"Kāpēc es neieredzu balmakveidīgos suņēdājus" - pēc atteikšanās no šī raksta Lato Lapsas publikāciju "Delfi" vairs nebūs

Klejojumos pa pasauli es esmu redzējis visvisādus dergļus ar gaišu ādas krāsu, kuri ar vislielāko labpatiku metas iekšā visdažādākajās izklaidēs un baudās, kuras mājās viņiem labākajā gadījumā nodrošinātu pamatīgu "fui" no māsiņas, māmiņas, tantes un vecmāmiņas, bet sliktākajā - dažu labu gadiņu aiz restēm.

Indijā viņi rij, dur un šņauc visu, kas vien ir piedāvājumā. Zimbabvē viņi metas izpirkt lētos izstrādājumus no noslaktēto ziloņu ilkņiem. Kenijā viņi sapērkas pulverīšus no izšauto degunradžu ilkņiem. Vjetnamā viņi rindojas pie čūsku ēstuvēm. Abās Korejās viņi rij suņus. Indonēzijā viņi rikšo uz minahasu tirgu, lai nogaršotu ceptu sikspārni, žurku, suni vai pitonu.

Taizemē un Kambodžā viņi drāž visu, kas kustas - sievietes, bijušos vīriešus, puisīšus un ko tik vēl ne. Pitkērna salā viņi metas virsū mazgadīgajām meitenēm. Irānā viņi ļoti labprāt piedalītos publiskos nāvessodos un nomētāšanā ar akmeņiem - tikai neviens viņus tur nelaiž klāt. Un tā tālāk.

Kaut kad sen atpakaļ, manu ceļojumu pirmsākumos mani tas ne pa jokam pārsteidza. Pat šokēja. Reizēm pieklājīgi, reizēm galīgi ne pieklājīgi es viņiem mēģināju pajautāt - kāpēc? Kur ir tas kaifs - šeit mesties darīt to, ko tu nekad neatļautos mājās?

Šķiet, tikai vienreiz saņēmu godīgu atbildi - no padrukna, jau kārtīgos gados esoša amerikāņa Kambodžā. Apmēram tādu: "Štatos puse no tā, kas te ir "pa lēto", vienkārši nav pieejama, bet par otro pusi es cietumā atsēdētu gadus trīssimt. Es te "atraušos" pa pilno, tad braukšu mājās un atkal būšu godīgs, kārtīgs pilsonis..."

Savukārt pārējās atbildes - brīžam kaunīgas, brīžam izaicinošas - bija diezgan vienveidīgas savā liekulībā. "Viņi jau paši to visu dara." "Tās ir viņu tradīcijas." "Tā nav mana atbildība." "Tā ir cita pasaule." "Tie ir citi cilvēki ar citu mentalitāti." "Es nevaru mainīt pasauli."

Tieši tās pašas atbildes dažādos variantos es tagad lasu pašmāju lasītāju komentāros saistībā ar stāstiņu par mazpazīstamo advokātu Induli Balmaku, kurš tviterī pirms kāda laika bija palielījies ar to, ka "labākās pusdienas Ziemeļkorejā bija tās, kur deva suņa gaļas zupu".

Par to, ka stāsts patiess, nav ne mazāko šaubu - kad pats pirms dažiem gadiem biju Ziemeļkorejā (kazi, kaut kur grāmatnīcās vēl atrodama mana "Brīvības grāmata"), man tieši tāpat piedāvāja: nu, ko tad izvēlēsieties - parasto pīles zupu vai garšīgo suņa zupu?

Jā, es pāris sekundes padomāju, ko izvēlēties - jo nezināmā, neizbaudītā vilinājums, protams, bija. Un attaisnojumu, izvēloties ieēst garšīgo suni, arī būtu pieticis. No tās pašas sērijas -  tās ir viņu tradīcijas, tā nav mana atbildība, tā ir cita pasaule, ko es nevaru mainīt, un tie ir citi cilvēki ar citu mentalitāti.

Ziemeļkorejas brauciena laikā man vēl dažus gadus priekšā bija Tomohonas sestdienas tirgus apmeklējums Indonēzijas Sulavesi salā, tā ka par aziātu pavārmākslu attiecībā uz suņiem neko lāga nezināju. Tagad zinu - atmiņas par laimi pabālējušas, bet re, kā es to savulaik aprakstīju savā Indonēzijas grāmatā:

"Apsvilināti ellīgi viepļi ar, šķiet, pirmsnāves mokās atieztiem zobiem - sākumā nav pat īsti saprotams, kādām būtnēm tie pieder. Glītās rindās uz flīžotiem galdiem salikti nomelnējuši ķermenīši ar apcirstām ekstremitātēm. Milzīgas norautu sikspārņu spārnu kaudzes.

Prāvos gabalos sacirsti un čupā samesti, šķiet, divi milzīgi pitoni. Varbūt trīs - grūti saprast, kas ir kas šajā čupā. Jaunas apsvilinātu kautķermeņu kaudzes - par šiem nav šaubu, tie ir suņi, bet tur tālāk sarindotie laikam taču ir kucēni. Dažam apsvilinātajam ķermenim vēl palicis astesgala spalvu kušķītis.

Tepat blakus pāris suņu ķermeņu jau sacirsti gabalos, no ķēdes ar āķi karājas cilvēka labākā drauga kāja - vēl ar visu spalvu un nagiem. Kādam citam ķermenim tā apstrādātājs, šķiet, ir mēģinājis līdz smadzenēm nonākt caur pēcpusi - pirmais iespaids un arī nākamie ir tieši tādi.

Septiņi astoņi četrkājainie grēcinieki - rudi, balti, melni - vēl dzīvi saspiedušies būrī, gaidot rindā uz šķīstītavu, un bez viena smilkstiena noraugās, kā vienu no viņu vidus ar cilpu kaklā izrauj no būra un tad nosit ar paprāvu milnu - ar pirmo sitienu viss vēl nebeidzas, kopā vajadzīgi četri pieci, lai suns beigtu raustīties konvulsijās.

Kaucieni, tad smilksti, tad - klusums. Turpat blakus vienu svaigi nobeigtu suni, uzliktu uz paprāva akmens, svilina ar lodlampu - kaut kā taču no tām spalvām jātiek vaļā. Kopējais smaku efekts - asinis, mēsli, svilstošā spalva - ir grūti aprakstāms.

Vēl tālāk šķīstītavas paviljonā dažāda lieluma melni nosvilinātie ķermenīši ar apcirstām ķepām smuki salikti rindiņās vien, rindiņās vien, demonstrējot kraukšķīgu, vietumis pārplīsušu ādiņu. Viens apceptais suns maisiņā uzmests uz vēl dzīvo suņu būra.

Pārdevējs ar notetovētām rokām un šķidriem matiņiem citu cilvēka labāko draugu ar vienu cirtienu pārcērt uz pusēm. Viņa kolēģis paņem no kaudzes garastainu apsvilinātu žurku, uzmauc uz iesmiņa visā garumā un pasniedz pircējam. Tepat blakus no apsvilinātajiem sikspārņiem pirms iepakošanas tiek izvilktas iekšas. Pāris zeltlietām apkārušās treknas baltās kundzes ķiķinot fotografējas uz pitonu gabalu kaudzes fona..." Nu, un tā tālāk - pietiks.

Suni es toreiz neēdu, un laikam jau uz šo brīdi esat skaidri apjautuši, ka mana attieksme pret pašmāju balmakveidīgajiem suņēdājiem un viņu vispasaules kolēģiem ir, maigi izsakoties, noraidoša. Paskaidrošu - kāpēc.

Cilvēki pasaulē ir bezgala dažādi un dara bezgala dažādas lietas, bet jautājums ir - kas šajā pasaulē esi tu? Kas esi tu pats par sevi, nevis tas, kādam tev liek būt likumi, klimats, impotence, advokāta ētikas kodekss, sievasmāte, naudas trūkums (vai pārpilnība) un vēl miljons dažādu apstākļu?

Vai tu sievu nekrāp tāpēc, ka baidies par pieķeršanu, vai tāpēc, ka esi cilvēks, kas nekrāpj sievu? Vai melnādaino par nigeru tu nesauc tāpēc, ka baidies dabūt pa pieri, vai tāpēc, ka tev tas nešķiet pareizi? Vai suni tu neēd tāpēc, ka tu esi eiropietis un suns ir cilvēka labākais draugs, vai arī tāpēc, ka likums neļauj un tas ir dārgi un ķēpīgi?

Visa dzīve ir viena vienīga nepārtraukta izvēle - vai tu izvēlies būt cilvēks, vai arī tu izvēlies būt kaut kas cits. Vai tu izvēlies palikt tu pats, vai arī ikkatri jauni apstākļi tevi var liekt pa savam - un tu tiem ar prieku lieksies līdzi? Irānā nomētāsi sievieti ar akmeņiem, Taizemē drāzīsi puisīšus un meitenītes, Krievijā dosi kukuļus pa labi un kreisi?

Tas, pie kuras no sugām pieder balmakveidīgie suņēdāji, šķiet, ir skaidrs. Bet ir vēl viena papildu lieta.

Aģents Smits "Matriksā" cilvēku dzimumam pārmeta, ka tas ir kā vīruss - visu pārņem, visu aprij, vairojas, vairojas, vairojas, kamēr organisms, kurā tas ieperinājies, iet bojā. Tā tas patiešām arī izskatās - visa mana ceļojumu pieredze rāda, ka cilvēce ļoti strauji dodas tieši šajā virzienā.

Taču ir dažādas aprīšanas un dažāda to motivācija. Ir viena lieta ēst suni, čūsku, kaķi, zirgu, jūrascūciņu un ko tik vēl ne tradīcijas dēļ. Sak, mans vecvectēvs ēda suni, mans vectēvs ēda suni, mans tēvs ēda suni - kā tad nu es pēkšņi uzspļaušu uz senču kapa un neēdīšu suni?

Tikpat salīdzinoši attaisnojami vismaz manā skatījumā ir nogalināt un apēst visu, kas vien kustas vai nekustas, izsalkuma dēļ. Pasaules vēsture ir pilna ar stāstiem par strandējušiem jūrniekiem, kuri mazpamazām noēd vienu komandas biedru pēc otra, - un neviena pasaules tiesa viņus pēc tam netiesā.

Taču balmakveidīgie suņēdāji šajā aspektā ir pat nevis vīruss, bet kaut kas daudz sliktāks, - viņi rij (un drāž, un atbalsta ziloņu un vēl visādu retu radību iznīcināšanu, utt.) nevis tāpēc, ka ir badā, bet tāpēc, ka viņiem ir nepieciešama jauna un jauna eksotiska izklaide. Un, lai nu ko vīrusam vai vēzim var pārmest, bet tikai ne to, ka tie vairojas izklaides pēc.

Ar vārdu sakot, es neticu dieviņam, bet es ļoti ceru - un mani dzīves novērojumi to puslīdz apstiprina -, ka viss labais un viss ļaunais, ko mēs dzīves gaitā esam darījuši, mums atnāk atpakaļ. Bieži vien neatpazītā formā, nesaprotami un jokaini - bet atnāk.

Līdz ar to es patiesi ceru, ka ja ne šajā, tad citā dzīvē tādu advokātu suņēdāju kāds tumšādains iezemietis aiz pakaļkājas izraus no krātiņa, dažas reizes iegāzīs ar vāli ar pauri, apsvilinās ar lodlampu, izraus viņam caur pakaļu zarnas un tad vēl pusdzīvu iemetīs katlā, lai kāds tūrists varētu iestrēbt eksotisko balmakzupiņu. Jo tādas, lūk, šeit tās tradīcijas un pasauli taču nepārtaisīsi.

P.S. Šis raksts bija paredzēts kā nedaudz aizplīvurota manas jaunās ceļojumu grāmatas reklāma. Atvainošanu, kaut kā nesanāca.

Novērtē šo rakstu: