"Komunisma Ausmas" autore Šuplinska izvēlējusies Latvijas Universitātes vietvaldi no atbilstošas ģimenes
Pietiek lasītājs02.09.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau Josifs Visarionovičs meloja, ka dēls neatbildot par savu tēvu. Taču domāju, ka Latvijas sabiedrībai būs interesanti uzzināt, no kādas tieši ģimenes nāk jaunais Latvijas Universitātes vietvaldis Gvido Straube, kuru izvēlējusies kādreizējā „Komunisma Ausmas” autore Ilga Šuplinska. Iepazīstieties - Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas 5. (ideoloģiskās cīņas) daļas priekšnieks Hanss Fridrihs Straube-Strauss, amatā no 1972. līdz 1985. gadam.
Dzimšanas dati: 1929. gadā, Latvija
Miršanas dati: 2015. gada 1. janvārī (86 gadu vecumā), Rīga, Latvija
Tautība: latvietis
Politiskā partija: Padomju Savienības Komunistiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e): Gundega Straube-Strause
Profesija: VDK virsnieks, izlūks
Augstskola: PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skola
Fridrihs Straube-Strauss (dzimis 1929. gadā, miris 2015. gadā) bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts drošības komitejas virsnieks un izlūks. PSKP biedrs no 1955. gada. PSRS okupācijas valsts drošības dienestā no 1949. gada.
Dzimis Jelgavas pilsētas valdes aptīrīšanas nozares darbu uzrauga Roberta Straubes-Štrausa, baronu Hānu ārlaulības dzimtas līnijas pēcteča[1], ģimenē[2]. Līdz Otrā pasaules kara beigām dzīvojis ar audžuvecākiem. Sieva zobārstniecības māsa Gundega Straube-Strausa[3].
PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas operatīvi čekistiskās nodaļas kursants no 1949. gada augusta līdz 1952. gada aprīlim.
Brīvprātīgo valsts drošības dienestu sācis Staļina laikā, viņa vadītāji LPSR VDK bijuši Alfons Noviks, Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs un Boriss Pugo[4]. LPSR Iekšlietu ministrijas Labošanas darbu koloniju daļas Labošanas darbu kolonijas Nr. 1 vada komandiera vietnieks politiskajā darbā Jelgavā no 1952. gada maija līdz 1953. gada februārim. LPSR IeM apsardzes vada 5. nod. komandieris Rīgā no 1953. gada februāra līdz aprīlim, 7. daļas 2. nodaļas vecākais izlūks no 1953. aprīļa līdz 1954. gada aprīlim.
LPSR Valsts drošības komitejas operatīvo pilnvarota aparāta Madonas rajona operatīvais pilnvarotais no 1954. gada līdz 1955. gadam, turpat vecākais operatīvais pilnvarotais no 1955. gada līdz 1958. gadam, pilnvarotais Tukuma rajonā no 1958. gada aprīļa līdz decembrim, vecākais operatīvais pilnvarotais Tukuma rajonā no 1958. gada decembra līdz 1959. gada oktobrim, operatīvais pilnvarotais Smiltenes rajonā no 1959. gada oktobra līdz novembrim, operatīvais pilnvarotais Valmieras rajonā no 1959. gada novembra līdz 1966. gada jūnijam[5].
No 1966. gada jūnija līdz 1970. gada septembrim VDK izlūks ārpus PSRS, tajā skaitā Vācijā. Sadarbojies ar Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, LPSR VDK laikrakstu «Dzimtenes Balss»[6], bijis tur VDK virsnieku Gunāra Lapiņa un Andra Trautmaņa priekštecis[7]. Šajā amatā kā kultūras sakarnieks mēģinājis organizēt sadarbību starp Minsteres latviešu ģimnāziju, rosinot studēt Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kā arī latviešu valodu, vēsturi gan šīs skolas skolēniem, gan skolotājiem - «pastāv praktiskas iespējas uzņemt svešatnes latviešu jauniešus Latvijas augstskolās, pie kam — uz pilnīga valsts rēķina», par ko trimdas sabiedrība retoriski vaicā, vai tad neviens LPSR jaunietis nevarētu atbraukt mācīties no Latvijas Minsteres latviešu ģimnāzijā, kas, protams, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados nebija iespējams[8].
Trimdas periodikā atzīts, ka Straubem-Strausam visvairāk no visiem komitejas virsniekiem Vācijā izdevās radīt trimdas sabiedrības savstarpējo neuzticēšanos[9]. Pirms 1968. gada Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aizliegšanas ar Rietumu sabiedroto varas pavēli Rietumberlīnē, ko panāca Maskavas sūtnis Abrasīmovs, Straube-Strauss, kurš īpaši rūpējās, lai viņu trimdas jaunatnē nedēvētu par čekistu, un LPSR VDK virsnieks, bijušais apmaiņas students Bonnā, Rietumvācijā Tālivaldis Putriņš centās kopš 1967. gada 12. aprīļa[10] ar Berlīnes Brīvās universitātes Studentu komitejas vācbaltiešu palīdzību kompromitēt Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienību, epistulāri nodibinot oficiālus sakarus[11].
No 1970. gada septembra līdz 1972. gada septembrim LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas priekšnieka vietnieks, no 1972. gada septembra līdz 1985. gadam LPSR VDK 5. daļas (cīņa ar ideoloģisko diversiju) priekšnieks. Daļas priekšnieka amatā ir pašrocīgi veicis daudzu okupētās Latvijas Republikas pilsoņu vajāšanas, piemēram, veidojis Jurģa Skulmes politisko krimināllietu, brāļu Olafa un Pāvila Brūveru politisko krimināllietu, kuras beidzās ar reāliem cietumsodiem[12]. Apakšpulkvedis[13].
PSKP iestājies 1955. gadā. 1970. gadā LKP Ventspils rajona komitejā Straubes-Strausa biedri bija Alfrēds Čepānis, L. Ernstsone, E. Haberkorns, B. Indriksone, E. Jāne, H. Knēts, E. Rode, A. Štefenbergs.[14], pirms tam 1963. gadā LKP Valmieras rajona komitejā viņa kolēģi bija P. Lūcis, P. Jērāns, L. Misāns[15]. Kā lektors ideoloģiski audzinājis LKP Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas ideoloģisko aktīvu, piemēram, ar savu pētījumu «Imperiālisma ideoloģiskās diversijas un politiskās modrības ieaudzināšana»[16].
1985. gadā pensionēts no valsts drošības dienesta. Mūža nogali vadījis Purvciema dzīvoklī, Nīcgales ielā, rakstot atmiņas.
1) Grūtups, Andris. Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu. Atēna, 2019. 47. lpp.
2) «Bargi sodi dauzoņām», Zemgales Balss, 1939, 11. novemebris, 4. lpp.
3) http://www.neslimo.lv/arstniecibas-personas/straube-strause-gundega
4) «Īpaši bīstami okupanti un kolaboranti (VDK veterāni)», Pavalstnieks, 1994. gada 26. jūlijs.
5) LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija. LPSR «IETK–VDTK–VDM–IEM–VDK darbinieku LKP CK nomenklatūras lietu rādītājs», 2016
6) «Uzmanību - rīkojas Straube: vai Mirdza Bendrupe čekas kalpībā?», Laiks, 1968, 14. februāris.
7) «Jauns latviešu uzraugs Austrumberlīnē», Londonas Avīze, 1975, 24. janvāris
8) Ministrē Rietuvācijā (Si-Do), «Vecs triks - latviešu jaunatni vilina studēt padomju augstskolās.», Laiks, [1967, 11. marts, 5. lpp.]
9) Eglītis, Alberts. «Mūsu tautas drūmais laiks: Gorkija ielas 11a Rīgā komitejas uzdevumi», 1972, 26. februāris, 5. lpp.
10) [«Sarakste bez atbildēm - Maskavas cīņa pret trimdiniekiem», Laiks, 1968, 2. novembris, 6. lpp.]
11) [«Sarakste bez atbildēm - Maskavas cīņa pret trimdiniekiem», Laiks, 1968, 9. novembris, 6. lpp.]
12) [Spliners, I. «Mēs uzvarējām!», Rīga, 1998, 135. lpp.]
13) Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 15500. fonds, 2. apraksts, 8375. lieta, 2.-14. lpp.
14) «LKP Ventspils rajona komitejas locekļu sastāvs», Padomju Venta, 1971, 19. janvāris.
15) Liesma (Valmiera), 1963, 6. jūnijs.
16) «Partijas dzīves hronika (Proletāriešu rajons)», Rīgas Balss, 1983, 13. decembris, 3. lpp.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
