Iesaki rakstu: 
Režisores Lienes Laviņas, operatora Aleksandra Grebņeva, scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera dokumentālā filma "Astra" sākas uz visaugstākās nots – pirmajos kadros redzam latviešu seju jūru Gunāra Astras bērēs 1988. gadā Rīgā, II Meža kapos, kā Latvijas nacionālā varoņa kapu cilvēki aizber ar rokām. Sejas ir ārkārtīgi izteiksmīgas bēdās un saviļņojumā, kurā jūtama intuitīva cerība par drīzu Latvijas brīvību. Jo upuris ir nests.
Nākamajos kadros ir Jura Rubeņa komentārs ar citātu no Evaņģēlija par sēklu, kas mirst, iekrītot auglīgā zemē (metafora par upuri), bet turpinājumā redzam šīs tēmas attīstību – Gunāra Astras pieminekļa autors Gļebs Panteļejevs stāv pie tēlnieka baļļas ar māliem un stāsta, ka māli jau arī patiesībā ir tā zeme, kurā iekrīt sēkla. Un no zemes top Gunāra Astras seja un rokas, ko šodien redzam piemineklī, – filmas caurviju motīvu, kas savieno visas tās daļas. Ģleba Panteļejeva stāja, refleksija, personības spēks ir liels pienesums filmai un apliecina, ka režisore ir labā kontaktā ar savas filmas varoņiem, kas uzticas darba idejai un tai kalpo.
Vēl viens nozīmīgs caurviju motīvs ir režisora Raita Valtera medības pēc liecībām par Astru. Filmā redzami unikāli kadri – viņa intervija ar Astras pratinātāju čekistu Voldemāru Gothardu, pirms tam dokumentēts Gotharda uzbrukums operatoram. Filmā demonstrēti arī līdz šim neredzēti dokumentāli kadri no Jāņa Vēvera pratināšanas VDK, kā arī nepubliskotas fotogrāfijas no Astras ģimenes arhīva.
Veikts nozīmīgs izpētes darbs. Filmas daļas, veidojot kontekstu, savieno gan dokumentāli kadri ar lielajiem laikmeta procesiem, kuri iezīmē laiku, gan Lindas Stūres askētiskā, melnbaltā animācija. Filmai ir lieliska Sandras Alksnes montāža, tādēļ arī teicams ritms – tā skatāma vienā elpas vilcienā.
"Astra" ir nacionālā mērogā nozīmīgs, profesionāls, ar mīlestību paveikts darbs, kurš palicis valsts dotētā festivāla "Lielais Kristaps" atlases žūrijas atcelts. Nacionālajā enciklopēdijā teikts: "Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto "Pēdējo vārdu", kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē."
Filmas atcelšana no publikas acīm man atgādina prokrieviski noskaņotā pūļa svilpšanu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā 2022. gada 20. janvārī, ko "Panorāmas" sižetā redzēja visa Latvija. Tajā notika arī LTV Ziņu dienesta pārstāvja Iļjas Kozina manipulācija ar skaņu celiņu, svilpienus uzmontējot arī Ievas Akurateres dziedātajai "Lūgšanai".
Filmā parādītas arī tiesneses, kuras aicina nenosodīt tiesnešus, kas tiesājuši mūsu nacionālos varoņus. Kādā pasaules redzējumā balstīta šāda izpratne? Kā zināms, liels skaits Rīgas apgabaltiesas tiesnešu nevēlējās Astras pieminekli pie tiesas ēkas Baumaņa skvērā. Izskatās, ka nozīmīgo filmu par Gunāru Astru nevēlējās arī Uģa Oltes vadītā "Lielā Kristapa" dokumentālo filmu atlases žūrija.
Savukārt LTV "Kilogramā kultūras" rudens balsojumam Laviņas filma nez kādēļ tiek izvirzīta tad, kad to neviens vēl nav redzējis, – pirms pirmizrādes LTV pagājušā gada 17. novembrī un izrādīšanas kinoteātros.
Tā droši vien ir tikai sakritība, ka vēl 30 gadus pēc okupācijas beigām saistībā ar Gunāru Astru allaž notiek kaut kādi misēkļi – pat tādi, kuros tiek negodprātīgi apšaubīta filmas augstā kvalitāte. To saku kā cilvēks, kurš savulaik kinoforuma "Arsenāls" uzdevumā ar panākumiem veidojis Latvijas dokumentālā kino programmu "Garīgā pretestība" Eiropas prestižākajam dokumentālā kinofestivālam IDFA Amsterdamā.
Mūsu nacionāla līmeņa balvas kultūrā ir signāls sabiedrībai, kas Latvijas valstī ir vērtīgs un nozīmīgs un kas nav. Žūrijām tā ir liela atbildība – darboties nacionālas valsts tvērumā. Ja arī turpmāk būs novērojamas tendences, kas redzamas pēdējos gados, piemēram, centieni atcelt JRT izrādes "Spēlmaņu naktī", šo balvu nozīme mazināsies, savukārt apbalvošanas ceremonijas kultūrā cilvēki vienkārši vairs neskatīsies, jo tās būs zaudējušas jebkādu publikas uzticību un cieņu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
