Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Cilvēki pārcieš baisas mokas Otrā pasaules kara laikā, miljoni sākumā tiek izdzīti no mājām, pēc tam spīdzināti, verdzināti un iznīcināti, – bet, tikko parādās iespēja, ar entuziasmu iemitinās mājās, no kurām nule padzinuši citus. Kuri, iespējams, ir īstāki ebreji par viņiem pašiem,” – tā jaunās grāmatas Zem Muhameda bārdas priekšvārdā raksta tās autors Lato Lapsa. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no grāmatas nodaļas, kas veltīta tieši šai tēmai.

No Deir Jasinas – bēdīgi slavenā arābu ciemata, kur izraēlieši 1948. gada karā aukstasinīgi nogalināja ne nu simtu, ne nu divarpus simtus mierīgo iedzīvotāju, lai iebiedētu citus arābus, – mūsu dienās nav palicis ne kripatiņas, uz tā drupām tagad slejas psihiatriskā slimnīca. Savukārt no Al–Šeihas Munisas ciemata Telavivas pievārtē ir palikušas dažas palmas un pāris ēkas, kuras nav skārusi vietējās universitātes paplašināšana.

Šis arābu ciemats jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā bija atzīmēts kartēs, 1922. gadā tajā bija sešsimt divdesmit divi iedzīvotāji, un pretēji vēlākajai ebreju oficiālajai ideoloģijai tie nebija nekādi atpalikuši nomadi. „Visi zemnieki ar retiem izņēmumiem lieto eiropiešu arklus. Viņiem ir četras labības novākšanas mašīnas un jaudīga kuļamā tehnika. Šeit tiek īstenotas mūsdienīgas apelsīnu dārzu iekārtošanas metodes. Viņi izmanto minerālmēslojumu, izmantojot ebreju lauksaimniecības metodes,” kāds ebrejs redzēto aprakstīja divdesmitajos gados. Šeit bija nodibināts citrusaugļu kooperatīvs, 1932. gadā tika atvērta reģionālā pamatskola zēniem, vēlāk – arī skola meitenēm.

Taču... saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas balsojumu par Palestīnas sadalīšanu 1947. gada 29. novembrī Al–Šeiha Munisa palika ebreju valsts daļā. Ciemata iedzīvotāji bija maksimāli pretimnākoši un miermīlīgi – viņiem ļoti negribējās pamest savas mājas un iekoptos dārzus. Taču tas galīgi neatbilda ebreju pašaizsardzības spēku vadības vēlmēm. Bija cilvēki (ebreji), kam ļoti gribējās tikt pie arābu zemēm, un sākās ciemata totāla blokāde – zemnieki nevarēja tikt līdz saviem zemesgabaliem un tos apstrādāt, bet tie, kas tomēr tika, vairs netika ielaisti atpakaļ.

Tiesa, ciematnieki nebija atbalstījuši arābu bruņoto pretošanos, tāpēc arī palika dzīvi, vienīgi zaudēja visu, kas viņiem piederēja. Ciemata centrālajās ēkās savas mītnes nekavējoties ierīkoja pašaizsardzības spēku vietējā vadība, kas tieši no šejienes deva pavēli ieņemt Deir Jasinas ciematu. Pēc tam ciematā sāka nometināt ebreju emigrantus – lielākoties bailēs, ka arābi var vēl sadomāt atgriezties. Viss arābu īpašums ciematā tika ekspropriēts, nekādas kompensācijas netika izmaksātas. Ciematnieki izklīda pa visu bijušo Palestīnu.

Disidentiski un „pretvalstiski” noskaņotais ebreju rakstnieks, vēstures profesors Šlomo Zands vienā no savām vidusmēra ebrejam bezgala nepatīkamajām grāmatām par savas valsts un savas nācijas izcelsmi šo stāstiņu piemin ar šādiem rūgtiem vārdiem:

„Es strādāju par vēstures pasniedzēju Telavivas universitātē un arī dzīvoju pavisam netālu no tās. Gan mans kabinets, gan mans dzīvoklis atrodas uz kāda arābu ciemata drupām vai vienkārši zemes, kura dzīve pārtrūka 1948. gada 30. martā. Šajā pavasara dienā tā līdz nāvei pārbiedētie pēdējie iedzīvotāji, nesot savu iedzīti, devās prom pa zemes ceļu, kas veda uz ziemeļiem, un pakāpeniski izgaisa, kļuva neredzami tiem, kuri bija aplenkuši ciematu.

Sievietes nesa uz rokām zīdaiņus, Mazie bērni, kas spēja iet patstāvīgi, vilkās nopakaļ. Slimie un invalīdi jāja uz ēzeļiem. Visi viņi haotiskās bēgšanas procesā atstāja mēbeles, iedzīvi, čemodānus un iztukšotus skapjus. Apjukušais ciemata trakais, kurš jezgā bija aizmirsts, nesaprata, kāpēc viņš ir pamests viens. Dažu stundu laikā aplencēji gavilēdami pilnībā ieņēma ciematu, uz kuru bija noraudzījušies jau sen. Šajā mirklī Al–Šeihas Munisas ciemata iedzīvotāji pazuda no „Izraēlas valsts” vēstures lappusēm. Par viņu artavu kļuva pilnīga aizmirstība...”

Ar vārdu sakot, tie tagadējās Izraēlas zemes pleķīši, kuri 1948. gada konflikta rezultātā nonāca Jordānijas pārziņā, bija drīzāk izņēmums. Saskaņā ar ANO plānu apmēram trešā daļa arābu ar savām zemēm būtu palikuši Izraēlas valsts vidū milzīgu anklāvu sastāvā, tā ka 1948. gada karš ebrejiem bija īsta svētība, ļaujot bez īpašas niekošanās šos anklāvus pārņemt savā īpašumā. Un tas arī notika.

Gadu desmitiem ir ticis apgalvots, ka neviens jau tos arābus no viņu zemes un viņu mājām prom ar varu nedzina, – paši vien pakļāvās savu vadoņu musināšanai un aizbēga. Taču patiesībā Palestīnas arābu 1948. gada traģēdija Nakba (tulkojumā – katastrofa) notika tāpēc, ka arābiem nekas cits neatlika kā bēgt.

Ik gadu 15. maijā, uzreiz pēc Izraēlas Neatkarības dienas (kura gan kalendāru atšķirību dēļ „migrē”) palestīnieši atzīmē „Yawm an–Nakba” vai Nakbas dienu – Katastrofas dienu, notikušo dēvējot gan par „al–ightisab” – izvarošanu, gan par „al–ahdath” – notikumiem, gan par „al–hijra” – masu bēgšanu, gan par „lamma sharna wa–tla'na” – kad mēs nomelninājām savas sejas un devāmies prom.

Aptuveni četri simti arābu ciematu vienkārši tika sagrauti. Gods kam gods, dīvainā kārtā nenotika īpaši daudzas masu slepkavības, kas šādās situācijās arī Eiropā ir pierasta lieta. Tomēr bija vismaz divdesmit četri gadījumi, kad izraēlieši sarīkoja arābu slaktiņus – no četru piecu līdz pat vairāku simtu cilvēku nogalināšanai. Slavenajā Deir Jasinā bija „tikai” simt vai nedaudz vairāk nogalināto civiliedzīvotāju, taču Lodā bija divsimt piecdesmit, Davajimā – vairāki simti.

1948. gadā bija arī vairāk nekā desmit oficiāli fiksētu gadījumu, kad izraēliešu karavīri izvaroja (un lielākoties pēc tam arī nogalināja) arābu sievietes un meitenes. Protams, tā bija tikai aisberga virsotne – gadījumi, par kuriem tika ziņots vai kā citādi tika uzzināts. Tāpat tie nebija nekādi nejaušie gadījumi – izraēliešu virsnieki bija sapratuši pavēles par arābu padzīšanu tieši tā. Un neviens par šīm masu slepkavībām netika sodīts – gandrīz svētais Izraēlas valsts radītājs un vadītājs Dāvids Ben–Gurions to visu nokušināja un piesedza. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka pavēle „pasteidzināt” arābus nāca no paša Ben–Guriona.

Vēl kauju laikā kibuci sāka sagrābt aizbēgušo arābu iekoptos laukus un dārzus – ar visu nenovākto ražu, protams. Savukārt pēc tam sākās vērienīga „bezsaimnieka” un arī „klātneesošo–klātesošo personu” (bēgļu, kuri bija palikuši Izraēlas teritorijā, bet kuriem bija liegts atgriezties mājās) zemju nacionalizācija. Rezultātā mūsdienās apmēram četras piektdaļas Izraēlas zemes ar dažādu formalitāšu palīdzību ir statusā, kad tās nedrīkst iegādāties neebreji. Zeme, kas jelkādā veidā nonāca kibucu rokās, vairs nekādā gadījumā nedrīkstēja nonākt atpakaļ arābu īpašumā.

Jāpiebilst gan, ka, kamēr apmēram septiņsimt tūkstošu palestīniešu devās bēgļu gaitās, vēl simt tūkstoši kaut kā noturējās savās mājās, un četrdesmit tūkstošiem tajās izdevās atgriezties, kamēr notika sarunas par uguns pārtraukšanu. Šie arābi tika pat pie Izraēlas pilsonības, taču uz gandrīz divdesmit gadiem tika stingri izolēti no pārējās valsts teritorijas. Pašlaik šai valstī ar nosaukumu „Medinat Yisrael” – Izraēlas valsts – aptuveni ceturtā daļa pilsoņu nav ebreji, un apmēram astoņdesmit procentu no šiem neebreju pilsoņiem ir arābi.

Pat Jeruzaleme nebija nekāds izņēmums: automašīnas ar skaļruņiem braukāja pa Rietumjeruzalemes piepilsētām, kur dzīvoja vidusšķiras arābu ģimenes, un vēstīja – ja jūs nepametīsiet savas mājas, jūsu liktenis būs Deir Jasinas liktenis! Daudzi arābu bēgļi bija patvērušies vecpilsētā, un pēc tam, kad Jeruzalemi bija pametušas britu vienības, izraēliešu bruņotie spēki jau sāka domāt pat uzbrukumu vecpilsētai.

Tikmēr briti Palestīnā bija neiejaukšanās čempioni: viņi faktiski neiejaucās divdesmito gadu beigās, kad arābi slaktēja ebrejus, lai gan neļāva ebrejiem pilnvērtīgi atbildēt, un tieši tāpat neiejaucās arī 1948. gadā, kad vispirms arābu pūļi slaktēja ebrejus, bet pēc tam ebreju bruņotās vienības aktīvi ķērās pie pretspara došanas.

Tomēr šeit arābiem paveicās – pēdējā mirklī ieradās Jordānijas arābu leģions, kas pārņēma savā kontrolē vecpilsētu un Austrumjeruzalemi, un tā arī pilsēta tika sadalīta starp Izraēlu un Jordāniju, pa vidu paliekot Neviena zemei. 1948. gada 15. novembrī koptu bīskaps kronēja Jordānijas karali Abdallahu (Abdallu) kā Jeruzalemes karali. Tiesa, arī Jordānijai pat prātā nenāca radīt neatkarīgu Palestīnas valsti, – tā vietā Jordānas upes Rietumkrasta un Austrumjeruzalemes iedzīvotāji tika pie Jordānijas pilsonības. (..)

Tas tā – viens mazs stāstiņš, par kuru es varu teikt tikai – jēziņ, cik labi, ka man nav jāizlemj, kuram īsti pieder šī asinīm dāsni slacītā zeme. Bet šādu stāstiņu te ir simtiem, tūkstošiem, vienkārši bez sava gala. Visi līdzīgi, bet katrs atšķirīgs...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Protestēšanas nosacījumi

Foto2019.gada 31.augustā internetā tika ievietota informācija par socioloģiskās aptaujas rezultātiem. Sociologi noskaidroja tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Viedoklis un fakti par mūsu labklājību

FotoJautājums: kas notiktu, ja šodien beigtos Eiropas Savienības (ES) fondu nauda? Atbilde: Latvijas ekonomika sabruktu pilnībā, un 2008. gada krīzi mēs atcerētos kā "treknos gadus".
Lasīt visu...

15

Ņemot vērā aizturētā Saeimas deputāta stulbumu, viņam tika sasolīti zelta kalni, kā Juta un Juris viņu izglābs…

FotoKāda pasaka. Pirms aptuveni pusotra gada notika skaļākā Saeimas deputāta aizturēšana valsts vēsturē. Uz Saeimas kāpnēm, ar milzīgām kratīšanām un pasēdēšanu “Septītajās debesīs”. Šīs operatīvās darbības veica tā saucamā Jutas grupa jeb cilvēki, kuri daudzus gadus ir bijuši Jutas un Jura ietekmē.
Lasīt visu...

12

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

FotoŠobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau "smalkākā" manierē - izmantojot psiholoģisko teroru.
Lasīt visu...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par atkritumu krīzi

Esmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela......

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana...

Foto

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

Kā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē...

Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Vai tiešām valsts prezidentam bērni jāmudina mācīties, lai ņemtu kredītu?

Laikā, kad Tieslietu ministrija izstrādā Parādu dzēšanas likumu, Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot skolēnus Zinību dienā,...

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā. Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"....

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...