"Latvenergo" turbīnas domātas nevis elektrības, bet naudas ražošanai
Arnis Kluinis, Neatkarīgā20.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas valstij piederošā uzņēmuma “Latvenergo” uzdevums ir pārdot ekstrēmi zemas pašizmaksas elektrību no Daugavas HES kaskādes par tādu cenu, kāda pienāktos, ja elektrības patērētājiem Latvijā būtu jāapmaksā šīs elektrības pārvade līdz “NordPool” biržai Norvēģijas galvaspilsētā Oslo un no turienes atkal atpakaļ.
Reāli strāva netiek pārvadīta šurpu turpu. Elektrības pārdošana par it kā “NordPool” noteiktām cenām dod virspeļņu, kas tiek sadalīta starp valsts pārvaldes aparātu un pašu “Latvenergo” un tam radniecīgajiem valsts uzņēmumiem. Varam to saukt arī par apslēpto nodokli, ko nākas maksāt visai Latvijas sabiedrībai, lai daži šīs sabiedrības pārstāvji dzīvotu ļoti labi.
Lielāka alga par vieglāku dzīvi
Latvijas mēroga naudas dalīšanu starp valsti un “Latvenergo” iespējams ilustrēt ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) eksponētajām amatpersonu ienākumu deklarācijām. Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam par pērno gadu tie bija 77,9 tūkstoši eiro un Valsts prezidentam Egilam Levitam 71,8 tūkstoši eiro, bet “Latvenergo” prezidenta pienākumu pildītājam Guntaram Baļčūnam - 193,3 tūkstoši eiro.
Godīgi būtu otrādi, maksājot augstākas algas K. Kariņam un E. Levitam kaut vai par spējām izturēt to pārmetumu lavīnu, kāda pār viņiem gāžas, kamēr par G. Baļčūna paviesošanos liela uzņēmuma prezidenta krēslā varbūt pat ne visi “Latvenergo” darbinieki tagad spētu atcerēties bez minstināšanās. Viņu šā gada sākumā nomainījušais Mārtiņš Čakste (attēlā) vēl tikai atskaitīsies, vai pārdabūjis savu gada atalgojumu pāri 200 tūkstošu robežlīnijai.
„Latvenergo” dzīvo savā pasaulē jeb hierarhijā, kur meitas uzņēmuma “Sadales tīkls” (ST) valdes priekšsēdētāja Sanda Jansona 157,5 tūkstoši eiro saskaņoti ar mātes uzņēmuma, nevis ar valsts pārvaldes aparāta vadītāju algām. Turklāt runa ir nevis par viena cilvēka algu katrā no uzņēmumiem, bet par uzņēmumu valdēm un padomēm, kā arī šos smalkos kungus un kundzes apkalpojošo personālu. Priekšnieku redzeslokā esošie cilvēki nedrīkst pazemot savus priekšniekus ar nekārtīgām frizūrām, lētām smaržām utt. Tāpēc viņi jāalgo arī, bet varbūt galvenokārt par pienācīga izskata uzturēšanu un uzvedību.
Pārspēj Valsts ieņēmumu dienestu
Savas algas “Latvenergo” vadītāji attaisno ar to, ka valsts aparātam tomēr atdod vairāk, nekā paņem paši. Nodokļus maksājošo uzņēmumu pagājušā gada sarakstā ST ar 58,8 miljoniem eiro ieņēma 10. vietu starp 150 tūkstošiem uzņēmumu, cik vispār reģistrēti valstī. “Latvenergo” šajā pašā sarakstā 20. vietā ar 33,5 miljoniem eiro. Meitas lielākais dāsnums pret valsti izskaidrojams lielā mērā ar to, ka ST ir 1,7 tūkstoši, bet “Latvenergo” - 1,3 tūkstoši darbinieku. Tātad ST vairāk jāmaksā darbaspēka nodokļu sadaļā.
Tālāk šie maksājumi multiplicējas ar nodokļu slogu uz darbinieku izdevumiem, t.i., uz viņu neto algām, tiklīdz viņi pērk maizi un visu pārējo dzīvei nepieciešamo. “Latvenergo” savukārt liek pretī dividenžu maksāšanu valstij. Šogad tie būšot 70,2 miljoni eiro. Šajā pašā naudas pumpētāju grupējumā reāli ietilpst arī juridiski no “Latvenergo” nodalītais “Augstsprieguma tīkls” un vēl citi uzņēmumi, kas pielaisti pie Latvijas elektrības lietotāju samaksātās naudas tērēšanas.
“Latvenergo” vārdā saucamā grupējuma kopējie maksājumi tik un tā ir daudz mazāki pret to naudas straumi, kādu uz Valsts kasi plūdina VID. Tas nedzīvo bada maizē, bet tā vadītāju atalgojums tomēr tiek turēts pieklājīgā samērā ar valsts vadītāju atalgojumu. Oficiālais skaidrojums valsts energouzņēmumu labajai dzīvei ir tāds, ka uzņēmumi taču naudu pelnot, kamēr VID - tiešām tikai pārdala. Alternatīvā versija ir tāda, ka caur elektrības rēķiniem valsts izķeksē naudu, kurai VID klāt netiek. Par ekstrapasākumiem naudas sagādāšanā energouzņēmumi saņem papildu atalgojumu.
Visu nosaka monopols
Uzņēmumu līmenī saņemtās naudas pārdalīšana notiek dažādos veidos, tajā skaitā cēlo darba koplīgumu veidā. Tagad AST un ST balsta savu tarifu paaugstināšanu arī uz tā, ka uzņēmumiem ir saistības pret darbiniekiem paaugstināt algas vismaz par oficiālās inflācijas procentiem. Tas, protams, jauki, bet kāpēc tāda nolaidība, ka inflācijas kompensācija nav paredzēta visiem Latvijas pilsoņiem ar likumu?
Tāpēc nav paredzēta, ka nedz likumi, nedz (kop) līgumi naudu nerada. Tie regulē tikai jau esošās naudas pārdalīšanu. Lai naudu vieniem iedotu, tā kādam citam jāatņem. Valstis, kuru vidū Latvijas Republika ne ar ko īpašu neizceļas, ar to vien nodarbojas, ka no visiem ņem un visiem dod, bet vieniem var iedot vairāk, nekā paņēmusi tikai tādā mērā, kādā no citiem vairāk paņēmusi, nekā iedod.
Valsts energouzņēmumu finansiāli izcilie rezultāti pavisam maz atkarīgi no pašiem uzņēmumiem, jo visu izšķir to monopoltiesības noteikt un pēc tam savā starpā sadalīt tādu elektrības cenu, kāda nepieciešama izcilo rezultātu sasniegšanai.
Oficiāli pasludināts, ka tā tas nemaz nav, - monopola neesot un elektrības cenas uzņēmumu nenosaka paši, bet valsts izveidots un arī no pašas valsts neatkarīgs (!?) regulators.
Pasludināt iespējams ir jebko, bet kāpēc gan valsts gadu desmitu garumā gadu no gada caurmērā paņem 50 - 100 miljonus eiro vai agrāk latu no “Latvenergo” un tikpat arī atdod citam, juridiski tādam pašam valsts uzņēmumam “airBaltic”? Kāpēc neviens nav iedomājies naudu nopelnīt spējīgo “Latvenergo” (ne obligāti konkrētā uzņēmuma, bet uzņēmumu grupas zīmola) valdes priekšsēdētāju ar visu valdi un padomi pārcelt uz “airBaltic”? Tāpēc, ka “Latvenergo” peļņa un “airBaltic” zaudējumi nav atkarīgi no uzņēmumu vadītāju īpašībām, bet gan no monopola esamības vai neesamības.
Aizlienēta nauda spēj sagrozīt galvu un cenas
Monopoltiesības prasīt jebkādu cenu gan neglābtu situācijā, kurā vairs neatrastos šo cenu samaksāt spējīgi pircēji. Latvijā tas tika piedzīvots pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad “Latvenergo” līdz ar visu valsti balansēja uz izputēšanas robežas. Tādas briesmas ietilpa valsts neatkarības atgūšanas cenā.
Iedzīvotāji šo rēķinu apmaksāja ar dzīves līmeņa kritumu attiecībā pret 80. gadiem un nopelnīja tiesības tagad dzīvot caurmērā labāk nekā padomju laika labklājības maksimumā. Jautājums tikai, vai tagadējā labklājība tiek uzturēta ar darbu, vai ar aizņemšanos?
Attiecībā uz energouzņēmumiem jāuzdod jautājums, vai elektrības cenas vērstas uz aizlienētās naudas pārdalīšanu vai uz konkurētspējīgas ražošanas veicināšanu? Ar vārdiem var pamatot jebkādu atbildi, bet pareizo atbildi uzzināsim atkarībā no tā, vai Latvija nonāks, vai nenonāks pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijai līdzīgā situācijā. Turklāt tas vēl bija maigākais veids izkļūšanai no ekonomiskiem un politiskiem strupceļiem. Iepriekš līdzīgas problēmas tika risinātas ar diviem kariem, kam piekarināti pasaules karu tituli. Pat ja tas eiropocentriskās pasaules ainas noteikts pārspīlējums, šo karu frontes pāri Latvijai gāja pilnīgi reāli.
Valdību berzēs ar pārbaudes akmeni
Šīs nedēļas kalendārā ierakstīta kārtējā reize, kad valdībai jāizšķiras starp acīm redzamiem ienākumiem no elektrības cenu raušanas debesīs uzreiz un labām cerībām uz ražošanas attīstību tālākā nākotnē ar konkurētspējīgām elektrības cenām un mazākiem valsts ienākumiem tagad.
Jaunieceltā Ministru prezidenta K. Kariņa valdībai 20. decembrī būs jāizskata rezultāti, ko devusi iepriekšējā Ministru prezidenta K. Kariņa 23. novembra rezolūcija “Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju kā kapitāldaļu turētājām vērtēt iespējas koriģēt AST un ST sagatavotos pakalpojumu tarifu projektus.”
Savā tagadējā veidā AST un ST prasības ir mūžīgais dzinējs elektrības cenu celšanai. Proti, tarifus vajagot celt atbilstoši elektrības cenu pieaugumam, kas tālāk pieaugtu atbilstoši tarifiem un prasītu vēl augstākus tarifus, kas radītu vēl augstāku cenu un augstākus tarifus bez gala. Pie tā paša vēl paskaidrojums, ka augstāka cena samazinās patēriņu un patērētāju skaitu, aizvien paaugstinot no katra atlikušā patērētāja prasītos izdevumus par elektroapgādes sistēmas uzturēšanu, kas samazinās patēriņu un patērētāju skaitu utt.
Iepriekšējās Latvijas valdības ir lēmušas par labu elektrības cenu celšanai maksimāli tuvu tam, ko attiecīgajā brīdī uzskatīja par patērētāju maksātspējas robežu. Rezumējošais rādītājs šādiem lēmumiem ir iedzīvotāju skaita samazināšanās no 2,67 miljoniem 1990. gadā līdz nepilniem 1,9 miljoniem pašlaik. Visi saprot, ka tas nav labi kaut vai tāpēc, ka aizvien mazākais iedzīvotāju skaits nespēs apsaimniekot un vispār kaut kā noturēt valsts tagadējo teritoriju ar pašu valsti piedevām. Simboliski, ka pārvēlētas Saeimas izveidotai valdībai pēc būtības pirmais lēmums būs pārbaudes akmens tās spējai vai nespējai atšķirties no visām iepriekšējām valdībām.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
