Iesaki rakstu: 
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sāk rasties iespaids, ka notikumi, kas ļāva atbrīvoties no okupekļa pirms gada, bija vien veiksmīga apstākļu sakritība – kara šausmu nospiedums apziņā bija arvien spēcīgs, Ukrainas pirmās lielās uzvaras frontē bija nenoliedzamas, bet maija nemieri pie okupekļa lika sasparoties pret Kremļa atbalstītāju bezkaunību. Daudz palīdzēja arī sabiedrībā zināmu un politiski neitrālu cilvēku virsvadība gājienā pret krievu imperiālisma mantojumu.
Kur esam šobrīd? Varbūt turpat, kur esam bijuši gandrīz visus trīs gadu desmitus atjaunotajā Latvijā – starp valsts politiskās varas liekulīgo patriotisku frāžu bārstīšanu un visu iespējamo tiltu saglabāšanu ar Maskavu. Valdības mainās, bet šī situācija gan nemainās.
Pat tagad, kad mums ir jauna tās pašas vecās "Vienotības" valdība, kas paziņo, ka galvenā vērtība tagad būšot Latvijas cilvēks, nekļūst skaidrs – kurš cilvēks? Pjotrs Avens? Aivars Lembergs? "Re:Baltica" meiteņu lolotie Krievijas pilsoņi – mūžīgie pensionāri?
Paskatīsimies uz situāciju objektīvi. Vai ir pārtrauktas diplomātiskās attiecības ar agresorvalsti Krieviju? Protams, nav, jo mums taču nevarot būt no pārējās Eiropas neatkarīga ārpolitika. Vai Krievijas pilsoņi, kuri tā arī nav pratušies iemācīties valsts valodu, ir spiesti pamest Latviju? Protams, nav – viņiem ir iedoti vēl pāris gadu, kuros cerēt uz Krievijas impērijas atgriešanos. Vai Kremļa oligarhi ir izraidīti? Nē, Putina baņķieris Pjotrs Avens pat pēc pakļaušanas ASV sankcijām ir saglabājis Latvijas pilsonību un atrod arvien jaunus "sapratējus".
Vai prokremliskie politiķi ir zaudējuši savu ietekmi? "Saskaņa" un Latvijas Krievu savienība ietekmi zaudēja nevis tāpēc, ka Latvijas valsts vērsa kādas sankcijas, bet gan tāpēc, ka tās sodīja krievvalodīgie vēlētāji, izvēloties agresīvākus savu interešu pārstāvjus. Turklāt problēmas ar prokremliskiem pilsētu mēriem Latgalē tikai pieaug. Un, protams, neaizmirsīsim par skumjo latviešu valodas situāciju, kas arvien ir cietēja starp gļēvu liberālismu un krievu šovinistu lingvistisko teritorijas iezīmēšanu.
"Maskavas nams" ir simbols aprakstītajai situācijai, kura nevar un nedrīkst apmierināt Latvijas patriotus! Vērojot politisko notikumu attīstību pēdējo mēnešu laikā, šķiet, ka neesam spējuši novērtēt to upuri, ko visas civilizētās Eiropas vārdā ir nesuši Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji.
Kara ievilkšanās nedrīkstēja būt iemesls, lai tiltus ar Maskavu saglabātu – tas bija papildu laiks, lai šos tiltus līdz galam sadedzinātu!
Šķiet, to neapzinās arī "Vienotība", kas sev doto mandātu vēlēšanās nopietni pārprata. Paskaidroju – balsis par "Vienotību" nebija mīlestības vēstule Kariņam par viņa lieliskajām politiskās shēmošanas prasmēm, ne arī par rīcībām Covid-19 krīzes laikā. Šīs balsis tika dotas, lai kara apstākļos valsts saglabātu savu ģeopolitisko kursu un turpinātu atbrīvoties no krievu imperiālisma mantojuma.
Lai šeit nebūtu Kremļa oligarhu, prokremlisku politiķu un bezkaunīgu Krievijas pilsoņu. Lai šeit nebūtu "Maskavas namu", kuru telpās visi šie Latvijas ienaidnieki satiekas un prāto, kā Mārupi pārvērst par Buču un Rīgu par Mariupoli. Tāpēc nost ar "Maskavas namu" un visu, ko tas simbolizē!
* biedrības "Austošā Saule" vadītājs
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
