"Re:Baltica" – uzvedība un attieksme kā padomju propagandas ierēdņiem
Otto Ozols24.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nesen RīgaTV24 diskusiju raidījuma vadītājs Aivis Ceriņš savā Facebook laika joslā rakstīja par Re:Baltica: “Cienījamā žurnāliste Inga Spriņģe cītīgi atmasko populistus, faktu sagrozītājus un meļus. Tomēr fakts, ka pati vispārina un apzināti pārspīlē, cieņu neveido. Klimovičs „Preses klubā” ir bijis 3 reizes, precīzāk reizi gadā. Ja tas skaitās regulāri, tad es atvainojos.”
Izrādās, ka Spriņģe iepriekš kādā savā rakstā bija norādījusi: “Klimovičs ir regulārs viesis TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas ir vienīgā televīzija, kas dod iespēju izteikties sazvērestību teoriju piekritējiem, saucot viņu viedokli par “alternatīvu viedokli”.”
Izrādās, ka savu argumentu ticamības nostiprināšanai Spriņģe gluži vienkārši izvēlējusies izmantot brutālu pārspīlējumu.
Interesanti, ka Sprinģes un viņas kolēģes Sanitas Jembergas publiski paustais nereti atspoguļo padomju laika (būtībā totalitāras) propagandas ierēdņu domāšanas klišejas - "to drīkst rādīt TV, to nedrīkst, mēs zināsim labāk, kuru drīkst, kuru nedrīkst”.
Atšķirīgos viedokļus šķirot - tas der, tas neder, tā ir sazvērestības teoríja (un, protams, Spriņģe un Jemberga uzliek zīmogu, kas ir vai nav nožēlojama sazvērestības teorija). Viņām pat neienāk prātā, ka skatītājs varētu pats domāt ar savu galvu: kā jau totalitārās sistēmās - ir kādi "atbildīgi biedri," kas domā sabiedrības vietā.
Jau agrāk Spriņģe un Jemberga regulāri ir paudušas, ka to vai citu personu nevajadzētu rādīt TV, kur nu vēl sabiedriskajā TV. Mani vienmēr interesējis, kur varētu iepazīties ar “rādāmo” un “nerādāmo” cilvēku sarakstu? Vai arī žurnālistiem vajadzētu šaubu gadījumā saskaņot ar Re:Baltica - kuru cilvēku drīkst vai nedrīkst rādīt?
Jau 2016. gadā publicēju garāku pārdomu sleju par šo tēmu “Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem.” (1) To publicēja portāls DELFI, noslēgumā pievienojot pašu Jembergas viedokli. Toreiz bija diskusija par to, ka LTV raidījums “1:1” nepilnu stundu intervēja uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, kurš toreiz bija uz mirkli nokļuvis tieši turpat, kur tikpat īsu mirkli bija pavadījis pašreizējais Saeimas sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš.
Jembergai, protams, bija viedoklis, ka no LTV puses kukuļņēmēja “glorifikācija” un stunda TV ekrānā esot galīgi nepieņemama izšķērdība.
Patiešām būtu interesanti uzzināt, kā Spriņģe un Jemberga ir varējušas tikt pie žurnālistu diplomiem? Normālā, civilizētā pasaulē ir tikai normāli, ja lielākie mediji pārraida plašas intervijas ar visdažādākajiem cilvēkiem. CNN, BBC vai DW ir pārraidījuši garas plašas intervijas ar, piemēram, tik apšaubāmiem starptautiskiem noziedzniekiem kā Putins vai Bašars al Asads. Neviens pat neiedomājas sākt noteikt - viņus drīkst vai nedrīkst rādīt, kur nu vēl tik ilgi ļaut runāt.
Demokrātiskās sabiedrības cilvēki spēj un sagaida, ka viņiem pašiem ļaus domāt ar savu galvu. Mēģinājumi ierobežot, kontrolēt, sašķirot personas, viņu viedokļus “pareizās” un “nepareizās kastītēs” tiktu uzskatīti par uzbrukumu vārda un preses brīvībai.
Un visbeidzot - šis nav stāsts par Klimoviču, Ceriņu, Spriņģi vai TV24. Šis ir stāsts par vienu no Apgaismības laikmeta, būtībā demokrātijas fundamentālu pamata principu, kuru reiz noformulējusi Voltēra biogrāfe Evelīnas Holla: “Es nepiekrītu tam, ko saki, bet esmu gatavs mirt par tavām tiesībam to teikt.” (I disapprove of what you say, but I will defend to the death your right to say it - Evelyn Beatrice Hall.)
Avots:
Otto Ozols: Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem
https://www.delfi.lv/news/versijas/otto-ozols-nevelamo-cilveku-saraksts-zurnalistiem.d?id=48006155
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
