Iesaki rakstu: 
Režisores Lienes Laviņas, operatora Aleksandra Grebņeva, scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera dokumentālā filma "Astra" sākas uz visaugstākās nots – pirmajos kadros redzam latviešu seju jūru Gunāra Astras bērēs 1988. gadā Rīgā, II Meža kapos, kā Latvijas nacionālā varoņa kapu cilvēki aizber ar rokām. Sejas ir ārkārtīgi izteiksmīgas bēdās un saviļņojumā, kurā jūtama intuitīva cerība par drīzu Latvijas brīvību. Jo upuris ir nests.
Nākamajos kadros ir Jura Rubeņa komentārs ar citātu no Evaņģēlija par sēklu, kas mirst, iekrītot auglīgā zemē (metafora par upuri), bet turpinājumā redzam šīs tēmas attīstību – Gunāra Astras pieminekļa autors Gļebs Panteļejevs stāv pie tēlnieka baļļas ar māliem un stāsta, ka māli jau arī patiesībā ir tā zeme, kurā iekrīt sēkla. Un no zemes top Gunāra Astras seja un rokas, ko šodien redzam piemineklī, – filmas caurviju motīvu, kas savieno visas tās daļas. Ģleba Panteļejeva stāja, refleksija, personības spēks ir liels pienesums filmai un apliecina, ka režisore ir labā kontaktā ar savas filmas varoņiem, kas uzticas darba idejai un tai kalpo.
Vēl viens nozīmīgs caurviju motīvs ir režisora Raita Valtera medības pēc liecībām par Astru. Filmā redzami unikāli kadri – viņa intervija ar Astras pratinātāju čekistu Voldemāru Gothardu, pirms tam dokumentēts Gotharda uzbrukums operatoram. Filmā demonstrēti arī līdz šim neredzēti dokumentāli kadri no Jāņa Vēvera pratināšanas VDK, kā arī nepubliskotas fotogrāfijas no Astras ģimenes arhīva.
Veikts nozīmīgs izpētes darbs. Filmas daļas, veidojot kontekstu, savieno gan dokumentāli kadri ar lielajiem laikmeta procesiem, kuri iezīmē laiku, gan Lindas Stūres askētiskā, melnbaltā animācija. Filmai ir lieliska Sandras Alksnes montāža, tādēļ arī teicams ritms – tā skatāma vienā elpas vilcienā.
"Astra" ir nacionālā mērogā nozīmīgs, profesionāls, ar mīlestību paveikts darbs, kurš palicis valsts dotētā festivāla "Lielais Kristaps" atlases žūrijas atcelts. Nacionālajā enciklopēdijā teikts: "Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto "Pēdējo vārdu", kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē."
Filmas atcelšana no publikas acīm man atgādina prokrieviski noskaņotā pūļa svilpšanu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā 2022. gada 20. janvārī, ko "Panorāmas" sižetā redzēja visa Latvija. Tajā notika arī LTV Ziņu dienesta pārstāvja Iļjas Kozina manipulācija ar skaņu celiņu, svilpienus uzmontējot arī Ievas Akurateres dziedātajai "Lūgšanai".
Filmā parādītas arī tiesneses, kuras aicina nenosodīt tiesnešus, kas tiesājuši mūsu nacionālos varoņus. Kādā pasaules redzējumā balstīta šāda izpratne? Kā zināms, liels skaits Rīgas apgabaltiesas tiesnešu nevēlējās Astras pieminekli pie tiesas ēkas Baumaņa skvērā. Izskatās, ka nozīmīgo filmu par Gunāru Astru nevēlējās arī Uģa Oltes vadītā "Lielā Kristapa" dokumentālo filmu atlases žūrija.
Savukārt LTV "Kilogramā kultūras" rudens balsojumam Laviņas filma nez kādēļ tiek izvirzīta tad, kad to neviens vēl nav redzējis, – pirms pirmizrādes LTV pagājušā gada 17. novembrī un izrādīšanas kinoteātros.
Tā droši vien ir tikai sakritība, ka vēl 30 gadus pēc okupācijas beigām saistībā ar Gunāru Astru allaž notiek kaut kādi misēkļi – pat tādi, kuros tiek negodprātīgi apšaubīta filmas augstā kvalitāte. To saku kā cilvēks, kurš savulaik kinoforuma "Arsenāls" uzdevumā ar panākumiem veidojis Latvijas dokumentālā kino programmu "Garīgā pretestība" Eiropas prestižākajam dokumentālā kinofestivālam IDFA Amsterdamā.
Mūsu nacionāla līmeņa balvas kultūrā ir signāls sabiedrībai, kas Latvijas valstī ir vērtīgs un nozīmīgs un kas nav. Žūrijām tā ir liela atbildība – darboties nacionālas valsts tvērumā. Ja arī turpmāk būs novērojamas tendences, kas redzamas pēdējos gados, piemēram, centieni atcelt JRT izrādes "Spēlmaņu naktī", šo balvu nozīme mazināsies, savukārt apbalvošanas ceremonijas kultūrā cilvēki vienkārši vairs neskatīsies, jo tās būs zaudējušas jebkādu publikas uzticību un cieņu.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
