"Pastalnieki" un "atpūtnieki": kāpēc Bens Latkovskis haltūrē?

Tas ātri pazuda no "Delfi" pirmajām rindām un nedēļas laikā neizpelnījās nevienu lasītāja komentāru. Toties pārsteidzošā kārtā veselus divus ļoti kritiskus pretrakstus saņēmu no "nra.lv" puses.

Liels paldies Benam Latkovskim par centību. Kāpēc? Tādēļ, ka tas ir gluži vai nebijis notikums Latvijas jaunlaiku vēstures komunikācijā – izpelnīties publisku kritiku (parasti valda klusums), turklāt turpinājumos, turklāt tik amizantā formā un ar tik skaļiem virsrakstiem.

27. jūlijā "nra.lv" jautāja: "Vai Ulmaņlaiku Latvijas restaurācija nonākusi strupceļā?" Jau nākamajā dienā parādījās jauns tā paša autora komentārs "Dr.hist. Jāņa Šiliņa viltīgi melīgā Latvijas jaunlaiku vēsture".

Visu šo laimi apēno tikai viens jautājums – kāpēc Bens Latkovskis haltūrē? Turklāt to neslēpj, pats labprātīgi atzīstot savu slinkumu – viņš nav mēģinājis iepazīties ne ar manis minētā un paša pārstāstītā profesora Zenona Norkus uzskatiem, ne arī ar Vidzemes augstskolas pētījumu: "Nav jāstudē Vidzemes augstskolas pētījums, lai saprastu…" Nu, ja nav, tad nav. Taču pārējiem Vidzemes augstskolas pētījums bez maksas pieejams elektroniski šeit.

Ja Latkovska kungs nebūtu slinkojis, tad abos sacerējumos nebūtu sarakstījis tik daudz aplamību. Visas tās droši vien būtu pagrūti atspēkot, bet svarīgākās mēģināšu. Viļņas universitātes profesors Zenons Norkus neuzskata, ka Lietuvā restaurācija būtu noslēgusies (kā to apgalvo Latkovskis). Gluži pretēji – viņa pārliecība ir, ka restaurācija turpināsies līdz pēdējam restauratoram. Tam, protams, var piekrist, un šo tēzi uzskatāmi demonstrē arī mans oponents. Kamēr Bens Latkovskis dzīvos, tikmēr dzīvos arī vēlme restaurēt vecos labos Ulmaņlaikus.

Latkovska pirmā raksta vadmotīvs ir autora nespēja "justies par saimnieku savā zemē, savā valstī". Par to viņam atgādinot ikdienas situācijas ik uz soļa. Asinis stindzinošākā no aprakstītajām saistās ar to, ka kāds garāmgājējs noturējis Latkovski par krievu. Varu savam oponentam izteikt tikai līdzjūtību par ikdienas dzīves nežēlību.

Taču ar "saimnieka kompleksu" saistās ne tikai sadzīviskas ķibeles, bet arī divas vērienīgākas problēmas. Pirmā – "justies" vai "nejusties" – tā ir tīri subjektīva kategorija, kurai ar apkārtējo realitāti var nebūt nekāda sakara. Tu vari justies brīvs vai, piemēram, bagāts (un pretēji – nebrīvs un nabags) neatkarīgi no objektīviem apstākļiem. Tāpat cilvēks var justies vai nejusties saimnieks neatkarīgi no tā, vai viņam kaut kas pieder. Protams, Latkovska gadījumā drošāk ir rakstīt "justies", nevis "būt", jo "būšana" jau paģērētu zināmu politisku rīcību. Ir taču atšķirība, vai Latkovskis raksta: "Es gribu justies kā saimnieks Latvijā" vai arī: "Es gribu būt saimnieks Latvijā", vai ne?

Otra problēma – Ulmaņlaikos Latvijas latviskošana notika ne jau tādēļ, ka tad cilvēki būtu jutušies kā saimnieki savā zemē, bet gan tieši pretēji. Ebreji un vācbaltieši tika vainoti Latvijas ekonomiskajās problēmās. Svešā draudi un savas nevarības izjūta dažu gadu laikā tika uzpūsta tik liela, ka galu galā Ulmanis bija gatavs uzņemties simtiem miljonu latu parādu, lai 1939./40. gadā raitāk varētu atbrīvoties no vācbaltiešu minoritātes, vēl vairāk padziļinātu ekonomisko krīzi un paradoksālā kārtā veicinātu ātrāku un vieglāku Latvijas okupāciju. "Nejušanās par saimniekiem" tolaik bija svarīgs politisks instruments, kas tika izmantots uz nebēdu. Arī mūsdienās, sevišķi ņemot vērā baiļu un draudu atmosfēru, kas pēdējos divarpus gados ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, tam ir ievērojams politisks potenciāls.

Tā kā Bens Latkovskis savos rakstos atļaujas ne vienu vien spekulāciju, arī es vienu šeit uzrakstīšu. Ulmaņlaiku restaurācija mūsdienu Latvijā nozīmētu tās pašas subjektīvās nevarības un mūžīgās apdraudētības sajūtas saglabāšanu, kultivēšanu un pacelšanu jaunos (vēl nepieredzētos) augstumos – mūsu rīcībā taču ir tādas komunikācijas tehnoloģijas, kas Ulmanim pat sapņos nerādījās. Visticamāk, Latkovska restaurēta Latvija beigtu pastāvēt tāpat kā Ulmaņa Latvija – ar krievu tankiem Rīgā un pašu nevarīgo un nobiedēto restauratoru dalību Latvijas valstiskuma demontāžā.

Latkovska otrā raksta ("Dr.hist. Jāņa Šiliņa viltīgi melīgā Latvijas jaunlaiku vēsture") sāls, manuprāt, koncentrēti ir pausta frāzē: "teorija ir viena lieta, bet parunāsim konkrēti - par ko tad balsot?"

Labi, Bens Latkovskis atzīstas, ka ir pārāk slinks, lai lasītu akadēmiskus rakstus un pētījumus. Žurnālistam droši vien tas ir piedodami. Kurš gan tos mūsdienās vairs lasa? Lieliski taču, ja cilvēks vispār vēl kaut ko lasa! Taču kvalitatīvas polemikas tradīcijas paģēr, lai autors painteresētos, kādi tad ir viņa oponenta uzskati (tai skaitā politiskie). Ja viņš to būtu izdarījis (tas arī ir tikai pāris klikšķu jautājums), tad viņš tik dīvainu jautājumu ("par ko tad balsot?") nemaz neuzdotu. Viņš ļoti ātri atklātu, ka portāls "Delfi" katru Saeimas vēlēšanu laiku publicē vēstures doktora Jāņa Šiliņa rakstus par lozēta parlamenta nepieciešamību Latvijā.

2014. gads: Kādēļ Latvijai ir nepieciešams lozēts parlaments.

2018. gads: Vēlreiz par lozētu parlamentu.

Droši vien, ka arī šoruden taps raksts par to pašu tēmu, jo mani politiskie uzskati gadu laikā nav mainījušies – es neuzskatu vēlēšanas par demokrātisku procedūru un politiskās partijas par demokrātisku tautas pārstāvniecību. Man derdzas Latkovska cīņa par to, lai no siles atstumtu "sliktos" rukšus un laistu klāt "labos". Būtu jācīnās nevis par labākajiem rukšiem, bet gan, lai beidzot tiktu galā ar cūku mēri, kas izplatījies fermā.

Latkovska kungs pareizi norāda, ka es kritizēju oligarhus, tikai piemirst slaveno "oligarhijas dzelzs likumu" – visas politiskās partijas pēc būtības ir oligarhiskas vai par tādām neizbēgami kļūst. Tādēļ mana oponenta piedāvātā dilemma patiesībā ir viltus dilemma – "balsot par gobzemiem vai šleseriem?" Mana atbilde (protams, margināla un nepopulāra) uz to jau daudzus gadus ir viena – nevis balsot, bet lozēt!

Protams, cilvēciski ir saprotams, ka, ilgus gadus nodarbojoties ar politikas komentēšanu, žurnālistam var rasties profesionāla deformācija, kas liek uz pasauli raudzīties tikai un vienīgi caur partiju cīņu prizmu. Šeit tas ar Latkovski ir nospēlējis ļaunu joku, jo mans raksts ne mazākajā mērā nebija mērķēts uz partiju vai politiķu dalīšanu "pastalniekos" un "atpūtniekos". Pastāvot mūsdienu vēlēšanu procedūrai, politiskā elite vienmēr sastāvēs no "atpūtniekiem". Pat, ja kāds "pastalnieks" tiktu ievēlēts Saeimā, viņš vienmēr būs izņēmums, bet nekad – vairākums.

Mēģinājumi dalīt politiķus "pastalniekos" un "atpūtniekos" ir ne mazāk kuriozi. Katrā latvietī vismaz kopš 19. gadsimta pirmās puses slēpjas gan "atpūtnieks", gan "pastalnieks". Ja mēs atļautos lietot tādu pseidozinātnisku jēdzienu kā "latvieša ģenētiskais kods", tad "pastalnieku" (ideālistu, mesiānisku pasaules glābēju) un "atpūtnieku" (materiālistu, "praktisko latviešu") pasaules uzskatu vijums arī veidotu latviskā DNS spirāli.

Laikmeta lielie izaicinājumi un vēsturiskie konteksti determinē, kura no abām strāvām dominē katrā konkrētajā vēsturiskajā posmā – veclatvieši, jaunlatvieši, jaunstrāvnieki, jaunnacionālisti utt. Es personīgi nepazīstu Jāni Reiru, un diezin vai kādreiz iepazīsimies, tādēļ par viņa dvēseles nosliecēm atšķirībā no Latkovska nevaru spriest. Taču mana pārliecība, ko arī paudu savā rakstā – šobrīd vēsturiskā situācija ir nobriedusi, lai "pastalnieki" atkal gūtu (vai vismaz mēģinātu gūt) pārsvaru pār "atpūtniekiem".

Novērtē šo rakstu: