"Liepājas metalurgs" piemirsis bilancē norādīt savu Krievijas uzņēmumu
PIETIEK13.09.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Darbību apturējušais metalurģijas uzņēmums Liepājas metalurgs "piemirsis" savā bilancē norādīt savu meitasuzņēmumu Krievijā, - tā rāda Pietiek rīcībā esošie Krievijas uzņēmumu reģistra dati. Savukārt dati no tiesu reģistriem, kuras šodien tāpat publiskojam, rāda, ka papildus jau apzinātajiem Liepājas metalurgaparādiem Krievijā uzņēmumam ir vēl citas ievērojamu apjomu saistības.
Saskaņā ar pašmāju Liepājas metalurga oficiālajiem pārskatiem un Lursoft datiem tam pieder kapitāldaļas Latvijā reģistrētajos uzņēmumos Elme Messer Metalurgs, Liepājas naglas, LM Resurss, Ledus halle "Liepājas metalurgs", Liepājas osta LM, Rūķis LM, Metalurgs & Duna, Sporta klubs Liepājas metalurgs un Sātiņi Energo LM.
Savukārt no ārvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem Liepājas metalurgs savos gada pārskatos minējis tikai divus - Igaunijas uzņēmumu LM Ressurss, kas nodarbojas ar lūžņu tirdzniecību, un Baltkrievijā reģistrēto metālizstrādājumu tirdzniecības uzņēmumu Torgoviy dom "Liepajskij metalurg".
Taču, kā izrādās, pastāv vēl vismaz viens uzņēmums, kam ir cieša saistība ar Liepājas metalurgu un pat identisks nosaukums, - Krievijā reģistrētā SIA Liepājas metalurgs (ЛИЕПАЯС МЕТАЛУРГС), kura juridiskā adrese ir Maskavā, Ļaļina šķērsielā 5/1 un kura prezidents ir Latvijas Liepājas metalurga nu jau bijušais padomes priekšsēdētājs Sergejs Zaharjins.
Saskaņā ar oficiālo datu bāzu informāciju Krievijas SIA nodarbojas ar vairumtirdzniecību, un neoficiāli avoti Valsts policijas struktūrās Pietiek ir norādījuši, ka Krievijas uzņēmumam varētu būt bijusi sava, pietiekami nopietna loma finanšu līdzekļu aizpludināšanas shēmās, ko pašlaik izmeklē Ekonomikas policija. Oficiāli gan tas netiek apliecināts.
Pietiek lasītāji gan ir izteikuši pieņēmumu, ka Krievijas Liepājas metalurgs jau sen ir "miris", taču nekas no oficiālajiem datiem par to neliecina. Krievijas nacionālā kredītbiroja dati, kas datēti ar šā gada 11. septembri, rāda, ka 1998. gadā reģistrētajai SIA dati pēdējoreiz aktualizēti šā gada maijā.
Tāpat kredītbiroja dati rāda, ka Krievijas Liepājas metalurgam būtu bijis jāparādās Latvijas Liepājas metalurga bilancē, jo Krievijas kompānijas oficiālais vienīgais īpašnieks vismaz kopš 2008. gada ir tieši Latvijas uzņēmums.
Pietiek šodien publicē gan šos kredītbiroja datus, gan arī Krievijas tiesu reģistru datus, kas rāda, ka kaimiņvalsts tiesās tiek izskatītas vismaz vēl divas papildu prasības pret Liepājas metalurgu par pietiekami nozīmīgām summām. Par to, vai prasītāji ir pieteikušies kā uzņēmuma kreditori, ziņu pagaidām nav.
Seko mums 
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
