"Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu, pakāpeniski virzoties uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju
Guntis Libeks, Aizkraukles novada domes deputāts26.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Viens no demokrātiskas valsts pamatiem ir vēlētas pašvaldības. Vietējās vēlēšanās 1989. gadā tika ievēlēti aptuveni 12 000 deputātu. Visu Latvijas pašvaldību sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā piedalījās gandrīz 9000 pašvaldību deputātu. Par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu nobalsoja 8086 deputāti, dodot Augstākajai Padomei skaidru norādi, kā rīkoties. Tā bija nozīmīga un izšķiroša tautas gribas izpausme.
Atjaunotajā valstī pirmās daudzpartiju demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas notika 1994. gada 29. maijā. Tad ievēlēja 4771 deputātu 594 pašvaldībās: 7 lielpilsētu un 69 rajonu pilsētu domēs, 26 rajonu un 492 pagastu padomēs. Šajās vēlēšanās likums noteica deputātu skaita trīskārtīgu samazinājumu, bet pēc 2009. gada pašvaldību reformas pašvaldībās tika ievēlēti vairs tikai 1614 deputāti.
Vēl pēc 12 gadiem tika īstenota jauna administratīvi teritoriālā reforma, un 2021. gadā pašvaldībās ir ievēlēti vien 750 deputāti. Atliek secināt, ka kopš 1994. gada pilsoņu iespējas realizēt Satversmes 101. panta tiesības ir samazinātas 16 reižu. Pusei valsts administratīvo vienību - pagastu iedzīvotājiem - jaunajās pašvaldību domēs nav neviena pārstāvja.
Satversmes 101. pants nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Satversmes 2. pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Atbilstoši Satversmes 2. un 101. pantam būtu loģiski, ka paši pilsoņi izlemtu, kādas pašvaldības ir izveidojamas, kādās administratīvajās vienībās un kāda pārstāvniecība (cik deputāti) ir ievēlējama.
Jāpiebilst, ka pilsoņu referendumu iespējas tā sarīkošanai neizpildāmo prasību dēļ ar Saeimas lēmumiem ir padarītas praktiski neiespējamas. Situācijā, kad nav iespējams ievēlēt kaut vienu pārstāvi pašvaldības domē no savas teritorijas, nenoliedzami rodas jautājums: kāda vispār ir jēga doties vēlēt?
Reālajā dzīvē visas pazīmes liecina, ka vara pakāpeniski nonāk izpildvaras rokās. Patlaban visspilgtākie izpildvaras patvaļas piemēri ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) apturētie pašvaldību teritoriālie plānojumi. Ministrija, uzurpējot tiesības likumības uzraudzībā pašvaldībās, diktē savu varu un noteikumus pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Rīgas un Pierīgas gadījumā ir acīmredzami, ka izveidojušās politiski saimnieciskas organizācijas - piemēram, partiju apvienība "Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu. Tam var atļauties upurēt gan pašvaldību, gan visas valsts attīstību.
Rīgas gadījums, kad tika apturēts pilsētas teritorijas plānojums, izgaismoja jau daudzus gadus eksistējušo VARAM vadības un ierēdņu patvaļu pašvaldībās. Rodas iespaids, ka VARAM nosaukumā minētā vides aizsardzība un reģionālā attīstība tai ir kļuvušas otršķirīgas. Pēdējo gadu laikā ministrija ir sagrābusi savās rokās pašvaldību investīciju projektu lietderības vērtēšanu, tā stiprinot savu partijisko ietekmi un kontroli.
Iespēja atstādināt pašvaldības vadītāju, apturēt pašvaldību saistošos noteikumus, domes lēmumus, noteikt ieguldījumus un investīcijas rada totālu kontroli pār vēlētām vietējām varām. "Attīstībai/Par" VARAM ministri mēģinājuši radīt iespaidu, ka viņi ir pašvaldību ministri. Sabiedrībā jau iesakņojies uzskats, ka VARAM ir pašvaldību ministrija un pašvaldības ir pakļautas tai. Šo domu izplata masu mediji, un ministrs publiski savā retorikā uzvedas kā pašvaldību priekšnieks.
Latvijas demokrātijas svārsts turpina savu atsitienu, virzoties demokrātijas un konstitucionālo tiesību samazinājuma virzienā. Vai mums ir vēlme to apturēt, neļaujot pakāpenisku gaitu uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju?
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
