"Re:Baltica" – uzvedība un attieksme kā padomju propagandas ierēdņiem
Otto Ozols24.10.2020.
Komentāri (69)
Iesaki rakstu: 
Nesen RīgaTV24 diskusiju raidījuma vadītājs Aivis Ceriņš savā Facebook laika joslā rakstīja par Re:Baltica: “Cienījamā žurnāliste Inga Spriņģe cītīgi atmasko populistus, faktu sagrozītājus un meļus. Tomēr fakts, ka pati vispārina un apzināti pārspīlē, cieņu neveido. Klimovičs „Preses klubā” ir bijis 3 reizes, precīzāk reizi gadā. Ja tas skaitās regulāri, tad es atvainojos.”
Izrādās, ka Spriņģe iepriekš kādā savā rakstā bija norādījusi: “Klimovičs ir regulārs viesis TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas ir vienīgā televīzija, kas dod iespēju izteikties sazvērestību teoriju piekritējiem, saucot viņu viedokli par “alternatīvu viedokli”.”
Izrādās, ka savu argumentu ticamības nostiprināšanai Spriņģe gluži vienkārši izvēlējusies izmantot brutālu pārspīlējumu.
Interesanti, ka Sprinģes un viņas kolēģes Sanitas Jembergas publiski paustais nereti atspoguļo padomju laika (būtībā totalitāras) propagandas ierēdņu domāšanas klišejas - "to drīkst rādīt TV, to nedrīkst, mēs zināsim labāk, kuru drīkst, kuru nedrīkst”.
Atšķirīgos viedokļus šķirot - tas der, tas neder, tā ir sazvērestības teoríja (un, protams, Spriņģe un Jemberga uzliek zīmogu, kas ir vai nav nožēlojama sazvērestības teorija). Viņām pat neienāk prātā, ka skatītājs varētu pats domāt ar savu galvu: kā jau totalitārās sistēmās - ir kādi "atbildīgi biedri," kas domā sabiedrības vietā.
Jau agrāk Spriņģe un Jemberga regulāri ir paudušas, ka to vai citu personu nevajadzētu rādīt TV, kur nu vēl sabiedriskajā TV. Mani vienmēr interesējis, kur varētu iepazīties ar “rādāmo” un “nerādāmo” cilvēku sarakstu? Vai arī žurnālistiem vajadzētu šaubu gadījumā saskaņot ar Re:Baltica - kuru cilvēku drīkst vai nedrīkst rādīt?
Jau 2016. gadā publicēju garāku pārdomu sleju par šo tēmu “Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem.” (1) To publicēja portāls DELFI, noslēgumā pievienojot pašu Jembergas viedokli. Toreiz bija diskusija par to, ka LTV raidījums “1:1” nepilnu stundu intervēja uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, kurš toreiz bija uz mirkli nokļuvis tieši turpat, kur tikpat īsu mirkli bija pavadījis pašreizējais Saeimas sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš.
Jembergai, protams, bija viedoklis, ka no LTV puses kukuļņēmēja “glorifikācija” un stunda TV ekrānā esot galīgi nepieņemama izšķērdība.
Patiešām būtu interesanti uzzināt, kā Spriņģe un Jemberga ir varējušas tikt pie žurnālistu diplomiem? Normālā, civilizētā pasaulē ir tikai normāli, ja lielākie mediji pārraida plašas intervijas ar visdažādākajiem cilvēkiem. CNN, BBC vai DW ir pārraidījuši garas plašas intervijas ar, piemēram, tik apšaubāmiem starptautiskiem noziedzniekiem kā Putins vai Bašars al Asads. Neviens pat neiedomājas sākt noteikt - viņus drīkst vai nedrīkst rādīt, kur nu vēl tik ilgi ļaut runāt.
Demokrātiskās sabiedrības cilvēki spēj un sagaida, ka viņiem pašiem ļaus domāt ar savu galvu. Mēģinājumi ierobežot, kontrolēt, sašķirot personas, viņu viedokļus “pareizās” un “nepareizās kastītēs” tiktu uzskatīti par uzbrukumu vārda un preses brīvībai.
Un visbeidzot - šis nav stāsts par Klimoviču, Ceriņu, Spriņģi vai TV24. Šis ir stāsts par vienu no Apgaismības laikmeta, būtībā demokrātijas fundamentālu pamata principu, kuru reiz noformulējusi Voltēra biogrāfe Evelīnas Holla: “Es nepiekrītu tam, ko saki, bet esmu gatavs mirt par tavām tiesībam to teikt.” (I disapprove of what you say, but I will defend to the death your right to say it - Evelyn Beatrice Hall.)
Avots:
Otto Ozols: Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem
https://www.delfi.lv/news/versijas/otto-ozols-nevelamo-cilveku-saraksts-zurnalistiem.d?id=48006155
Seko mums 
Laikus brīdinu, ka teksts satur vairākus okultisma terminus un, iespējams, var aizskart kāda reliģiskās jūtas, bet šīs „sociālās kataklizmas” ietvaros gan jēdzieni, gan idejas figurējuši dažādos medijos un savā būtībā ir daļa no ļoti, ļoti senas doktrīnas centieniem pakļaut cilvēces virzību, ideālus un būtību kā tādu.
Kopš gada sākuma uzkrājies gana pieredzes, lai kopā ar iepriekš zināmiem apstākļiem varētu atzīt, ka potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu. Tam ir divēji cēloņi: epidēmioloģiski un kultūretniski.
Partiju apvienība “Attīstībai/Par” sadarbībā ar partiju “Progresīvie” iniciējuši diskriminējošus grozījumus Krimināllikumā, kas pāri citām sabiedrības grupām īpaši izcels tā dēvēto LGBT kopienu un ierobežos pārējai sabiedrībai vārda brīvību.
Cienījamais Kasīklis kārtējo reizi nolēma parādīt, ka viņš ir gudrāks par visiem citiem, un 
Vakcīnas ir medikaments, un kā katram medikamentam arī vakcīnai ir konkrēta iedarbība, efektivitāte un mēdz būt blaknes. Vēl vairāk – vakcīna ir ļoti nopietns bioloģisks medikaments, kurš būtu jānozīmē ārstam, nevis kapelmeistaram. Injicējams medikaments ir ievadāms medicīnas iestādē, vakcīna vislabāk – ģimenes ārsta kabinetā.
Mēs, Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS), Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) speciālisti, brīdinām, ka:
Ko tad īstam krievu imperiālistam 9.maijā vajadzētu pieminēt - Pirra uzvaru “Lielajā Tēvijas karā” vai murgaino Pasaules revolūciju?
Ja nelasījāt LR Tiesībsarga paskaidrojumus par jauno īres likumu, tos varat izlasīt 
Pēdējo dienu notikumi Latvijā, kad dzīvību zaudēja puisis (Normunds Kindzulis), ir skaidri pausta sabiedrības homofobiskā, neiecietīgā attieksme pret cilvēku, kas neizvēlējās savu seksuālo orientāciju, šķirstot katalogu, un nevēlējās beigt savu dzīvi 29 gadu vecumā, vērojot, kā liesmas aprij viņa dzīvību. Izdarot loģiskus secinājumus pēc medijos publiski pieejamās informācijas, N.Kindzulis ir izcietis morālu spiedienu no homofobiem, kuri viņam sūtījuši naidīgus komentārus un draudus dzīvībai seksuālās orientācijas dēļ.
