"Rail Baltica" - avantūra vismaz kopš Rubesas vadīšanas laika. Un ko tagad ar to visu sasākto darīt?
Aivars Strakšas28.07.2024.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
"Rail Baltica" - avantūra vismaz kopš Rubesas vadīšanas laika. Tāds ir galvenais secinājums izlasot A. Kluiņa rakstā par kārtējās Saeimas komisijas sēdē skatīto: "B. Rubesas atbildes apstiprināja vienaldzību pret cipariem tādas pārliecības dēļ, ka nekādu “Rail Baltica” tik un tā neuzcels. Cipari bija vajadzīgi tikai kā iegansts Eiropas Savienības finansējuma saņemšanai, lai celtu jebko, kas kaut cik izskatās pēc dzelzceļa."
Ja jau tā laika uzņēmuma vadītāja piegāja pie sava darba ar šādu sapratni, tad komentāri ir lieki. Ja projekta galvenais mērkis nebija uzbūvēt dzelzceļa līniju, bet kalpoja tikai kā iegansts naudas izspiešanai no ES, tad visas pašreizējās problēmas ir likumsakarīgas un projekta izmaksu pieaugšana līdz desmit miljardiem vairs nepārsteidz.
Pašreizējais satiksmes ministrs K. Briškena kungs toreiz laikam ieņēma Stratēģijas daļas vadītāja amatu un, iespējams, ir arī šīs stratēģijas autors. Vismaz būdams tagad jau satiksmes ministrs, turpina iepriekš iesākto, un tas ir maksimizēt projekta izmaksas, lai dabūtu pēc iespējas lielāku ES finansējumu.
B. Rubesas un K. Briškena realizētā stratēģija ir cietusi neveiksmi, jo ES muļķi neatradās un tā nevēlas finansēt neko ārpus pamattrases. Tālis Linkaits, būdams satiksmes ministrs, arī darbojās šīs stratēģijas ietvaros. Jo dārgāk, jo labāk un divkārtējs Rīgas centrālās stacijas sadārdzinājums likās pašā laikā, kaut arī viņa pienākums bija jau toreiz apturēt šo avantūru. Tagad tas viss ir uz pašu, tātad valsts budžeta rēķina.
Un ko tagad ar to visu sasākto darīt?
Vēl ir jāpievērš uzmanība 2017. gada izmaksu ieguvumu analīzes apspriešanai Saeimas komisijā. Turklāt ne tik daudz, vai šis projekts uz to brīdi bija vai nebija ekonomiski lietderīgs, bet salīdzinājumā ar K. Briškena ministrijas vadīšanas laikā vīna tirgus speciālistam pasūtīto jau tagad, 2024. gadā. Ja Saeimas komisijai pašreiz ir šaubas par E&Y veikto izpēti, tad ko viņi teiks par aktuālo novērtējumu.
Tikai dažas detaļas.
- Ja 2017. gadā projekta izmaksas tika plānotas 2 miljardi eiro, tad tagad jau 10 miljardi.
- Ja ik gadu pa dzelzceļu tika plānots pārvest 5,5 miljonus pasažieru un 17 miljonus tonnu kravu, tad tagad tikai 3,3 miljonus pasažieru un 720 tūkstošus tonnu kravu.
Te ir acīmredzamas krāpšanas pazīmes. Pasūtītājs, iespējams, ir pašreizējais satiksmes ministrs. Kā kaut ko tādu varēja pieņemt un apmaksāt un kurš tad atrada šo vīna tirgus speciālistu, vēl ir jānoskaidro. Taču ministrs pats balstījās uz šo pētījumu un apgalvoja, ka projekts joprojām ir valstij saimnieciski izdevīgs. Iespējams, labi apzinoties, ka tas tā nav.
P.S. Kā jau iepriekš tiku rakstījis, tad ātrvilciena koncepts "Rail Baltica" projektam būs zaudējumus nesošs pat tad, ja ES nofinansēs 85% no projekta izmaksām un arī bez Rīgas šķērsošanas. Taču elektrificēts savienojums ar ES dzelzceļa pamattīklu ar 85% līdzfinansējumu, sākotnēji varbūt pat tikai ar vienu sliežu ceļu, būtu jāuzbūvē. Šādā gadījumā būs pavisam citas būvniecības un uzturēšanas izmaksas. Arī laika ziņā varbūt ir iespējams iekļauties.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
