"Draudzīgs mājiens", nodots caur Londonu?
Dainis Lemešononoks, īpaši Pietiek24.11.2024.
Komentāri (57)
Iesaki rakstu: 
Sankcijas, ko britu kronis uzlicis Aivaram Lembergam un viņa meitai Līgai, izklausās pēc ne pārāk tālās pagātnes politisko negaisu atbalss. Smalkāk izsakoties, "A blast from the past".
Tāpēc neviļus grozījās galva, lai kaut kur tuvumā pamanītu triumfējošu Jāni Bordānu. Viņš ar Jauno konservatīvo partiju 2019.gadā pieteicās kā Ventspils "ierindas" domniekam (toreiz – no amata atstādinātam pilsētas galvam) noteikto ASV sankciju panācēji. Taču tad man nācās atcerēties, ka latvju politikā no šiem ļaudīm vairs nav palikušas nekādas pēdas.
Turklāt nācās aizdomāties dziļāk. Toreiz, kad Bordāns pirmo reizi brauca uz ASV Lembergam sankcijas prasīt, viņš – tieslietu ministrs – Vašingtonā tāpat vien netiktu nekur nevienam klāt. Kāds cits vienkārši laipni atļāva valdības kolēģim uzdoties par dižu zintnieku, kurš spēj pār savu ienaidnieku galvām izsaukt aizjūras dusmas.
Tādas lietas ir tikai ārlietu resoru – mūsu ministrijas un ASV Valsts departamenta – pārziņā. Bez abu sadarbības nekādi bordānbrīnumi nebija iespējami. Taču kas mums toreiz, 2019.gada beigās, bija ārlietu ministrs? Kurš vairs neatceras, - paskatieties Rīgas pils virzienā!
Kāpēc gan Edgaram Rinkēvičam tad būtu slēpta vēlme gandēt Lembergam dzīvi? Iespējams, mūžīgā sāncensība starp politiskajiem spēkiem. Varbūt vēl kaut kas cits, ļoti personisks. Piemēram, savstarpēja nepatika. Latvijā tas bieži ir pat pārāk nozīmīgs faktors politikas taisīšanā. Ak, bet tā jau ir vien mana bakstīšanās!
Apvienotās Karalistes sankcijām ir pakļauti trīs "objekti". Viens no tiem ir ukraiņu oligarhs un gāzes tirgonis Dmitro Firtašs ar savu gaspažu. Skaidrs, ka Ukraina viņus medī un ka Londona ir pretimnākoša sava sabiedrotā pūliņiem. Arī pret Angolas un Krievijas pilsoni, miljardieri Izabellu duš Santušu noteikti Melnajā kontinenta varētu būt sakrājušās daudzas pretenzijas.
Tieši tāpat ir ar Lembergu un viņa meitu – viņiem veltīto pārmetumu formulējumos jūtams kaut kas jau daudzkārt dzirdēts. Bez mūsu valdošu politiķu ziņas un pat norādes diez vai paši briti uzskatītu par vajadzīgu ko tādu uzsākt. (Hūtesvīram gan ir cita – šķiet, pašcieņai glaimojošāka – versija.)
Izteikšu minējumu. Kad pērnā gada maijā tika slēgts darījums, ka valsts prezidenta vēlēšanās ZZS atbalstīs Rinkēviču, varēja atskanēt dažādas apņemšanās sakārtot arī Lemberga problēmas. Varēja tikt doti pat konkrēti solījumi – pieļauju, tiešām bez pigas kabatā. Vienotībai svila shēma, viņas kandidātam vajadzēja drošas balsis – jo izgāšanās partijai būtu kas vairāk par pazemojumu.
Taču jau krietns laiks ir pagājis, un Hūtesvīrs varētu kļūt arvien nepacietīgāks. Iespējams, arī neiecietīgāks nepubliskos izteikumos šaurā lokā. Varbūt Lembergs pat velta ļoti skarbus vārdus premjerei un valdībai, kurā pats it kā iesaistīts. Tiesas process nebremzējas, kaut kāda izolācija draud. Tas neveicina diplomātisku savaldību cilvēkam cienījamos gados, ar nopietnām medicīniskām diagnozēm un ar augstu pašnovērtējumu.
Iespējams, Lembergs sāk uzstājīgāk atgādināt pērnā maija solījumus, un valdošās koalīcijas politiķu draudzīgajā saimē tas rada saskatīšanos un sabakstīšanos. "Par daudz nekaunīgs jau paliek – davai, uztaisiet viņam vēl kādu nesmukumu! Tā, lai pats visu saprot un stāv kluss pie ratiem."
Tāpat arī iespējams, ka patlaban Vienotība, atguvusi pašpārliecinātību, vienkārši jūtas pilnībā norēķinājusies ar ZZS – tai ir trīs vērtīgi ministru portfeļi, Daiga Mieriņa vada parlamentu. Lai novērtē to, kas dots, un neprasa zvaigznes no debesīm! Tāpēc varbūt patlaban redzamais ir premjerpartijas veikta koalīcijas partnera "atšūšana", kad tas delikāti iestājies par savu krusttēvu.
Šādi nesmukumi koalīcijā tikai turpināsies. Pret tiem partneri nevar atklāti iebilst, saņemtos agrākos solījumus mest galdā nedrīkst. Par pērnajā maijā Ārlietu ministrijā runāto tagad jāklusē, jo citādi viss ož pēc pantiem par valsts nozagšanu un tirgošanos ar ietekmi. Pēc banālas balsu pirkšanas galu galā.
Tāpēc varas partijām atkal būs cītīgi jāizliekas, ka viss, ko tagad redzam un apceram, ir pilnīgi murgi. (Interesanti, kā tas izdosies sevi par morāli šķīstajiem sludinošajiem "Progresīvajiem"?) Varbūt tieši visādiem valaiņiem būtu vienkāršāk pateikt: "Aivar, nu ko tu mums, ZZS, atkal par visu vari piesauc nelaimi? Pats pūti, pats arī dedz! Mēs gribējam tev kā vecam čomam kaut ko palīdzēt, bet, ja tīšām uzprasies – pats vainīgs!"
Savukārt visādiem smiltēniem un tavariem šis ir labs iemesls kārtējo reizi pašūpot valdību. Diez vai viņi to atstās neizmantotu. Kaut gan Apvienotajam sarakstam droši vien labāk patiktos no valdības izmest ārā "latvju hamāsistus" un sašūties kopā ar bijušiem ZZS cīņubiedriem. Taču to nekādi nevar izdarīt, pirms šī valdība nav kritusi. Tāpēc smiltēntavariem ir gluži vienalga, kādā veidā to gāzt. Šķiet, mūs gaida visai interesanta gadumija.
Nobeigumā – rūgtāka doma. Latvijai tomēr vajadzēja censties, kaut pavisam teatrāli un tukši, savus pilsoņus publiski aizstāvēt no britu kroņa pēkšņās bardzības. Pirmkārt, pašas valsts reputācijas dēļ: vai mūsu investīciju klimatam vajadzīgs ārzemniekiem radīts priekšstats, ka arī Latvija ir vieta, kur izvērsusies "Firtaša kalibra figūra"?
Taču mums nav tradīcijas aizstāvēt savējos, mēs tikai vēl piemetam malku. Pašu politiskās intrigas šķiet svarīgākas par Latvijas labo slavu.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
