"Dvinskas tikumi" izaicina Latvijas likumus
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK12.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šķiet, ka mūsu valstī par 2014.gadā izsludinātā hibrīdkara galveno mentālo upuri ir kļuvusi tās otra lielākā pilsēta. Pareizāk sakot, Daugavpils pašvaldība.
Pēdējo gadu laikā rodas iespaids, ka šīs "brīvpilsētas" municipālpolitiķi un ierēdņi atkal ir svēti noticējuši, ka pilsētas iespējamais separātisma potenciāls uzspiež Rīgas varai ņemties ar to kā ar jēlu olu – uz daudz ko raudzīties caur pirkstiem, daudz ko laist gar ausīm. Līdz ar to uz valdības, VARAM un likumsargu pacietības vadža tiek bez aiztures sakrauts arvien vairāk šīs vietvaras eksperimentu Latvijas likumu arvien brīvākā interpretācijā.
Protams, šādām autonomiskām iedomām varēja būt kaut cik racionāls pamats laikos, kad pašvaldībā dominēja Latgales partija – kā tābrīža premjerpartijas Vienotība sadarbības partneris. Solvita & Co patiešām attiecās pret Jāni Lāčplēsi kā suverēnu "dalienas kņazu".
Ne Rihardam Eigimam, ko nesen gāza no domes priekšsēža amata, ne Andrejam Elksniņam, kurš to pārņēma, valsts varā nav nekāda politiskā "blata".
Tāpēc tagad saskaņietim mazāk ir jāuztraucas par jaunās valdības nelabvēlību, vairāk – par to purvu, kas valda pilsētas pārvaldē. Te VARAM, tiklīdz sakārojas, varētu uzreiz atrast pāris dzelžainus argumentus Daugavpils domes patriekšanai. Tieši dzimtās pilsētas birokrātiskās patvaļas akacī Elksniņš var noslīkt ātri vien.
Tomēr valsts varā vismaz pērn vēl turpinājās agrākā inerce un latviskā vēlme būt "ar trakiem pa labam". Daugavpils dome tika cauri ar vien Ārlietu ministrijas bikli izteiktām "bažām" pat tad, kad kategoriski vēlējās pirkt tramvajus no Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa sistēmā ietilpstoša uzņēmuma. Varbūt tagad – saistībā ar pilsētas galvas nomaiņu un ar saskaņiešu problēmām "Ņilogradā" – šāds "suverēns" izlēciens tiks apturēts. Varbūt nē.
Brīžiem ziņas par "Dvinskas anklāvā" valdošiem tikumiem izklausās pavisam anekdotiskas. Piemēram, domes birokrātiem ir paraža tikties ar līgumus slēdzošiem (vai jau noslēgušiem) ārpuspilsētas uzņēmumiem tikai vairāku cilvēku lielās delegācijās – lai tie nevarētu tik vienkārši izrēķināt, kura amatpersona īsti atbild par saistībām, kas jāuzņemas domei.
Taču tas vairs nav smieklīgi tad, kad, ar izdomātiem ieganstiem laužot noslēgtos līgumus un visā vainojot sadarbības partneri, sākas centieni noslēpt šādu kolektīvu (bez)atbildību un Daugavpils vietvaras neprasmi korekti apsaimniekot valsts vai ES piešķirto naudu.
Pieļauju, ka tieši pašu birokrātijas pieļautā finanšu nekompetence ir pamatā tam, kāpēc patlaban pašvaldība uzstājīgi cenšas lauzt apjomīgu būvdarbu līgumu ar Rīgas uzņēmumu "Modus būve". Būvfirma uzvarēja konkursā par skolas ēkas Parādes ielā 7 pārbūves darbiem 2,7 miljonu eiro apjomā.
Iegansts uzstājībai ir ļoti cinisks: firma esot "iejaukta korupcijas skandālā". Jo KNAB apsūdz Eigimu (kurš to noliedz), ka viņš centies izspiest kukuli par šo un citu būvobjektu. Šķiet, "svešais" – bez vietējās politiskās aizmugures – uzņēmums tādā veidā tiek "sodīts" par to, ka nav vēlējies pakļauties te valdošai "kārtībai" un dalīties ar domes labdariem.
(Kā smejies, neesmu kūdītājs, bet tomēr: varbūt "Modus būvei" vajadzēja laikus brašajiem pašvaldībniekiem caur puķēm atgādināt, ka tā ir veiksmīgi atjaunojusi vienu no prokuratūras ēkām. Ja nu firmai šajā iestādē palika kādi pateicīgi kontakti, pie kuriem vērsties ar stāstu par Dvinskā sazēlušiem tikumiem?)
Iespējams, Latvijas sabiedrības apziņā tik tiešām valda zināma atsvešinātība pret pārējā valstī sūri grūti inkorporējamo "anklāvu". Gurdeni tika uztverta pat ziņa, ka ir viltota domes izpilddirektores rezolūcija par ekspertu piesaisti 14 miljonus eiro vērtam iepirkumam. Jo nekaunīgāks šāds amatnoziegums ir tāpēc, ka šis ir ar "Daugavpils siltumtīkliem" saistīts projekts un tajā paredzēts iesaistīt ES struktūrfondu naudu. Runa ir par pašvaldības uzņēmumu, kas jau ir likusargu un Temīdas uizmanības fokusā – tajā jau tika atklāta vērienīga kukuļošana, krāpšana, pilnvaru pārsniegšana, dokumentu viltošana. Te nu tik tiešām "upē ir kāpts divreiz"…
Acīmredzami Daugavpils domē par likumību un tikumību sāk domāt tikai tad, kad vārna citām knābj acī. Domes vicepriekšsēdis Jānis Dukšinskis vienpersonīgi, nesaskaņojot ar citiem deputātiem, pērnā gada beigās uzspieda pilsētas komunālās saimniecības pārvaldei noslēgt līgumu par ielu uzturēšanu un uzņemties pārmērīgas finansiālas saistības līguma izpildei, un viņš tajā pašā dienā zaudēja savu amatu. Laikam atgādinājums, ka "Bog veļel ģelitsa"…
Jurim Pūcem visi šie "Dvinskas tikumi" vēl neduras acīs un netraucē dzīvot. Tāpēc varu "ārzemju" uzņēmējiem no pārējās Latvijas, kuri meklē peļņas iespējas šajā dīvainajā pilsētā, dot vien šādu padomu – rēķinieties ar to, ka līgumos ar pašvaldību preču piegādes vai būvobjekta termiņi tiks noteikti pārāk īsi, acīmredzami neizpildāmi. Tādā veidā domes ierēdņi rada "grožus", ar ko savaldīt un dancināt līguma noslēdzēju. Kurš uz šādu "spēli" parakstās, tas arī tiek pie "pīrāga" – un par paklausību dvinskieši izliekas aizmirstam pašu noteikto termiņu neievērošanu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
