"Rīgas Ritmu" direktore par auto novietošanu ģimeņu stāvvietā: katram jau reiz jāsaņem pēriens
PIETIEK17.08.2015.
Komentāri (0)
Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
Jānis
19.08.2015. 00:41Cik saprotu, ieliekot savā automašīnā bērnu sēdeklīti, es drīkstēšu novietot savu spēkratu, paredzētajā ģimenes stāvvietā ņemot vērā faktu, ka man nav ģimenes? Apsurds... Šīs stāvvietas ir lielveikalu triks. Piekrītu, diezgan ērts ģimenēm ar bērniem. Bet fakts ir fakts. Tas nav ceļu satiksmes pārkāpums.
viesturs
18.08.2015. 11:07Vai nav ir ģimene ? Jā
Vai man ir bērni ? Jā
Tātad šī stāvvieta ir paredzēta tieši man !
Pēdēja laikā diemzēl parāk bieži nākas konstatēt, ka pat apstājoties tieši iezīmētās stāvvietas vidū, knapi vari atvērt durvis un izspraukties no mašīnas (piemēram Valdemāra ielas RIMI stavvietā)!
Vai tik pie vainas nav alkatība un birokrāti, kas paģēr noteiktu skaitu stāvvietu ierobežotā laukumā, par to reālām ērtas izmantošanas iespējām nedomājot !?!??!?!
Vārds
18.08.2015. 10:55Tajās ģimenes stāvvietās arī lieku auto, jo vismaz platums normāls un pēc CSN tāda ierobežojuma tikai ģimenēm nav. Taisnoties vajag par uzbraukšanu uz līnijām, par pārējo pupu mizas.
kāds
18.08.2015. 10:04Nu kur var būt šitāda tipiskā latvieša žults? Cilvēks tak atvainojās - katram var gadīties neparedzēti apstākļi un steiga. Interesanti kāda būtu direktores ideālā reakcija tincei? :P
tince
17.08.2015. 22:13Kādus koncertus viņa rīko? to džeziņu, kas turās tikai uz nodokļu maksātāju naudas? Domāju, ka izklausās nu ļoti iedomīgi, es esmu pārliecināta, ka uzskata sevi par pasaules nabu un parkojas tā vienmēr. Šoreiz vnk pieķēra.
Gatis
17.08.2015. 17:12Tobiš, lai mums būtu koncerti, jāļauj to rīkotājiem lielveikalos parkoties kā tizleņiem... :)
Bet, nu, prieks, ka atzinās, nevis kā Ždanoka - es neko nezinu, neredzu, nedzirdu un vispār, tā neesmu es...
rotors
17.08.2015. 16:22Un, ja Godmanis tā nepadarītu, tad cik cilvēku paliktu bez Parex? Tāda laime tagad :)
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
