Iesaki rakstu: 
20.jūnijā 80 Saeimas deputāti nobalsoja par grozījumiem Civilprocesa likuma 594.pantā, kas paredz parādniekam, kas nav uzturlīdzekļu prādnieks, līdz šim garantētās minimālās algas (700 EUR) vietā, atstāt pusi no minimālās algas pēc nodokļu nomaksas (275 EUR).
Šie grozījumi attieksies uz visiem strādājošajiem, pensionāriem, invalīdiem. Daudzi no šiem parādniekiem par tādiem kļuva, kad 2009.gadā Latvijas Saeima izlēma uz iedzīvotāju rēķina glābt bankas, pat uz pusi samazinot darba algas skolotājiem, mediķiem, policistiem un citiem strādājošajiem. Daudziem vispār darbavietas tika likvidētas.
Šie cilvēki pēc algas samazināšanas vai darba zaudēšanas vairs nespēja pildīt savas saistības pret kreditoriem un par piespiedu pārdošanas vērtību zaudēja savus ieķīlātos mājokļus, un viņiem kaklā tika uzkārtas neatmaksājamas parādu nastas. Lielākai daļai no šiem cilvēkiem šie parādi ir arī pašlaik, jo maksātnespējas process Latvijā ir dārgs un to var atļauties tikai turīgi cilvēki.
Tā vietā, lai pārtrauktu šo netaisnību un beidzot noteiktu šo parādu noilgumu, Saeima pielīdzināja šos banku glābējus, kurus 2009.gadā iegrūda parādu verdzībā, lai glābtu bankas, uzturlīdzekļu nemaksātājiem un noziedzniekiem. 20.jūnijā Saeima ir izvēlējusies piespiest šos cilvēkus pamest valsti, pie kam ne tikai darba spējīgos un strādājošos, bet arī pensionārus un invalīdus, jo visur citur Eiropā ir aizsargātais minimumus pat noziedzniekiem.
Pēc šādiem Civilprocesa likuma grozījumiem, ar kuriem cilvēkam pat netiek saglabāta minimālā alga, kas ir viena no zemākajām Eiropas savienībā, Latvijai vajadzētu atzīt, ka tā nav demokrātiska, civilizēta, tiesiska valsts.
Man ir pamatotas aizdomas, ka tie 80 deputāti, kas nobalsoja par šiem necilvēcīgajiem grozījumiem, pat nesaprata, par ko ir nobalsojuši.
Šādi grozījumi nedrīkst tikt izsludināti, un būtu jālūdz prezidentam neizsludināt šādus grozījumus, kas vistiešākajā veidā veicinās nelegālo nodarbinātību un darba spējīgo iedzīvotāju aizbraukšanas no valsts. Pensionāri un invalīdi faktiski tiks iznīcināti, jo pēc šo grozījumu stāšanās spēkā nespēs vairs samaksāt par īri un zālēm.
Nu ko, paskatīsimies vai prezidents ir cilvēks vai tikai tēlo cilvēku sabiedriskajos medijos.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
