Iesaki rakstu: 
Strādājot kultūras nozarē, man ir izveidojusies neliela kognitīvā disonanse saistībā ar kultūras finansējumu. Proti – kā var būt, ka ikdienā naudas ir maz, bet vienlaikus statistiski ir daudz? Šī disonanse īpaši saasinās brīžos, kad kārtējo reizi dzirdu, ka kultūra ir labi finansēta salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem Eiropā un tāpēc vairāk naudas nevajag.
Nepaslinkoju, palūdzu datus, un manā rīcībā nonāca Centrālās statistikas pārvaldes datu aprēķins, kurā detalizēti var redzēt, kā kultūras finansējuma statistika veidojās 2021. gadā (tie ir jaunākie pieejamie dati). Un šeit nu ir sajauktas siļķes ar apelsīniem un ķieģeļiem. Dažu datu tālākai izsekošanai ir vajadzīga vēl papildu informācija (līdz ar to, iespējams, turpinājums vēl sekos), bet, jau neejot vēl vairāk dziļumā, ir pirmie pārsteigumi.
1. Kā izrādās, pie kultūras finansējuma 2021. gadā tiek pieskaitīts viss, ko Finanšu ministrijas kapitālsabiedrība "Valsts nekustamie īpašumi" būvē par valsts budžeta finansējumu.1 Tai skaitā ieguldījumi Finanšu ministrijas ēkā, Saeimas ēkā Jēkaba ielā 11, Ministru kabineta ēkā Brīvības bulvārī 36, robežpunktos un citos objektos. Jā, ir arī trīs kultūras sektora ēku būvniecība (Jaunais Rīgas teātris, Okupācijas upuru piemiņas memoriāls un Rīgas pils Konventa daļa), bet tā ir mazākā finansējuma daļa no kultūrai pieskaitītajiem kopumā 33,8 miljoniem eiro.2
Šī, manuprāt, ir vienkārši tehniska kļūda, nenodalot atsevišķi kultūras ēku būvniecības izmaksas no pārējām ēkām. Tas gan nekādi nepalīdz "labi finansētajai" kultūrai, jo palielina kultūras statistisko finansējumu 2021. gadā par apmēram 22 miljoniem eiro, kas bez pilnīgi nekāda loģiska pamatojuma tai tiek pieskaitīti.
2. Pie kultūras finansējuma tiek pieskaitīts Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, Nacionālais botāniskais dārzs (kopš 2021. gada tiek pieskaitīts kultūrai, kaut arī iepriekš tika "grāmatots" pie funkcijas "Vides aizsardzība"), SIA "Lielstraupes pils" (kas gan kā savu pamatdarbību norādījusi slimnīcu darbību), kā arī finansējums Latvijas Paralimpiskajai komitejai pielāgotā sporta attīstībai.
Protams, plašākā kultūras definīcija ietver visu, ko cilvēks dara un domā, bet, piekritīsiet, minētais, maigi izsakoties, tomēr ir diezgan attālināti saistīts ar kultūru. Šādi izdevumi atkal palielina "labi finansētās" kultūras finansējumu 2021. gadā – par apmēram četriem miljoniem eiro.
3. Teātru, muzeju, arhīvu utt. ēkas (ar retiem izņēmumiem) nepieder Kultūras ministrijai, bet, sākot no 2005. gada, pakāpeniski tika nodotas un tās pārņēma Finanšu ministrija un VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Līdz ar to kultūras sektora maksātās nomas maksas caur Kultūras ministrijas budžetu nonāk akciju sabiedrībā "Valsts nekustamie īpašumi".
Gadā tie ir apmēram 4,5 miljoni, kuri faktiski ir tranzīta maksājums caur Kultūras ministrijas budžetu par ēkām, kuras pati Kultūras ministrija ir nodevusi Finanšu ministrijai pēc principa "valsts maksā valstij par valstij piederošu nekustamo īpašumu". Arī šie izdevumi tiek pieskaitīti kultūras resoram.
4. Statistikas uzskaites veida dēļ katra biļete, ko apmeklētājiem pārdod muzejs, teātris, opera un balets, tiek pieskaitīta kultūras sektora izdevumiem. Ja, piemēram, Latvijas Nacionālā opera un balets gadā apgroza pašu ieņēmumus apmēram četru miljonu eiro apmērā, šie ieņēmumi statistiski pārvēršas par kultūras budžeta izdevumiem. Jo, protams, no ieņēmumiem tiek apmaksāti jauniestudējumi, piemaksas, elektrības rēķini utt. Uzskaitīt šādus pašu ieņēmumus kā valsts budžeta izdevumus ir statistikas veidošanas īpatnība, bet nav korekti ignorēt faktu, ka tie ir pašu muzeju, teātru un orķestru nopelnīti.
2021. gadā pašu ieņēmumu daļa ir salīdzinoši maza (2021. gadā Covid-19 ierobežojumu dēļ vispār nevar runāt par normālu kultūras iestāžu darbību), tomēr pilna cikla gadā valsts kultūras organizāciju ieņēmumi veido vairāk nekā 25 miljonus eiro, un to pieskaitīšana izdevumiem vienlaikus būtiski statistiski palielina klasifikācijas kodā 08.200 uzskaitītos budžeta izdevumus kultūrai. Faktiski tas ir kultūras nozares spoguļattēls: jo vairāk pašu ieņēmumu, jo lielāki uzskaitē būs valsts izdevumi kultūrai.
5. Visbeidzot – 2021. gadā lielu īpatsvaru kultūras finansējumā ir veidojuši 39 miljoni eiro, kas ir piešķirti no programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Tas bija kovida laiks, kad pastāvēja dažādas valsts atbalsta programmas, līdzīgi kā visur Eiropā. Par to tiešām jāsaka paldies, jo šis finansējums ļāva nozarei "pārziemot". Bet šie bija vienreizēji izdevumi saistībā ar kovida ierobežojumiem – 2021. gada pirmajos sešos mēnešus vispār nevarēja notikt klātienes pasākumi, gada otrajā pusē bija 50% ierobežojums skatītāju skaitam. Kopš 2022. gada vairs šāda apjoma atbalsta nav, jo Covid-19 ierobežojumi pakāpeniski tika atcelti.
Taču arī šeit summa ir pieskaitīta kultūrai mehāniski, neatdalot tieši uz kultūru attiecināmos izdevumus, un būtu jādala vēl sīkāk, atdalot patiesi uz kultūru attiecināmos izdevumus. Minēšu dažas ekstravagances – maskas un Covid-19 testi skolām, pārskaitījumi VAS "Valsts nekustamie īpašumi", īpašuma Kronvalda bulvārī 4 nopirkšana no Latvijas Universitātes – proti, izdevumi, kuri līdz šim ir bijuši uzskaitīti 09.000 kodā kā izglītības izdevumi, bet 2021. gadā ir "iegrāmatoti" pie kultūras.
Noslēdzot – "labi finansētā" kultūra ir mīts. Var saprast un grūti pārmest politiķiem, ja tie neiedziļinās statistikas niansēs un paļaujas uz publicētajiem datiem. Tā tam arī vajadzētu būt. Problēma ir tā, ka statistika netiek pakļauta kritiskai analīzei pēc būtības un uz šādas statistikas pamata tiek veidota rīcībpolitika un izplatīts mīts par "labi finansēto kultūru". Šis ir ieskats kultūras jomā tikai par vienu gadu – baidos, ka līdzīgi statistikas pārsteigumi varētu atklāties arī citās nozarēs.
1 Valsts budžeta programma 41.13.00 – Finansējums VAS "Valsts nekustamie īpašumi" īstenojamiem projektiem.
2 Publiskā informācija par objektiem ir atrodama likuma "Par valsts budžetu 2021. gadam" Finanšu ministrijas paskaidrojumos, kā arī Valsts kases mājaslapā, izvēloties attiecīgo gadu, resoru un budžeta programmu šeit: https://e2.kase.gov.lv/pub_eplani_etames/code/pub_fp.php.
* Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
