Administratīvo tiesu materiāli pārliecinoši rāda: prezidents Rinkēvičs būs vēl izšķērdīgāka, uzpūtīgāka un augstprātīgāka Levita kopija un vadās līdzi uz ārzemēm savus "drēģerus". 5. daļa
PIETIEK29.05.2023.
Komentāri (10)
Iesaki rakstu: 
Ja Jaunajai Vienotībai izdosies valsts prezidenta amatu “sarunāt” savam pašreizējam oficiālajam kandidātam – ārlietu ministram, bijušajam Valda Zatlera kancelejas vadītājam un īstajam Saeimas atlaišanas rīkojuma organizētājam Edgaram Rinkēvičam, tādā gadījumā Latvijai būs nevis tiesiskumu un atklātību cienošs valsts prezidents, bet gan vēl izšķērdīgāka, uzpūtīgāka un augstprātīgāka Egila Levita kopija.
Par to liek domāt aizvadīto gadu administratīvo tiesu spriedumi un Edgara Rinkēviča vadītās ministrijas paskaidrojumi, kurus turpina publicēt pietiek.com. Tie demonstrē nepārprotamu pārliecību – šī politiķa ieskatā nodokļu maksātāju nauda tiek uzskatīta par savu personisko un brīvi tērēta visdažādākajām vajadzībām, par to sabiedrībai neatskaitoties, un tāpat sabiedrībai nav nekādu tiesību zināt par to, ar kādu pamatojumu valstiskā līmenī tiek pieņemti pat tai īpaši būtiski lēmumi.
Šodien pietiek.com publicē kārtējo administratīvās tiesas spriedumu saistībā ar ārlietu ministra Edgara Rinkēviča kategorisko nevēlēšanos atklāt viņa un viņa „operas biedra” – oficiāli padomnieka posteni ieņemošā Mārtiņa Drēģera kopējo ārvalstu komandējumu maršrutus, izmaksas un lietderību.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
