Iesaki rakstu: 
Kopš vakardienas pēcpusdienas, kad tika atvērti „čekas maisi”, no tiem ir „izbirusi” vēl virkne cilvēku, kuru „stukaču” kartiņas ir atrodamas LPSR Valsts drošības komitejas kartotēkā, - no Augstākās tiesas priekšsēdētāja līdz Cicerona balvu izsniedzējam, jaukam ārstam – radio personībai un Krievijas pareizticīgās baznīcas vietējās nodaļas pārvaldniekam – „arhibīskapam”. Publicējam jaunākos atradumus.
Ivars Bičkovičs ar pseidonīmu Raitis – dzimis 1962. gadā, savervēts 1983. gadā
Vello Remmerts ar pseidonīmu Raivo – dzimis 1960. gadā, savervēts 1985. gadā
Inga Helmane ar pseidonīmu Margarita – dzimusi 1961. gadā, savervēta 1985. gadā
Normunds Reips ar pseidonīmu Reinholds – dzimis 1962. gadā, savervēts 1985. gadā
Ināra Jēgere ar pseidonīmu Kristīne – dzimusi 1952. gadā, savervēta 1987. gadā
Indriķis Muižnieks ar pseidonīmu Juris – dzimis 1953. gadā, savervēts 1974. gadā
Jānis Gavars ar pseidonīmu Juris – dzimis 1957. gadā, savervēts 1987. gadā
Aina Blinkena ar pseidonīmu Robiņa – dzimusi 1929. gadā, savervēta 1976. gadā
Maija Tabaka ar pseidonīmu Viktorija – dzimusi 1939. gadā, savervēta 1976. gadā
Miervaldis Mozers ar pseidonīmu Guna – dzimis 1953. gadā, savervēts 1980. gadā
Andris Bērziņš (aktieris) ar pseidonīmu Marlo – dzimis 1952. gadā, savervēts 1983. gadā
Henriks Danusēvičs ar pseidonīmu Janeks – dzimis 1957. gadā, savervēts 1989. gadā
Anatolijs Danilāns ar pseidonīmu Dainis – dzimis 1943. gadā, savervēts 1968. gadā
Aivars Zdanovskis (līdzšinējais Daugavpils vicemērs) ar pseidonīmu Gita – dzimis 1963. gadā, savervēts 1982. gadā
Harijs Spanovskis ar pseidonīmu Haris – dzimis 1958. gadā, savervēts 1988. gadā
Aivars Tabūns ar pseidonīmu Agnis – dzimis 1953. gadā, savervēts 1979. gadā
Aleksandrs Kudrjašovs ar pseidonīmu Čitateļ (Lasītājs) – dzimis 1939. gadā, savervēts 1982. gadā
Silvija Brice ar pseidonīmu Liepa – dzimusi 1958. gadā, savervēta 1988. gadā
Uģis Roze ar pseidonīmu Gamma – dzimis 1960. gadā, savervēts 1983. gadā
Aivars Eipurs ar pseidonīmu Ivars – dzimis 1956. gadā, savervēts 1989. gadā
Vija Beinerte ar pseidonīmu Kate – dzimusi 1954. gadā, savervēta 1987. gadā
Jānis Liepiņš (mācītājs) ar pseidonīmu Petr – dzimis 1916. gadā, savervēts 1969. gadā
Vaira Bitēna ar pseidonīmu Zenta – dzimusi 1941. gadā, savervēta 1976. gadā
Inese Paklone ar pseidonīmu Inka – dzimusi 1954. gadā, savervēta 1987. gadā
Viesturs Gailis ar pseidonīmu Rolands – dzimis 1955. gadā, savervēts 1978. gadā
Mārcis Auziņš ar pseidonīmu Niļss – dzimis 1956. gadā, savervēts 1987. gadā
Olafs Gūtmanis ar pseidonīmu Bērziņš – dzimis 1927. gadā, savervēts 1965. gadā
Ivars Lācis ar pseidonīmu Aivars – dzimis 1949. gadā, savervēts 1982. gadā
Jolanta Reihmane ar pseidonīmu Tits – dzimusi 1968. gadā, savervēta 1989. gadā
Rauls Kreicbergs (bijušais DP Zemgales reğiona pārvaldes priekšnieks, tagad olimpiskā centra direktora vietnieks) ar pseidonīmu Roze – dzimis 1959. gadā, savervēts 1985. gadā
* Lielākā daļa šajā sarakstā minēto personu ir pietiekami atpazīstamas, lai neradītu jautājumus, bet par dažām mazākzināmām ir nelieli paskaidrojumi.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
