"Zapad 2025" – Krievijas pēdējā iespēja uzbrukt?

Vēlos atgādināt, ka Krievijas un Baltkrievijas bruņotie spēki 2025. gada septembrī plāno veikt kopīgas militārās mācības ar nosaukumu "Zapad 2025" Baltkrievijas teritorijā. 

Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības "Zapad 2025" rada draudus Baltijas valstu drošībai, potenciāli maskējot trieciengrupējumu izveidi, kā tas notika pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Baltijas valstis, tostarp Latvija, aktīvi stiprina aizsardzību, bet pilnīga gatavība karam nav sasniegta, un Krievija var izmantot šo brīdi, jo NATO aizsardzības sistēma varētu tikt pabeigta kaut kad 2026.–2028. gadā. Nepieciešama steidzama modrība un paātrināta aizsardzības stiprināšana. 

Sākotnēji "Zapad 2025" mācībās tika plānots iesaistīt vairāk nekā 13 000 karavīru un izvietot vienības pie NATO valstu robežām. Tomēr 28. maijā Baltkrievijas aizsardzības ministrs ģenerālleitnants Viktors Hrenins paziņoja, ka dalībnieku skaits tiks samazināts uz pusi un mācības tiks pārceltas dziļāk valsts iekšienē.  

Šiem augsti stāvošā baltkrieva solījumiem ticamība ir zema, jo pirms krievu iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Baltkrievija apzināti samazināja mācību "Sojuznaja rešimostj 2022" mērogu, oficiāli ziņojot par 9 000 karavīru dalību, lai apietu Vīnes dokumenta prasības, kas nosaka, ka mācībās ar vairāk nekā 9 000 dalībnieku jāpaziņo citām valstīm un pie 13 000 jāpieaicina starptautiskie novērotāji. Tomēr realitātē, kā mēs to visi redzējām tiešsaistē, no Baltkrievijas teritorijas Kijivas apgabalā iebruka vismaz 30 000 karavīru, kas jau brīdi vēlāk sarīkoja Bučas slaktiņu. Tāpēc šādām militārajām mācībām jāpievērš nopietna uzmanība. 

Šajā sakarā arī Vācijas izlūkdienesta vadītājs Bruno Kāls atklāti, tiešā tekstā ir norādījis, ka Krievija, izmantojot "zaļos cilvēciņus", plāno pārbaudīt NATO Baltijas valstīs. Militārās mācības vienmēr kalpo kādam mērķim, tostarp slēptai uzbrūkošu grupējumu izveidei, maskējot to kā mācības, lai pārvietotu karaspēku un koncentrētu to noteiktā virzienā.  

Savukārt Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Oleksandrs Sirskis uzsver, ka "Zapad 2025" var radīt draudus, tostarp potenciālu iebrukumu Ukrainas ziemeļu apgabalos no Baltkrievijas. Iespējamie iebrukuma virzieni ir trīs: no Brestas uz Koveļu, no Kobriņas uz Samarām un no Gomeļas uz Černigovu. Šie posmi ir šauri (25–50 km), bet pārējā robeža sastāv no mežiem, purviem un Pripejas upes radītām ūdens barjerām, kas ļautu pretinieku apturēt ar salīdzinoši nelieliem spēkiem. Tomēr šauri frontes posmi var tikt izmantoti intensīviem uzbrukumiem vai nelielām operācijām, piemēram, izmantojot gāzes cauruļvadus, kā tas ticis jau darīts Kurskas apgabalā. 

Arī Eiropas valstis tuvākā nākotnē var saskarties ar šo problēmu. Tāpēc Vācijas militārais apskatnieks Juliāns Rēpke aicina vispār iznīcināt visus gāzes vadus, kas ved uz Krieviju, jo tie var tikt izmantoti militāriem mērķiem.  

2024. gadā Baltijas valstis sāka būvēt Baltijas aizsardzības līniju, kas ietver prettanku ežus, grāvjus, dzeloņstieples un "pūķa zobus", ko Latvijas armijā jau kādu laiku mēdz mīļi dēvēt par "sprūda zobiem", gar 700 km garo robežu ar Krieviju un Baltkrieviju. Tomēr satelīta uzņēmumi nerāda neko labu, proti, ka nopietnas aizsardzības līnijas pagaidām nav izveidotas.  

Neskatoties uz problēmām ar aizsardzības līniju un pretdronu sienas izveidi, Baltijas valstis straujiem soļiem aktīvi modernizē bruņojumu: Igaunija ir saņēmusi sešas HIMARS sistēmas no plānotajām 36, šogad Baltijas valstīs sāksies pretgaisa aizsardzības sistēmu "ArisTEM" izvēršana, Lietuvā nedaudz vēlāk – "NASAMS". Turklāt Lietuva gaida GMLS un ATACMS raķetes, bet visas trīs valstis saņem dažāda veida bruņutehniku, tostarp Turcijas un ASV ražojumus, kā arī Dienvidkorejas K9 Thunder pašgājējhaubices un daudz ko citu.  

Līdz 2028. gadam plānots palielināt armiju skaitlisko sastāvu: Lietuvā no 20 000 līdz 29 000, Latvijā no 31 000 līdz 38 000, bet Igaunijā no 4200 līdz 5000 karavīru. Turklāt NATO plāno izvietot papildu kontingentus: Lietuvā – Vācijas tanku brigādi (5000 karavīru), Latvijā – daudznacionālu brigādi (7700 karavīru), bet Igaunijā – Apvienotās Karalistes un Francijas bataljonu (1700 karavīru). Šāda militārā aktivitāte liecina, ka Baltijas valstis gatavojas iespējamam konfliktam, taču aizsardzības līnija un pilns NATO kontingents vēl nav izvietots un daudzas lietas ir tikai plānos un uz papīra.  

Tas rada jautājumu: vai Krievijai šobrīd nav pēdējā iespēja īstenot agresiju pret Baltijas valstīm, pirms tās kļūst pārāk spēcīgas? NATO apzinās Krievijas vājās vietas, tostarp Kaļiņingradas enerģētisko izolāciju. Pēc Baltijas valstu izstāšanās no BRELL energosistēmas Kaļiņingrada ir kļuvusi atkarīga no vietējām elektrostacijām un gāzes piegādēm caur Lietuvu, kuru līgums beidzas 2025. gadā. Krievija paļaujas uz peldošo regazifikācijas platformu "Maršal Vasiļevskij", taču tās uzturēšana ir sarežģīta sankciju dēļ, un tehniskas problēmas var izraisīt enerģētisku krīzi reģionā.  

Ja tomēr pienāks tā diena un šoreiz jau Eiropa sāks izmantot gāzes ietekmes sviru pret Kaļiņingradu, lai izdarītu spiedienu uz Krieviju, Putinam būs jāizvēlas: miera sarunas vai koridora izsišana uz Kaļiņingradu. Otrs variants nozīmē jaunu uzbrukumu NATO dalībvalstīm. Iespējams, Putins redz tajā vienīgo ceļu, lai "uzvarētu" tā vai citādi, bet Kremļa žurkas tiek dzītas stūrī. 

Šajā sakarā NATO ģenerālis Kristofers Donahjū norāda, ka Kaļiņingradas neitralizēšana būtu ātra, kas padara to par stratēģisku Krievijas vājumu. Krievijas stratēģija var ietvert mēģinājumu izkļūt no pašreizējā strupceļa Ukrainā, uzsākot jaunu konfliktu pret NATO, lai piespiestu aliansi uz sarunām un atteiktos no Ukrainas atbalsta. Lai gan šāds solis ir riskants, tas varētu būt Putina vienīgais veids, kā saglabāt ietekmi. Turklāt Krieviju šajā avantūrā netieši atbalsta Ķīna, nemaz nerunājot par Ziemeļkorejas un Irānas sniegto atbalstu.  

Tāpēc vēlreiz vēlamies uzsvērt, ka mācības "Zapad 2025" ir jāuztver nopietni, jo to piesegā var tikt veidoti bruņoti trieciengrupējumi, kā tas tika darīts pirms 2022. gada iebrukuma Ukrainā. It kā Baltijas valstis un NATO aktīvi gatavojas, bet aizsardzības sistēma vēl nav pilnībā izveidota, radot potenciālu ievainojamību. Ukrainas pieredze rāda, ka Krievijas taktika var būt neparedzama, tāpēc modrība ir kritiski svarīga. 

Krievijas potenciālā agresija pret Baltijas valstīm tiek saistīta ar Putina stratēģiju izkļūt no strupceļa Ukrainā un pārbaudīt NATO gatavību, izmantojot "zaļos cilvēciņus" un hibrīdkara taktikas. Kaļiņingradas enerģētiskā atkarība tiek identificēta kā Krievijas vājums, kas var mudināt to uz agresīviem soļiem, kamēr Baltijas valstu aizsardzības sistēma vēl nav pilnībā izveidota, lai gan Baltijas valstis aktīvi modernizē bruņojumu un palielina NATO klātbūtni. 

Un es pie sevis visu laiku domāju – Vai Latvija ir gatava karam? 

Latvija Andra Sprūda "vadībā" veic ievērojamus soļus, lai stiprinātu savu aizsardzības gatavību, tostarp palielinot NATO klātbūtni, modernizējot bruņojumu, atjaunojot obligāto militāro dienestu un palielinot aizsardzības budžetu. Šie pasākumi protams ir loģiski, reaģējot uz  bažām par Krievijas potenciālo agresiju un nepieciešamību stiprināt Baltijas valstu aizsardzību. Tomēr, kā jau minēju, pilnvērtīga aizsardzības sistēma (tostarp Baltijas aizsardzības līnija un visu plānoto NATO kontingentu izvietošana) vēl nav pabeigta, un tās pabeigšana plānota tikai līdz 2026.–2028. gadam.  

Tāpēc pieņemu, ka Latvija šobrīd nav pilnībā gatava tiešam konvencionālam konfliktam ar Krieviju, it īpaši, ja agresija notiktu tuvākajā laikā. Sprūda izteikumi un darbības rāda proaktīvu pieeju, kas koncentrējas tikai uz sadarbību ar NATO sabiedrotajiem, atbalsta sniegšanu Ukrainai un hibrīdkara draudu neitralizēšanu, taču viss notiek kaut kā pārāk lēni, kā vienmēr ar valodu druviņā, ar darbiem – aizkrāsnē.  

Tādējādi secinājums ir, ka Latvija aktīvi gatavojas karam, bet pilnīga gatavība vēl nav sasniegta un turpmākā attīstība būs atkarīga no NATO brigādes izvietošanas tempa, aizsardzības infrastruktūras pabeigšanas un sabiedroto atbalsta. 

Latvija ir daļēji gatava karot, bet tās spēja efektīvi pretoties ir atkarīga no NATO atbalsta, ātras mobilizācijas un hibrīdkara draudu neitralizēšanas. Uzskatu, ka valsts ir uz pareizā ceļa, stiprinot aizsardzību, taču joprojām pastāv ievainojamības, piemēram, nepabeigtā aizsardzības līnija un atkarība no sabiedrotajiem. Krievijas noasiņošana Ukrainā un NATO pastiprinātā klātbūtne Baltijā padara tiešu uzbrukumu maz ticamu, taču Latvijai jābūt gatavai hibrīdkara provokācijām un jāturpina investēt aizsardzībā. Pat neskatoties uz valstī pastāvošo korupciju, interešu grupām un Kremļa ietekmes aģentiem...

Novērtē šo rakstu: