Iesaki rakstu: 
Režisores Lienes Laviņas, operatora Aleksandra Grebņeva, scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera dokumentālā filma "Astra" sākas uz visaugstākās nots – pirmajos kadros redzam latviešu seju jūru Gunāra Astras bērēs 1988. gadā Rīgā, II Meža kapos, kā Latvijas nacionālā varoņa kapu cilvēki aizber ar rokām. Sejas ir ārkārtīgi izteiksmīgas bēdās un saviļņojumā, kurā jūtama intuitīva cerība par drīzu Latvijas brīvību. Jo upuris ir nests.
Nākamajos kadros ir Jura Rubeņa komentārs ar citātu no Evaņģēlija par sēklu, kas mirst, iekrītot auglīgā zemē (metafora par upuri), bet turpinājumā redzam šīs tēmas attīstību – Gunāra Astras pieminekļa autors Gļebs Panteļejevs stāv pie tēlnieka baļļas ar māliem un stāsta, ka māli jau arī patiesībā ir tā zeme, kurā iekrīt sēkla. Un no zemes top Gunāra Astras seja un rokas, ko šodien redzam piemineklī, – filmas caurviju motīvu, kas savieno visas tās daļas. Ģleba Panteļejeva stāja, refleksija, personības spēks ir liels pienesums filmai un apliecina, ka režisore ir labā kontaktā ar savas filmas varoņiem, kas uzticas darba idejai un tai kalpo.
Vēl viens nozīmīgs caurviju motīvs ir režisora Raita Valtera medības pēc liecībām par Astru. Filmā redzami unikāli kadri – viņa intervija ar Astras pratinātāju čekistu Voldemāru Gothardu, pirms tam dokumentēts Gotharda uzbrukums operatoram. Filmā demonstrēti arī līdz šim neredzēti dokumentāli kadri no Jāņa Vēvera pratināšanas VDK, kā arī nepubliskotas fotogrāfijas no Astras ģimenes arhīva.
Veikts nozīmīgs izpētes darbs. Filmas daļas, veidojot kontekstu, savieno gan dokumentāli kadri ar lielajiem laikmeta procesiem, kuri iezīmē laiku, gan Lindas Stūres askētiskā, melnbaltā animācija. Filmai ir lieliska Sandras Alksnes montāža, tādēļ arī teicams ritms – tā skatāma vienā elpas vilcienā.
"Astra" ir nacionālā mērogā nozīmīgs, profesionāls, ar mīlestību paveikts darbs, kurš palicis valsts dotētā festivāla "Lielais Kristaps" atlases žūrijas atcelts. Nacionālajā enciklopēdijā teikts: "Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto "Pēdējo vārdu", kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē."
Filmas atcelšana no publikas acīm man atgādina prokrieviski noskaņotā pūļa svilpšanu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā 2022. gada 20. janvārī, ko "Panorāmas" sižetā redzēja visa Latvija. Tajā notika arī LTV Ziņu dienesta pārstāvja Iļjas Kozina manipulācija ar skaņu celiņu, svilpienus uzmontējot arī Ievas Akurateres dziedātajai "Lūgšanai".
Filmā parādītas arī tiesneses, kuras aicina nenosodīt tiesnešus, kas tiesājuši mūsu nacionālos varoņus. Kādā pasaules redzējumā balstīta šāda izpratne? Kā zināms, liels skaits Rīgas apgabaltiesas tiesnešu nevēlējās Astras pieminekli pie tiesas ēkas Baumaņa skvērā. Izskatās, ka nozīmīgo filmu par Gunāru Astru nevēlējās arī Uģa Oltes vadītā "Lielā Kristapa" dokumentālo filmu atlases žūrija.
Savukārt LTV "Kilogramā kultūras" rudens balsojumam Laviņas filma nez kādēļ tiek izvirzīta tad, kad to neviens vēl nav redzējis, – pirms pirmizrādes LTV pagājušā gada 17. novembrī un izrādīšanas kinoteātros.
Tā droši vien ir tikai sakritība, ka vēl 30 gadus pēc okupācijas beigām saistībā ar Gunāru Astru allaž notiek kaut kādi misēkļi – pat tādi, kuros tiek negodprātīgi apšaubīta filmas augstā kvalitāte. To saku kā cilvēks, kurš savulaik kinoforuma "Arsenāls" uzdevumā ar panākumiem veidojis Latvijas dokumentālā kino programmu "Garīgā pretestība" Eiropas prestižākajam dokumentālā kinofestivālam IDFA Amsterdamā.
Mūsu nacionāla līmeņa balvas kultūrā ir signāls sabiedrībai, kas Latvijas valstī ir vērtīgs un nozīmīgs un kas nav. Žūrijām tā ir liela atbildība – darboties nacionālas valsts tvērumā. Ja arī turpmāk būs novērojamas tendences, kas redzamas pēdējos gados, piemēram, centieni atcelt JRT izrādes "Spēlmaņu naktī", šo balvu nozīme mazināsies, savukārt apbalvošanas ceremonijas kultūrā cilvēki vienkārši vairs neskatīsies, jo tās būs zaudējušas jebkādu publikas uzticību un cieņu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
