"Re:Baltica" – uzvedība un attieksme kā padomju propagandas ierēdņiem
Otto Ozols24.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nesen RīgaTV24 diskusiju raidījuma vadītājs Aivis Ceriņš savā Facebook laika joslā rakstīja par Re:Baltica: “Cienījamā žurnāliste Inga Spriņģe cītīgi atmasko populistus, faktu sagrozītājus un meļus. Tomēr fakts, ka pati vispārina un apzināti pārspīlē, cieņu neveido. Klimovičs „Preses klubā” ir bijis 3 reizes, precīzāk reizi gadā. Ja tas skaitās regulāri, tad es atvainojos.”
Izrādās, ka Spriņģe iepriekš kādā savā rakstā bija norādījusi: “Klimovičs ir regulārs viesis TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas ir vienīgā televīzija, kas dod iespēju izteikties sazvērestību teoriju piekritējiem, saucot viņu viedokli par “alternatīvu viedokli”.”
Izrādās, ka savu argumentu ticamības nostiprināšanai Spriņģe gluži vienkārši izvēlējusies izmantot brutālu pārspīlējumu.
Interesanti, ka Sprinģes un viņas kolēģes Sanitas Jembergas publiski paustais nereti atspoguļo padomju laika (būtībā totalitāras) propagandas ierēdņu domāšanas klišejas - "to drīkst rādīt TV, to nedrīkst, mēs zināsim labāk, kuru drīkst, kuru nedrīkst”.
Atšķirīgos viedokļus šķirot - tas der, tas neder, tā ir sazvērestības teoríja (un, protams, Spriņģe un Jemberga uzliek zīmogu, kas ir vai nav nožēlojama sazvērestības teorija). Viņām pat neienāk prātā, ka skatītājs varētu pats domāt ar savu galvu: kā jau totalitārās sistēmās - ir kādi "atbildīgi biedri," kas domā sabiedrības vietā.
Jau agrāk Spriņģe un Jemberga regulāri ir paudušas, ka to vai citu personu nevajadzētu rādīt TV, kur nu vēl sabiedriskajā TV. Mani vienmēr interesējis, kur varētu iepazīties ar “rādāmo” un “nerādāmo” cilvēku sarakstu? Vai arī žurnālistiem vajadzētu šaubu gadījumā saskaņot ar Re:Baltica - kuru cilvēku drīkst vai nedrīkst rādīt?
Jau 2016. gadā publicēju garāku pārdomu sleju par šo tēmu “Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem.” (1) To publicēja portāls DELFI, noslēgumā pievienojot pašu Jembergas viedokli. Toreiz bija diskusija par to, ka LTV raidījums “1:1” nepilnu stundu intervēja uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, kurš toreiz bija uz mirkli nokļuvis tieši turpat, kur tikpat īsu mirkli bija pavadījis pašreizējais Saeimas sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš.
Jembergai, protams, bija viedoklis, ka no LTV puses kukuļņēmēja “glorifikācija” un stunda TV ekrānā esot galīgi nepieņemama izšķērdība.
Patiešām būtu interesanti uzzināt, kā Spriņģe un Jemberga ir varējušas tikt pie žurnālistu diplomiem? Normālā, civilizētā pasaulē ir tikai normāli, ja lielākie mediji pārraida plašas intervijas ar visdažādākajiem cilvēkiem. CNN, BBC vai DW ir pārraidījuši garas plašas intervijas ar, piemēram, tik apšaubāmiem starptautiskiem noziedzniekiem kā Putins vai Bašars al Asads. Neviens pat neiedomājas sākt noteikt - viņus drīkst vai nedrīkst rādīt, kur nu vēl tik ilgi ļaut runāt.
Demokrātiskās sabiedrības cilvēki spēj un sagaida, ka viņiem pašiem ļaus domāt ar savu galvu. Mēģinājumi ierobežot, kontrolēt, sašķirot personas, viņu viedokļus “pareizās” un “nepareizās kastītēs” tiktu uzskatīti par uzbrukumu vārda un preses brīvībai.
Un visbeidzot - šis nav stāsts par Klimoviču, Ceriņu, Spriņģi vai TV24. Šis ir stāsts par vienu no Apgaismības laikmeta, būtībā demokrātijas fundamentālu pamata principu, kuru reiz noformulējusi Voltēra biogrāfe Evelīnas Holla: “Es nepiekrītu tam, ko saki, bet esmu gatavs mirt par tavām tiesībam to teikt.” (I disapprove of what you say, but I will defend to the death your right to say it - Evelyn Beatrice Hall.)
Avots:
Otto Ozols: Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem
https://www.delfi.lv/news/versijas/otto-ozols-nevelamo-cilveku-saraksts-zurnalistiem.d?id=48006155
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
