"Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu, pakāpeniski virzoties uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju
Guntis Libeks, Aizkraukles novada domes deputāts26.04.2022.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
Viens no demokrātiskas valsts pamatiem ir vēlētas pašvaldības. Vietējās vēlēšanās 1989. gadā tika ievēlēti aptuveni 12 000 deputātu. Visu Latvijas pašvaldību sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā piedalījās gandrīz 9000 pašvaldību deputātu. Par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu nobalsoja 8086 deputāti, dodot Augstākajai Padomei skaidru norādi, kā rīkoties. Tā bija nozīmīga un izšķiroša tautas gribas izpausme.
Atjaunotajā valstī pirmās daudzpartiju demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas notika 1994. gada 29. maijā. Tad ievēlēja 4771 deputātu 594 pašvaldībās: 7 lielpilsētu un 69 rajonu pilsētu domēs, 26 rajonu un 492 pagastu padomēs. Šajās vēlēšanās likums noteica deputātu skaita trīskārtīgu samazinājumu, bet pēc 2009. gada pašvaldību reformas pašvaldībās tika ievēlēti vairs tikai 1614 deputāti.
Vēl pēc 12 gadiem tika īstenota jauna administratīvi teritoriālā reforma, un 2021. gadā pašvaldībās ir ievēlēti vien 750 deputāti. Atliek secināt, ka kopš 1994. gada pilsoņu iespējas realizēt Satversmes 101. panta tiesības ir samazinātas 16 reižu. Pusei valsts administratīvo vienību - pagastu iedzīvotājiem - jaunajās pašvaldību domēs nav neviena pārstāvja.
Satversmes 101. pants nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Satversmes 2. pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Atbilstoši Satversmes 2. un 101. pantam būtu loģiski, ka paši pilsoņi izlemtu, kādas pašvaldības ir izveidojamas, kādās administratīvajās vienībās un kāda pārstāvniecība (cik deputāti) ir ievēlējama.
Jāpiebilst, ka pilsoņu referendumu iespējas tā sarīkošanai neizpildāmo prasību dēļ ar Saeimas lēmumiem ir padarītas praktiski neiespējamas. Situācijā, kad nav iespējams ievēlēt kaut vienu pārstāvi pašvaldības domē no savas teritorijas, nenoliedzami rodas jautājums: kāda vispār ir jēga doties vēlēt?
Reālajā dzīvē visas pazīmes liecina, ka vara pakāpeniski nonāk izpildvaras rokās. Patlaban visspilgtākie izpildvaras patvaļas piemēri ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) apturētie pašvaldību teritoriālie plānojumi. Ministrija, uzurpējot tiesības likumības uzraudzībā pašvaldībās, diktē savu varu un noteikumus pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Rīgas un Pierīgas gadījumā ir acīmredzami, ka izveidojušās politiski saimnieciskas organizācijas - piemēram, partiju apvienība "Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu. Tam var atļauties upurēt gan pašvaldību, gan visas valsts attīstību.
Rīgas gadījums, kad tika apturēts pilsētas teritorijas plānojums, izgaismoja jau daudzus gadus eksistējušo VARAM vadības un ierēdņu patvaļu pašvaldībās. Rodas iespaids, ka VARAM nosaukumā minētā vides aizsardzība un reģionālā attīstība tai ir kļuvušas otršķirīgas. Pēdējo gadu laikā ministrija ir sagrābusi savās rokās pašvaldību investīciju projektu lietderības vērtēšanu, tā stiprinot savu partijisko ietekmi un kontroli.
Iespēja atstādināt pašvaldības vadītāju, apturēt pašvaldību saistošos noteikumus, domes lēmumus, noteikt ieguldījumus un investīcijas rada totālu kontroli pār vēlētām vietējām varām. "Attīstībai/Par" VARAM ministri mēģinājuši radīt iespaidu, ka viņi ir pašvaldību ministri. Sabiedrībā jau iesakņojies uzskats, ka VARAM ir pašvaldību ministrija un pašvaldības ir pakļautas tai. Šo domu izplata masu mediji, un ministrs publiski savā retorikā uzvedas kā pašvaldību priekšnieks.
Latvijas demokrātijas svārsts turpina savu atsitienu, virzoties demokrātijas un konstitucionālo tiesību samazinājuma virzienā. Vai mums ir vēlme to apturēt, neļaujot pakāpenisku gaitu uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju?
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
