"Žurnālists" Melbiksis piesakās pie ziņām par karoga attēla zaimošanu
PIETIEK08.09.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sevi par žurnālistu dēvējošā interneta persona Didzis Melbiksis ir publiski pieteikusies saistībā ar ziņām par valsts karoga attēla zaimošanu internetā, - bez plašākiem komentāriem publicējam viņa izsūtītos pārmetumus ziņu aģentūrai LETA, kas atļāvusies šīs ziņas publiskot (saglabāta oriģinālā rakstība):
Sveicināti, ziņu aģentūra LETA,
Sakarā ar to, ka šajās dienās jūs esat izplatījuši ziņu ar virsrakstu "DP nesauks pie atbildības personas par valsts karoga zaimošanu attēlā internetā", es vēlos saņemt skaidrojumu no jums, un tas ir steidzami.
Jūs paši ļoti labi zināt, ka šī ziņa ir saistīta ar mani personīgi, un manas personas saistība ar tekstā aprakstīto notikumu nav nekāds noslēpums. Attiecīgi tās izplatīšanās ziņu portālos ietekmē mani publiskajā vidē, tāpēc lūdzu atbildēt operatīvi un pēc iespējas precīzi un detalizēti.
1. Kas ir šī konkrētā ziņu materiāla autors?
2. Kas konkrēti radīja interesi par šo vairākus gadus veco lietu - kas jūsuprāt tur bija jauns un aktuāls, par ko būtu jāziņo?
3. Ņemot vērā to, ka mana iesaistība minētajā notikumā nav noslēpums (gluži pretēji - tas jau sen ir vispārzināms fakts) - kā jūs izskaidrojat to, ka šāds materiāls tiek gatavots, nevaicājot manu viedokli?
4. Ziņu aģentūra LETA jau 2012. gadā ziņoja par to, ka kriminālprocess attiecīgajā lietā ir izbeigts. Kādā veidā, jūsuprāt, LETA ziņa par to trīs gadus vēlāk papildina ar kaut ko jaunu?
5. Kādā veidā ziņu aģentūra LETA domā kompensēt man personīgi nodarīto kaitējumu, izplatot šādus ziņu formā veidotus materiālus, kas jau paredzami varēja tikt izmantoti, lai celtu neslavu man?
Es vēlētos atgādināt, ka augsti novērtēju ziņu aģentūras LETA darbu kopumā, un vēlos uzsvērt, ka atsevišķas kļūdas atsevišķu žurnālistu darbā ir normāla parādība. Taču kļūdas ir jālabo, un nākotnē jāizvairās no pagātnes kļūdām. Ceru uz operatīvu un precīzu atbildi!"
Foto no Sverigesradio.se
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
