Iesaki rakstu: 
Partijas "Stabilitātei!" vadītājs, sev domubiedros "privatizējot" valsts prezidentu, uzskatami apliecina, uz ko ir gatavi politiķi, jūtot pakausī ledaini elpojam savu politisko nāvi.
Protams, Alekseja Rosļikova it kā tukšā plātība – "Edgars mūs sadzirdēja un deva goda vārdu, ka no septembra ņems aktīvu dalību mūsu darbā!" – ir jau ar krietnu "bārdu". Taču tā darbojas joprojām – kopš augusta Rīgas pils, cik nu esmu manījis, tā arī nav vērsusies pret apgalvojumu, ka Edgars Rinkēvičs ir "savējais" šovinistisku populistu grupējumam. Gluži tāpat šī teju jau pusgada laikā nav lasīti/dzirdēti Rosļikova pārmetumu, ka valsts galva izrādījies uzmetējs un salauzis viņa sirdi...
Katrai – vienalga, cik publiskai – personai ir neatņemamas tiesības sargāt sava vārda labo slavu no tās apdraudēšanas vai apgrābstīšanas. Arī tad, ja ar tevi nebūt neizdarās tik briesmīgi kā ar Teilori Sviftu un neskaitāmiem citiem mākslīgā intelekta radītas pornogrāfijas upuriem.
Būtu interesanti paskatīties, kas notiktu ar Rosļikovu, ja viņš, piemēram, sagribētu savos sabiedrotajos ieskaitīt Raimondu Paulu. (Kas zina, varbūt tādi sapņi bijuši, vien negadījās piemērots infoiegansts.) Lai cik noslēgts un cienījamos gados ir Maestro, politikānis no viņa – un medijiem – "dabūtu bietē" tā, ka pāri paliktu vien slapja vieta.
Varētu pieņemt, ka Rīgas pils vienkārši izvēlējās "nekustināt s#du" – nebūt ne visa Latvija cītīgi seko līdzi Rosļikova izpausmēm sociālajos tīklos. Re, līdz manām acīm šis triks nonāca vien nupat. Taču savā pārpolitizēta skibenta samaitātībā pieļauju, ka tikpat labi valsts galvas komanda varēja izlemt: publiska norobežošanās no "Stabilitātei!" – un to Saeimā ielaidušā elektorāta – būtu pašiem pilnīgi nevajadzīga politisko antipātiju izrādīšana.
Rinkēvičs, kurš vēl pavisam nesen personificēja (arī stutēja un vilka) Vienotību, tieši tāpēc, "galus apcērtot", savā prezidentūrā ir demonstratīvi egalitārs attieksmē pret visām Saeimā pārstāvētām partijām. Dozētu tiesu uzmanības un pieklājības Rīgas pilī vienmēr dabūs arī abas toksiskās – Latvija pirmajā vietā un Stabilitātei! – frakcijas. Ir taču audzinošais Egila Levita piemērs, viņam "sadegot" Krišjāņa Kariņa valdības stutēšanā. Tagadējais valsts galva vēl nav ticis pieķerts Evikas Siliņas Ministru kabineta patronēšanā, un tas ļauj paildzināt viņa medusmēnesi ar tautu.
Kā jebkuram Rīgas pilī izmitinātajam arī Rinkēvičam ir – gluži loģiska! – vēlme būt "visas tautas prezidentam". Pat tās Latvijas tautas daļas, kuras prātos viņš ir Krievijas varas izdomātās un aizliegtās "starptautiskās LGBT kustības" funkcionārs vai vienkārši "z#lais". Šī amata starptautiskām vajadzībām tāda pozīcija – vienmēr un īpaši patlaban – ir pat ļoti nepieciešama.
(Pieļauju, ka "Stabilitātei!" atbalstītāju kodolam Rinkēvičs tiešām ir nevis kaut kāda autoritāte, bet elles izdzimums. Taču iedoma, ka ticis "savervēts" prezidents, glaimo lielkrieviskai pašapziņai. Varbūt pat palīdz šai publikai pievērt acis uz to, ka patiesībā visa rosļikoviešu bravūrīgā rosība pa Jēkaba ielas augsto namu ir čika kalšana.)
Protams, valsts galvas tieši reveransi krievvalodīgo virzienā beigtos katastrofāli. Taču lielai daļai no šī svārstīgā elektorāta – demonstratīvās alerģijas pret visu krievisko sabiedētai – pietiek pat ar Rīgas pils "labvēlīgu klusēšanu". (Tāpat vietējos promaskaviešos vienmēr bijis pieprasījums pēc viņu pozīcijai simpatizējošiem, "pareizi domājošiem" latviešiem. Tādu, neuzskatiet par plātību, reizēm naivi mēģināts atrast pat manā visai "kolorītajā" personā.) Līdz ar to Rosļikova dižošanās feisbukā, pieļauju, tiešām varētu būt taktiski izdevīga tās apšmulētajam Rinkēvičam.
Taču pie viena Rosļikovs šādi ir "izdarījis piespēli" mūsu politikas nacionāļiem un tradicionālistiem. Prezidentam ir sīksti nelabvēļi šajā spārnā – īpaši viņa ievēlēšanas darījuma apskādētie. Droši vien – cītīgi meklējot, prātojot un šo to varbūt aiz matiem pievelkot – tie atrastu argumentus tam, kā Rīgas pils šajā pusgadā pabalstījusi Rosļikovu. Taču Rinkēvičs vēl ir populārs, viņam mests akmens var rikošetā sāpīgi ķert pašu metēju. Pieļauju, ka tas varētu būt noglabāts dziļāk Saeimas latviskās opozīcijas azotē.
Pēc tam, kad Valsts drošības dienests veica audzinošas pārrunas, ieliekot pašmāju "mērenos" puķinistus likumības ciešajā rāmī, šis "one hit wonder" ir nolemts loģiskam sairumam. "Stabilitātei!" vienkārši izjuks zem partijas atbalstītājos uzkurināto – un, protams, ne par kapeiku neīstenoto – tukšu cerību kaudzes. Tāpēc varbūt pat Šleseram nebūs vēlmes "apēst" frakcijas pārpalikumus.
Taču Rosļikova šovmeņa dotumi šim politprojektam palīdzēs veikli izvairīties atzīt realitāti, atraktīvi piesārņot infotelpu un ziņot par arvien jauniem "panākumiem" līdz pat 14.Saeimas pilnvaru beigām. Re, svaigs feisbūka vēstījums – tieši Stabilitātei! esot nosargājusi slēgšanai paredzētās pasta nodaļas. Protams, "kurš gan cits"...
Turklāt partijai vēl taču ir diezgan pamatota cerība, ka mūsu valdošo aprindu "krējumā" – no kura ārēji norobežojas "savervētais" valsts galva – pie dzīvības noturēts un uzprišināts rosļikovisms tiks atzīts par tam noderīgu. Varbūt tam izdodas uz 15.Saeimu vēlreiz "kanalizēt" krievvalodīgo pilsoņu daļas iespējamu protesta balsojumu. Lai Stabilitātei! turpina aizpilda vietu, ko citādi Saeimā varētu atkal pārņemt Saskaņa, varbūt – Latvijas Krievu savienība (ja paveiksies saglabāties) vai politisks jaunveidojums, kas spēj uzrunāt nelatviskos/puslatviskos pilsoņus.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
