"Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu, pakāpeniski virzoties uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju
Guntis Libeks, Aizkraukles novada domes deputāts26.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Viens no demokrātiskas valsts pamatiem ir vēlētas pašvaldības. Vietējās vēlēšanās 1989. gadā tika ievēlēti aptuveni 12 000 deputātu. Visu Latvijas pašvaldību sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā piedalījās gandrīz 9000 pašvaldību deputātu. Par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu nobalsoja 8086 deputāti, dodot Augstākajai Padomei skaidru norādi, kā rīkoties. Tā bija nozīmīga un izšķiroša tautas gribas izpausme.
Atjaunotajā valstī pirmās daudzpartiju demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas notika 1994. gada 29. maijā. Tad ievēlēja 4771 deputātu 594 pašvaldībās: 7 lielpilsētu un 69 rajonu pilsētu domēs, 26 rajonu un 492 pagastu padomēs. Šajās vēlēšanās likums noteica deputātu skaita trīskārtīgu samazinājumu, bet pēc 2009. gada pašvaldību reformas pašvaldībās tika ievēlēti vairs tikai 1614 deputāti.
Vēl pēc 12 gadiem tika īstenota jauna administratīvi teritoriālā reforma, un 2021. gadā pašvaldībās ir ievēlēti vien 750 deputāti. Atliek secināt, ka kopš 1994. gada pilsoņu iespējas realizēt Satversmes 101. panta tiesības ir samazinātas 16 reižu. Pusei valsts administratīvo vienību - pagastu iedzīvotājiem - jaunajās pašvaldību domēs nav neviena pārstāvja.
Satversmes 101. pants nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Satversmes 2. pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Atbilstoši Satversmes 2. un 101. pantam būtu loģiski, ka paši pilsoņi izlemtu, kādas pašvaldības ir izveidojamas, kādās administratīvajās vienībās un kāda pārstāvniecība (cik deputāti) ir ievēlējama.
Jāpiebilst, ka pilsoņu referendumu iespējas tā sarīkošanai neizpildāmo prasību dēļ ar Saeimas lēmumiem ir padarītas praktiski neiespējamas. Situācijā, kad nav iespējams ievēlēt kaut vienu pārstāvi pašvaldības domē no savas teritorijas, nenoliedzami rodas jautājums: kāda vispār ir jēga doties vēlēt?
Reālajā dzīvē visas pazīmes liecina, ka vara pakāpeniski nonāk izpildvaras rokās. Patlaban visspilgtākie izpildvaras patvaļas piemēri ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) apturētie pašvaldību teritoriālie plānojumi. Ministrija, uzurpējot tiesības likumības uzraudzībā pašvaldībās, diktē savu varu un noteikumus pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Rīgas un Pierīgas gadījumā ir acīmredzami, ka izveidojušās politiski saimnieciskas organizācijas - piemēram, partiju apvienība "Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu. Tam var atļauties upurēt gan pašvaldību, gan visas valsts attīstību.
Rīgas gadījums, kad tika apturēts pilsētas teritorijas plānojums, izgaismoja jau daudzus gadus eksistējušo VARAM vadības un ierēdņu patvaļu pašvaldībās. Rodas iespaids, ka VARAM nosaukumā minētā vides aizsardzība un reģionālā attīstība tai ir kļuvušas otršķirīgas. Pēdējo gadu laikā ministrija ir sagrābusi savās rokās pašvaldību investīciju projektu lietderības vērtēšanu, tā stiprinot savu partijisko ietekmi un kontroli.
Iespēja atstādināt pašvaldības vadītāju, apturēt pašvaldību saistošos noteikumus, domes lēmumus, noteikt ieguldījumus un investīcijas rada totālu kontroli pār vēlētām vietējām varām. "Attīstībai/Par" VARAM ministri mēģinājuši radīt iespaidu, ka viņi ir pašvaldību ministri. Sabiedrībā jau iesakņojies uzskats, ka VARAM ir pašvaldību ministrija un pašvaldības ir pakļautas tai. Šo domu izplata masu mediji, un ministrs publiski savā retorikā uzvedas kā pašvaldību priekšnieks.
Latvijas demokrātijas svārsts turpina savu atsitienu, virzoties demokrātijas un konstitucionālo tiesību samazinājuma virzienā. Vai mums ir vēlme to apturēt, neļaujot pakāpenisku gaitu uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju?
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
