„Ādamsona faili” liek pajautāt – ar ko sadarbojas un kā interesēs "stučī" žurnāliste Agnese Margēviča?
Pietiek lasītājs11.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jaunajā Indriķa Latvieša dižpārdoklī „Ādamsona faili: valstiskais organizētās noziedzības grupējums” lielāko interesi pamatoti izpelnās ziņas par pietiekami viegli atšifrējamu – neraugoties uz mainītajiem uzvārdiem – politiķu un valsts amatpersonu puskriminālu un, visticamākais, arī atklāti kriminālu saistību ar noziedzīgās pasaules pārstāvjiem. Taču man šķita gana interesants grāmatas lappusēs ieslēpies fragments par vismaz nosacīti citu tēmu – vienas konkrētas žurnālistes sadarbību ar… jā, ar ko tieši.
Grāmatā visi darbojošos personu uzvārdi ir mainīti, iespējams, vienkārši visiem noņemot nost pirmo burtu. Es atļaušos šo fragmentu „atšifrēt” šādi:
„2020. gada 22. maijā no žurnālistes Agneses Margēvičas tika saņemta infonnācija, ka Latvijas Avīzi (tā saucamo Militārās izlūkošanas un drošības dienesta avīzi) nopircis uzņēmējs Māris Martinsons, kurš figurē vairākos skaļos kriminālprocesos.
2020. gada 22. maijā un 23. maijā A. Margēviča sūtīja bijušajam Drošības policijas darbiniekam Arturam Šmaukstelim SMS par to, ka “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Valsts drošības dienests ir vainīgi”, ka M. Martinsons nopircis Latvijas Avīzi un nesēž cietumā.
Piezīmes. Pēdējā laikā A. Margēviča ir “nestabila, svārstīga, depresīva” un bieži vien no viņas tiek saņemtas negatīvas SMS ar pārmetumiem (it kā A. Šmaukstelis būtu ģenerālprokurors vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vai Valsts drošības dienesta štata darbinieks).
A. Šmaukstelim izveidojies priekšstats, ka A. Margēviča pašlaik pārmetusies uz Satversmes aizsardzības biroju - uztur kontaktus ar kādu Satversmes aizsardzības biroja (tā dēvētās Krievijas Federālā drošības dienesta filiāles Latvijā) štata darbinieku.”
Lūk, tieši tik vienkārši. Un te nu rodas jautājumi:
1) vai tā ir tāda parasta lieta mūsu valstī – žurnāliste faktiski kalpo par ziņu avotu specdienestu darbiniekiem, faktiski darbojas ar tiem roku rokā?
2) ja jā, tad cik patiesībā plaša un apjomīga ir specdienestu vara pār mediju pārstāvjiem? Raugoties uz to, kā darbojas un ko ziņo, piemēram, svētdienu „analītiskie” raidījumi, tā vien šķiet – nabaga neveiklā Margēvičas kundze ir tikai aisberga virsotne?
3) un visbeidzot – kurā virzienā īsti plūst informācija šādas sadarbības rezultātā. Vai, kā tas ir „Ādamsona failu” atainotajā gadījumā, žurnāliste faktiski kalpo par izbijuša VDD darbinieka informācijas avotu, ko viņš izmanto, šādas margēviču ziņas tālāk jau nododot Kremlim vai nezin kam, vai arī margēvičas tiek izmantotas kā noderīgās idiotes, lai caur tām izplatītu dienestiem vai to darbinieku kriminālajiem saimniekiem noderīgas ziņas?
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
