Agrāk teica, ka viņi ir sorosīti, taču precīzāks vārds ir “parazīti”

Kad saku, ka tā bija Ivetas Kažokas kāja, ar to nav jādomā kāds viens konkrēts cilvēks. Providusiete pārstāv slāni, kas vairāku desmitu gadu garumā mērķtiecīgi veidoja apstākļus – kā nonākt līdz tam, lai ietekmētu un izmantotu Latvijā varu. Tāpēc ZZS gājiens, pieslienoties Stambulas dokumenta sakarā opozīcijai, viņiem pašiem varbūt pat neapzinoties, var izvērsties par kaut kāda laikmeta beigu sākumu.

Tas ir par tiem, kas ir apsēduši valsti un tās pārvaldes struktūras, slēpjoties aiz jaudīgajiem pilsoniskās sabiedrības lozungiem. Patiesībā viņi paņēma varu kā ķīlnieci, panākot, ka bez viņu iesaistes mūsu zemē faktiski nenotiek neviena valstiski atbildīga programma. Tas bija laiks, kad Repše atgriezās politikā, uzvelkot uz sabiedriski politiskās skatuves arī visas tā delnas un šmelnas, ko zem lietussargiem diriģēja tā laika dienas avīzes redaktore Ēlerte.

Tolaik teica – sorosīti, taču precizāks vārds ir – parazīti.

Jau no paša sākuma tā grupiņa – ak, šis skaistais Roberta Putņa laiks! – veidoja ieciklēti stūrgalvīgu virzienu, šķirojot Latvijas politiķus pēc deguniem. “Delnas” gadījumā pareizie deguni bija tie, kas viņiem neiebilda, kas no viņiem raustījās. Tā kā aiz muguras bija Ēlerte, tad tas bija tikai laika jautājums, ka viņiem kā ruporiem izdosies nostiprināties arī pie sabiedrisko mediju mikrofoniem. Izdevās!

Viss notiek joprojām un vēl labāk. Pēc tam viņi tika pie valsts pārvaldes galdiem, pie rīkojumiem, pie normatīvajiem aktiem, pie konkursu uzraudzības. Ne velti pieminēju Repši, kas ir sākums pašreizējās “Vienotības” klātbūtnei. Savukārt no delnistiem izauga tagadējie “Progresīvie”.

Tāpēc nevajag brīnīties par šo abu grupu saspēli cauri gadiem – tāds jau arī bija “Delnas” plāns. Nonākt varā. Pirms viņu aprindas izkūņojās līdz politiskās partijas šūpulim, viņu cilvēki jau bija sašņorējuši konkrētus varas mezglus, iesākot skaudro valsts pārvaldes strukturālās korupcijas laikmetu. Un, ja sākumā viņi pārtika no kaut kādu liberālo fondu maizes doniņām, tad ar laiku šo sabiedrības līdzdalības sviesta izstrādājumu uzkūla Latvijas nodokļu maksātāji.

Tieši šīs “pareizās” aprindas izveidoja un pieskatīja kārtību, lai valsts pārvaldes centrālās asis izskatītos un funkcionētu tieši tik stīvi un bremzēti, kā tas notiek šobrīd. Tieši ar šo pilsonisko domnīcu un centru klātbūtni tika ielikts pamats visam, ko tagad saucam par administratīvo murgu un ārprātu. Birokrātijas apkarotāji no malas, kas apsēdās pavasara pusē pie valdības galda, dažās stundās saprata, ka nekas tur nesanāks – jo visa valsts pārvaldes struktūra ir uzbūvēta tā, ka tam nav arī jāsanāk.

Ekspertu un pētnieku komandas, kuru rokās ir grantu un stipendiju sviras, par patiesā labuma guvējiem jau atklāti izvēlas savējos. Arī valsts budžeta finansētajos fondos un aģentūrās sež tādi paši.

Un tā nav nejaušība vai sakritība, ka mūsu valstī ar pseidoproblēmu pētniecību vai kurināšanu nodarbojas tā sauktā pilsoniskās alianses kliķe, atsaucoties uz starptautiska mēroga ekspertīzēm, kas ir viņu pašu vēži viņu pašu kulītēs.

Vai tad tas nav redzams, ka nevienam no “Progresīvajiem” un viņu pietuvinātajām svītām ar orķestri neinteresē Stambulas konvencijas saturiskais rāmis jeb risināmā problēma. Viņi pat piketējot nespēj ierobežot savu agresivitāti un vardarbību, lai gan grib būt šī temata sludinātāji.

Pati konvencija arī ir tieši tikpat vērtīga kā jebkura ANO deklarācija par mieru visā pasaulē. Taču konvencija ir instruments – tā palīdz izkampt no valsts naudu. Pārlūkojiet tos jocīgos krīžu un kādus tik vēl ne centrus, kas sēdēja Saeimas komisijā pie galda, pārstāvot kaut kādu sabiedrību – viņi taču visi ir piesūkušies valsts makam!

Vai ievērojāt, cik zibenīgi tika apstiprināta tiesībsardze? Tā ir institūcija, kas izzīsta no pirksta – kā zīž no pirksta tos zinātniskos pētījumus par 300 000 eiro gabalā, lai pētītu viesstrādnieku matu sasuku.

Kad mēs šausmināmies par nesamērīgo atalgojumu, ko saņem ierēdņi vai valsts kapitālsabiedrību ielikteņi, ir jāatceras, ka šo visu struktūru un veidojumus rausta un pieskata “pilsoniskā sabiedrība”. Viņiem ir izdevīga mazspējīga un drebelīga valsts iekārta, kura savā treknumā baidās pieņemt atbildīgus lēmumus.

Stambulas konvencijas denonsēšana jeb atcelšana var ievadīt patiešām labas pārmaiņas valsts iekšējā kārtībā, struktūrā. Aizmirstam to klaigāšanu par ģimenēm, dzimumiem un citiem izaugumiem. Tam mums tāpat pietiek likumu un sargu. Ņemam šo opozīcijas apvērsumu kā palielināmo stiklu, kas parāda mūsu slimības ainu un tās vēsturi. Ar vienu rāvienu šīs mākslīgi veidotās sabiedrības pārstāvniecības nevarēs izkvēpināt – bet sākumam jānotiek. Konvencijas sarullēšanai, pirms to iemetam papīrgrozā, jākļūst par simbolisku attīrīšanos, kas padarīs valsti labāku.

Ir jātiek vaļā no memorandu parazītiem un ētikas padomju liekēžiem, kas runā sabiedrības vārdā, jo tieši viņi šobrīd slēpti nosaka kārtību mūsu demokrātijā. Un, kā redzam pielietojumā, – nosaka to savtīgi, deformēti, materiāli ieinteresēti. Mums to nevajag! Skaidrs, ka ZZS nav nekādi dievi, bet to, ka “Vienotība” ar gudru ziņu ir uzpotējusi sev blaukus progresīvos, kas kalpo visam, izņemot valsts interesēm un konkurētspējai, – tas arī vairs nav jāpierāda.

Pārfrazējot pētnieci Kažoku – iešausim viņiem kājā…

Novērtē šo rakstu: