60 miljonus vērtais, daļēji arestētais ogļu terminālis pārlikts Meroni kabatā par 1 eiro

Šo termināli sāka projektēt 2004. gadā, faktisko celtniecību uzsāka gadu vēlāk, un par tā būves iniciatoriem kļuva tolaik lielākais nodokļu maksātājs valstī - ekspeditorfirma SIA LSF Holdings, kas kopā ar A/S Ventspils Tirdzniecības Osta (VTO) nolēma celt jaunu, ekoloģiski tīru un modernu ogļu termināli.

VTO jau kopš tāliem padomju gadiem pārkrāva ogles, to darot atklātos laukumos - izberot pusvagonus uz betonēta plača un saberot ogles milzu kalnos, lai tās ar ceļamkrāniem tālāk padotu uz piestātni iebēršanai kuģos. Šajā procesā neizbēgami ceļas putekļi, pret ko desmit un vairāk gadus regulāri protestēja Pārventas iedzīvotāju tūkstoši.

Lai to vienreiz par visām reizēm novērstu, LSF Holdings izvirzīja ideju uzbūvēt specializētu ogļu termināli, kurā viss ogļu izkraušanas, uzglabāšanas un padošanas process uz kuģi notiktu zem jumta slēgtās telpās. Pēc termināļa pabeigšanas VTO plānoja savus atbrīvotos kravu laukumus tālāk izmantot citu kravu (kokmateriālu, rūdu, metāla lietņu, lielgabarīta tehnikas u.c. ģenerālkravu utt.) pārkraušanai.

Kā apspēlēt Kremļa plānus

Krievija vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā pieņēma stratēģisku lēmumu pārorientēt savas kravas uz pašas Krievijas ostām, un Vladimira Putina pirmā prezidentūras termiņa laikā krievi uzsāka priekšdarbus šī lēmuma izpildei praksē.

Pēc Krievijas 2001. gada vienpusējā lēmuma vairs neizmantot Polockas - Ventspils naftas vadu jēlnaftas eksportam sekas bija acīmredzamas, tāpēc tika sperti trīs atbilstoši pretsoļi: pirmkārt, tika uzsākta masīva pilsētas industrializācija, sistemātiski aizstājot transportnozarē zaudētās darbavietas ar rūpniecību un IT; otrkārt, izbūvēja trīs jaunas dzelzceļa stacijas un vairākas noliešanas estakādes, lai naftas produktus turpmāk varētu pievest pa dzelzceļu; treškārt, terminālis sāka būvēt ar kravu īpašnieku piedalīšanos - tikai tādā veidā iespējams garantēt, ka pēc uzcelšanas terminālis nestāvēs tukšā. (Tieši tāds gadījums bija ar sulu termināli Ventspilī: pēc būvdarbiem 2005. gadā tas bankrotēja, lai tikai 2016. gada beigās sagaidītu savu pirmo kuģi - vairs ne ar sulu, bet melasēm un tehniskajām eļļām.)

Šim iemeslam LSF Holdings sameklēja Kuzbasa ogļu šahtas Zarečnaja vadību, kas piekrita ieguldīt 50% no pamatkapitāla, 25% ieguldīja VTO, bet vēl 25% aizdeva LSF Holdings. Celtniecībai 2007. gadā tika ņemts pamatīgs kredīts no vairāku banku konsorcija, un celtniecība lēnām virzījās, pie reizes ostas vislabākajā daļā (kur visdziļākā iegrime) nojaucot arī vecu muliņu un uzbūvējot to no jauna.

Šeit jāpiebilst, ka piestātņu un muliņu pārbūvi, ostas padziļināšanu un bagarēšanu veic par brīvostas pārvaldes (tātad valsts un pašvaldības) naudu: brīvosta ieguldīto naudu pēc tam atpelna, saņemot nodokļus par katru pārkrauto tonnu un piestātnes maksu no kuģiem. Ja pēc tam kravas netiek pārkrautas, tad valsts ir cietusi zaudējumus.

Termināļa iniciatorus padzen - bet padzen lēnām

2007. gada decembrī, par neskaitāmajos «Ventspils kriminālprocesos» arestēto uzņēmumu «mantas glabātāju» tiekot ieceltam Šveices advokātam Rūdolfam Meroni, jaunais ogļu terminālis vēl nebija ne tuvu pabeigts. Taču R. Meroni uzsāka lēnas darbības, lai iegūtu kontroli pār BCT, un šim nolūkam tobrīd sabiedrojās ar Ventspils «melno oligarhu» Oļegu Stepanovu (pret kuru Ekonomikas policija uzsāka kriminālprocesu par 130 miljonu dolāru aizpludināšanu no daļēji tolaik vēl valstij piederošās A/S Latvijas Kuģniecība 2002. - 2005. gadā) un iesaistīja vēl rindu ar Ventspils uzņēmumu akcionāriem un topmenedžeriem.

Prokuratūra bija arestējusi vienīgi daļu no BCT akcijām - tām, kuras bija VTO īpašumā un izrietēja no pastarpinātām īpašumtiesībām. Lai pārņemtu kontroli pār modernāko ogļu termināli Baltijas jūras krastā, kurš uzsāka darbu 2008./2009. gada mijā, bija jāatbrīvojas no abiem pārējiem termināļa iniciatoriem. LSF Holdingam neatdeva naudu, ko tas bija aizdevis termināļa būvei; vēl vairāk, O. Stepanovs, kādreiz būdams LSF līdzdibinātājs, tagad gribēja ar sauskravu ekspedīcijas biznesu nodarboties viens pats, jo viņu neapmierināja astoņu miljonu latu dividendes gadā, ko viņam izmaksāja LSF Holdings.

Nodibinājis starpniekfirmu ar nosaukumu SSF Holding, O. Stepanovs to centās ielikt starp kravu īpašniekiem un tādiem termināļiem kā VTO, A/S Kālija Parks un BCT. Savukārt šie termināļi, kuros ar O. Stepanova atbalstu kontroli pār menedžmentu pamazām pārņēma R. Meroni, jau kopš 2006. gada aprīļa atteicās pieņemt LSF sagādātās kravas. Iznākums šim ilggadējam procesam ir tāds, ka VTO kravu apjoms no 4,5 miljoniem tonnu 2005. gadā nokritās līdz 2,4 miljoniem tonnu 2015. gadā, savukārt Kālija Parks pēdējos gados krauj ne vairs 5,5 miljonus tonnu, bet gan 130 līdz 360 tūkstošus tonnu.

Tādā veidā kopš 2007. gada sistemātiski padzenot LSF Holdingu no ogļu termināļa, tas pēc uzbūvēšanas un nodošanas ekspluatācijā strādāja ar pusjaudu - tā mēdz notikt, ja atbrīvojas no galvenajiem speciālistiem kravu piesaistīšanā. Bet Ventspils brīvostas pārvalde, kā arī valsts un pašvaldības budžets cieta zaudējumus, kas mērāmi desmitos miljonu, jo nodokļu ieņēmumi iespējami vienīgi no pārkrautām, nevis neesošām tonnām.

Darbības ar kredītiem pavirza termināli uz Meroni kabatas pusi

Taču R. Meroni, rīkojoties ar O. Stepanova un sabiedroto rokām, bija izdevies atbrīvoties tikai no vietējā LSF Holdinga - vēl bija palicis 50% līdzīpašnieks, Kuzbasa ogļu uzņēmums, kas piedalījās BCT darbībā ar sava Latvijas meitasuzņēmuma SIA Indtec Baltic Coal palīdzību.

Lai kravu krituma apstākļos atdotu būvniecībai ņemtos kredītus bankām, 2012. gada februārī Indtec Baltic Coal piekrita piešķirt divus aizdevumus BCT. Uz 2015. gada decembri to abu neatmaksātie atlikumi kopā ar procentiem tuvojās 10 miljoniem eiro, turklāt bija arī vēl citi, «tikai» vairākos miljonos mērāmi kredīti.

Lai tuvotos mērķim - iegūt pilnīgu kontroli pār moderno ogļu termināli, R. Meroni un sabiedrotie (jau bez O. Stepanova) darīja vairākas lietas paralēli. Pirmkārt, R. Meroni un viņa iecelto menedžeru vadītā VTO - pretstatā jaunā termināļa būvniecības pamatidejai - nevienu brīdi nepārtrauca ogļu pārkraušanu atklātajos laukumos, un putekļi turpināja piesārņot Pārventu, neraugoties uz pilsētas domes un iedzīvotāju pretošanos.

Situācijā, kurā ogļu kravas negāja uz BCT, bet gan palika VTO kraušanas laukumos, jaunajam terminālim nebija cerības strādāt ar peļņu un atmaksāt kredītus. Ventspils ostas statistika rāda: ja 2012. gadā BCT pārkrāva 4,8 miljonus tonnu, tad līdz 2015. gadam apjoms bija nokrities līdz 1,8 miljoniem tonnu.

Savukārt 2016. gada beigās Ventspils brīvostas pārvalde situāciju raksturoja šādi: «Baltic Coal Terminal, kura vadībā darbojas arī vairāku citu Ventspils ostas termināļu pārvaldītājs Rūdolfs Meroni, 2016. gada 11 mēnešos izmantojis tikai 18% iespējamās termināļa jaudas. Pārkrautais akmeņogļu daudzums slēgtajā terminālī 11 mēnešos ir 996 tūkstoši tonnu. No 22. aprīļa līdz 27. septembrim un visu oktobri terminālī nebija neviena kuģa un netika pārkrauta neviena kravas tonna. Tas nozīmē ap 190 dīkstāves dienu.

Gan novembrī, gan decembrī darbība terminālī atkal notiek, tomēr divos mēnešos uzlabot visa gada kravas kopapjoma rādītājus nebūs iespējams.» Situācija kļuva tāda, ka ne pats BCT, ne brīvostas pārvalde nav publiskojuši oficiālos BCT kravu rādītājus ne par 2016., ne 2017. gadu.

Otrkārt, vienlaikus ar sistemātisku kravu kritumu R. Meroni ar savas firmas IAG Industrieanlangen GmbH palīdzību vienlaicīgi caur VTO aizdeva ogļu terminālim 16 miljonus eiro, lai tas varētu atmaksāt banku konsorcijam atlikušo kredīta summu; Indtec Baltic Coal (kā puses BCT akciju īpašniecei) bija pienākums atmaksāt pusi no šī aizdevuma - taču kravu trūkuma apstākļos to nespēja ne ogļu terminālis pats, ne līdzīpašniece Indtec.

Tātad R. Meroni kontrolē esošā VTO ogļu kravas atstāja pie sevis, lai piesārņotu ar ogļu putekļiem Pārventas vidi (nevis atdeva specializētajam meitasuzņēmumam), kamēr BCT apgrūtināja ar arvien pieaugošām parādu nastām.

Ķirbis nobriedis novākšanai

Līdz 2015. gada beigām BCT bija novests tiktāl, ka līguma projektā starp VTO un Indtec bija rakstīts šādi: «Tas ir [līgumslēdzēju] pušu vispārējs uzskats, ka ar saistībām apgrūtināto [50%] BCT akciju tirgus cena šobrīd - un vismaz divas desmitgades ilgā pārredzamā nākotnē - atbilst nullei (faktiskā akciju neto vērtība ir negatīva).»

Taču tāds vērtējums bijis nepieciešams vienīgi tam, lai «tiktu vaļā» no Kuzbasa partneriem. Kā rāda R. Meroni ilggadējā auditora un menedžera Deivida Anstisa sagatavots revīzijas dokuments, uz 2016. gada 4. martu darījums ir bijis pabeigts, un 100% BCT akciju (ar VTO starpniecību) pārgājušas R. Meroni firmas IAG Industrieanlagen kontrolē - to parāda D. Anstisa veiktais novērtējums failā ar nosaukumu IAGSummary.docx (redzams šī raksta attēlu galerijā).

Šajā dokumentā BCT akciju vērtība netiek vairs novērtēta ar 1 eiro, ar nulli vai ar «negatīvu neto vērtību». Te D. Anstiss jau raksta šādi:

«Ja terminālis pats par sevi būtu mazāk vērts nekā €30 milj., tas radītu IAG neto ekspozīciju (grāmatvežu valodā ar to domāta zaudējumu iezīmēšanās IAG Industrieanlagen bilancē - I.L.). Bet, tā kā IAG tagad pieder gandrīz visas parādu atprasīšanas tiesības no BCT, mēs tagad varam izsvērt šo investīciju, skatoties uz termināļa vērtību, nevis A/S Baltic Coal Terminal akciju vērtību.

Termināļa celtniecības izmaksas pārsniedza €75 miljonus, un novērtējumi pēdējos gados uzrādīja ogļu termināļa vērtību virs €60 miljoniem.»

Tātad R. Meroni vadītā pseidomenedžeru komanda, izmantojot «arestētās mantas glabātāja» statusu VTO uzņēmumā, vismaz piecu gadu garumā sistemātiski vārdzinājusi un apkrāvusi ar parādiem 75 miljonus eiro izmaksājušo ogļu termināli, lai beigās to par 1 eiro pārņemtu R. Meroni firmas IAG Industrieanlagen kontrolē.

Savukārt pēdējā pusotrā gadā, kad terminālis savākts, kravu apjoms tajā atkal sācis palielināties – tādu novērojumu var izdarīt no ekonomikas netiešajiem datiem.

Novērtē šo rakstu: