"Optimālais" birokrātijas cikls – valsts prezidenta vārds pret nulles rezultātu: vai tad es tā teicu?
Vilors Eihmanis09.10.2025.
Komentāri (74)
Iesaki rakstu: 
2025.gada 1. gada 2. jūlijs. Pēc tikšanās ar ministru prezidenti Eviku Siliņu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sabiedrību mierināja ar stingriem solījumiem. Viņš uzsvēra, ka, taupot budžeta līdzekļus, steidzami jālemj par amatpersonu skaita samazinājumu valsts pārvaldē.
Prezidents Rinkēvičs tolaik norādīja, ka optimizācijas procesā jāvērtē ne tikai ministriju ierēdniecība, bet arī padotās iestādes un pašvaldības. Viņš uzsvēra: svarīgi ir ne tikai "lineāri griezt" štatus, bet arī izvērtēt funkciju lietderību un mazināt birokrātiju...
Kur palika optimisms? Trīs mēnešus vēlāk
Ir pagājuši trīs mēneši. Trīs mēneši, kuru laikā politiskā elite, iespējams, baudīja vasaru, kamēr ekonomika joprojām gaidīja "reformas" signālu.
Un kāds ir rezultāts? Absolūti nekas nav mainījies.
Birokrātija nav samazināta pat par vienu funkciju, pašvaldības joprojām "neatzīst" valsts prasības pēc samazinājumiem, un valsts pārvaldes darbinieku skaits turpina turēties nemainīgi augstā līmenī. Šķiet, ka valsts aparāts mierīgi absorbēja šo valsts prezidenta publisko solījumu kā tukšu frāzi.
Prezidenta dilemma: "Vai tad es tā teicu?"
Valsts prezidents atšķirībā no ministru prezidenta nevada valdību, taču viņa morālā autoritāte un publiskā nostāja par valsts pārvaldes efektivitāti ir kritiski svarīga.
Rodas jautājums: vai tobrīd izteiktie drosmīgie apgalvojumi bija tikai tukšs publiskais PR gājiens? Vai tad, kad valsts prezidents ar savu autoritāti izvirzīja šo tēzi, tas bija paredzēts kā pamudinājums valdībai, kas šo uzdevumu ir ignorējusi?
Publiskajā telpā valda apjukums. Skatoties uz trīs mēnešu dīkstāvi pēc tik augsta līmeņa paziņojuma, rodas cinisks jautājums: "Vai tad es tiešām tā teicu?" Vai varbūt valsts prezidents tolaik solīja samazinājumu, bet tagad saskārās ar sistēmu, kuru ir pārāk grūti ietekmēt pat no augstākā valsts amata pozīcijas?
Ja reformu solījumi, kas nākuši no valsts prezidenta, tiek absorbēti trīs mēnešu laikā bez jebkāda rezultāta, tas liecina ne tikai par Ministru kabineta vājumu, bet par sistēmas fatālu slimību, ko nespēj ietekmēt pat valsts augstākās amatpersonas. Mēs gaidām ne tikai funkciju izvērtēšanu, bet arī reālu atbildību par šo solījumu neizpildi.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
