Iesaki rakstu: 
Šis ir nopietnākais raksts, ko es esmu rakstījusi, jo mēs – latviešu tauta, valsts Latvija – vairs nevaram atļauties turpināt šo mūs iznīcinošo kursu. Kursu, ko straujiem soļiem ir uzņēmušas un realizē pie varas esošās partijas.
Jā, ir daudz labu padarītu darbu, bet pēdējo gadu rīcība parāda to, ka latvieši savā valstī ir atstāti pēdējā vietā.
Mēs vairs nevaram atļauties iet pa kreisi.
Mēs kā maza tauta nevaram atļauties multikulturālu politiku, uzspļaujot Satversmei, latviešu valodai, kultūrai, vēsturei. Mēs nevaram atļauties turpināt izdzīt latviešus no valsts, jo visur tiek pieprasītas svešas valsts – krievu – valodas prasmes. Mēs nevaram atļauties aizvietot savus tautiešus ar migrantiem demogrāfijas uzlabošanai.
Mēs kā maza tauta nevaram atļauties ampelēties ar jauno paaudzi, melojot viņiem, ka kāds ir piedzimis nepareizā ķermenī. Mums ir jāmāca veselīga attieksme un izpratne par vīrieša un sievietes lomu un pienākumiem sabiedrībā un ģimenē.
Mēs vairs nevaram atļauties audzēt valsts aparātu ar bezjēdzīgām ministrijām, amatiem un ministru, vadītāju palīgu palīgiem un to aizvietotājiem.
Mēs vairs nevaram atļauties brutāli izšķērdēt valsts budžetu projektiem aviosabiedrībām, pētījumiem jeb rupjmaizes popularizēšanai, jo naudas ir tik daudz kā nekad. Tikai mazliet vēlāk jau atkal celt nodokļus un plātīt rokas – naudas nepietiek.
Mēs vairs nevaram atļauties politiskās partijas, kuras sponsorē kaimiņvalstu biznesmeņi. Tādu kaimiņvalstu pārstāvji, kuri uzsāk karu Ukrainā.
Mēs vairs nevaram atļauties mūsu zemē pieminekļus cilvēkiem ar imperiālistisku un komunistisku ideoloģiju, jo tās mērķis ir iznīcināt mazās tautas.
Mēs, mīļie latvieši, vairs nevaram atļauties šo visu – mūsu valsts un nācijas iznīcināšanu.
Latvieši nestāda kokus kastēs savās pilsētās. Latvieši stāda kokus zemē. Latvieši stāda ozolus un liepas, kuras spēcīgi iesakņojas zemē un stingri stāv simtiem gadu.
Mēs vairs nevaram atļauties iet pa kreisi.
Mēs vairs nevaram atļauties pa vecam.
Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, kopš esam atguvuši savu neatkarību kā valsts Latvija. Kā jau minēju, ir paveiktas daudzas labas lietas, bet vēl daudz vairāk ir jāpaveic, lai mēs patiešām būtu brīvi. Lai šeit skan latviešu valoda, lai latvietis savā valstī var dzīvot droši, pārticībā un būt saimnieks savā zemē. Lai latvietis savā dzimtenē ir laimīgs.
Mans aicinājums ir ļoti vienkāršs. Latviešiem, kuriem rūp mūsu valsts nākotne, ir jāpieceļas un jāsāk rīkoties. Ar šo es aicinu pievienoties mūsu biedrībai “Austošā Saule”, kuras mērķis ir dibināt jaunu politisko partiju un startēt Saeimas vēlēšanās.
Mēs esam jauna kustība, kas ar savu aktivitāti jau vairākus gadus aizstāv latviešu intereses un cīnās par tautas pašapziņu. Mēs esam aizsākuši okupekļu nojaukšanas kustību, panākuši “Maskavas nama” slēgšanu un bijuši kopā ar Ukrainu tās cīņā par brīvību. Pie mums nav vecās politikas un veco politiķu, bet mēs padarām politiku pieejamu ikvienam, kas vēlas latvisku, taisnīgu un drošu Latviju!
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
