pa 1906. un 1907. gadiem uz Ameriku ir pārceļojoši vairāk nekā 30 000 japāņu. Šī japāņu imigrācija Amerikā bija draudoša priekš amerikāņiem, kādēļ tika izdots likums par ieceļošanas ierobežošanu. Priekš amerikāņiem japāņi ir ārkārtīgi nesimpātiski, jo tie neasimilējas: kur vien tik viņi neieceļo, viņi tomēr paliek pie savas tautības un tā dibina otrā valstī „savu” valsti. Tādēļ Ziemeļamerikas Savienotās Valstis aizliedza ieceļošanu, pret ko Japāna pastāvīgi protestē. Šie ir galvenie berzēšanās iemesli starp Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm un Japānu.”
“Kā Ziemeļamerikas Savienotās Valstis, tā Japāna ļoti labi zina, ar ko tiem nākamībā būs jāved karš, kurš izšķirs, kam faktiski piederēs Klusais okeāns ar visiem viņa ceļiem.”
“…Japāna, pastāvīgi uzkūdot savu tautu pret amerikāņiem un pa to pašu laiku vedot Amerikā gluži otrādu propagandu, - cenošoties pat iestāstīt, ka japāņi esot vislielākie amerikāņu draugi un ka tādēļ Amerikai no Japānas nedraud nekādas briesmas.”
Sanāk kaut kas dīvains no nezinātniskās fantastikas jomas - ja trīsdesmit tūkstoši integrēties negribošie japāņi radīja draudus ASV ar vairāk nekā 200 miljoniem amerikāņu, tad Latvijā, kur iepretī nepilniem 1,5 miljoniem latviešu ir apmēram 400 000 pret Latvijas valsti noraidoši un naidīgi noskaņoti krievvalodīgie, kuru ideoloģisko kondīciju nepārtraukti uztur lielā Krievija ar saviem neierobežotajiem propagandas resursiem un iespējām, pēc kreiso liberāļu ieskatiem nekādu būtisku draudu nav... Vajagot tik sākt ar viņiem runāt krieviski un veidot interesantas programmas TV - tad viss būšot labi.
Man grūti teikt, vai tas ir ideoloģiskais naivums vai apzināta valsts nodevība... Iespējams - gan, gan. Mēs nekad nespēsim saliedēt savu valsti, ja pret Krievijas radīto un uzturēto 5.kolonnu neizturēsimies, kā pret 5.kolonnu. Pret to ir jācīnās ar visiem valstī pieejamiem tiesiskajiem līdzekļiem. Pierunāšana, pielabināšanās un pazemošanās tās priekšā nedos neko citu, kā tikai piešķirs tai lielāku sparu un enerģiju.
* partijas NS Taisnīgums valdes loceklis
Seko mums 
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
Šī būs pirmā centriski kreisā valdība kopš neatkarības atjaunošanas. Pirmā valdība, kas nebūs konservatīva.
Lai patiesi izprastu otru cilvēku, ir jānoiet viņa ceļš viņa kurpēs, vēsta sena paruna. Tikai izprotot un pieņemot citādo, varam veidot iekļaujošāku sabiedrību. Tāpēc 15. septembrī ikviens Latvijas iedzīvotājs ir aicināts vilkt katrā kājā atšķirīgu apavu, simboliski paužot savu atbalstu deinstitucionalizācijas mērķa grupām – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Īpaši pasākumi notiks Rīgā, Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Ludzā, bet “Dažādo kurpju diena” tiks iedzīvināta arī sociālajos tīklos un citviet Latvijā.
Godātais Latvijas valsts prezident Edgar Rinkēvič! Es, Latvijas pilsonis Rihards M.Parts, iepriekšējā vārdā un uzvārdā – Gints Grosfogels, esmu saskāries ar nopietnām problēmām mūsu tiesībsargājošo iestāžu darbībā un finanšu institūcijās, konkrēti Swedbank, neētisko un, manuprāt, noziedzīgo uzvedību. Tālāk izklāstīšu faktus, kas skaidri norāda uz iespējamu tiesību pārkāpumu un neētisku rīcību no Swedbank puses.
