Iesaki rakstu: 
Šis ir nopietnākais raksts, ko es esmu rakstījusi, jo mēs – latviešu tauta, valsts Latvija – vairs nevaram atļauties turpināt šo mūs iznīcinošo kursu. Kursu, ko straujiem soļiem ir uzņēmušas un realizē pie varas esošās partijas.
Jā, ir daudz labu padarītu darbu, bet pēdējo gadu rīcība parāda to, ka latvieši savā valstī ir atstāti pēdējā vietā.
Mēs vairs nevaram atļauties iet pa kreisi.
Mēs kā maza tauta nevaram atļauties multikulturālu politiku, uzspļaujot Satversmei, latviešu valodai, kultūrai, vēsturei. Mēs nevaram atļauties turpināt izdzīt latviešus no valsts, jo visur tiek pieprasītas svešas valsts – krievu – valodas prasmes. Mēs nevaram atļauties aizvietot savus tautiešus ar migrantiem demogrāfijas uzlabošanai.
Mēs kā maza tauta nevaram atļauties ampelēties ar jauno paaudzi, melojot viņiem, ka kāds ir piedzimis nepareizā ķermenī. Mums ir jāmāca veselīga attieksme un izpratne par vīrieša un sievietes lomu un pienākumiem sabiedrībā un ģimenē.
Mēs vairs nevaram atļauties audzēt valsts aparātu ar bezjēdzīgām ministrijām, amatiem un ministru, vadītāju palīgu palīgiem un to aizvietotājiem.
Mēs vairs nevaram atļauties brutāli izšķērdēt valsts budžetu projektiem aviosabiedrībām, pētījumiem jeb rupjmaizes popularizēšanai, jo naudas ir tik daudz kā nekad. Tikai mazliet vēlāk jau atkal celt nodokļus un plātīt rokas – naudas nepietiek.
Mēs vairs nevaram atļauties politiskās partijas, kuras sponsorē kaimiņvalstu biznesmeņi. Tādu kaimiņvalstu pārstāvji, kuri uzsāk karu Ukrainā.
Mēs vairs nevaram atļauties mūsu zemē pieminekļus cilvēkiem ar imperiālistisku un komunistisku ideoloģiju, jo tās mērķis ir iznīcināt mazās tautas.
Mēs, mīļie latvieši, vairs nevaram atļauties šo visu – mūsu valsts un nācijas iznīcināšanu.
Latvieši nestāda kokus kastēs savās pilsētās. Latvieši stāda kokus zemē. Latvieši stāda ozolus un liepas, kuras spēcīgi iesakņojas zemē un stingri stāv simtiem gadu.
Mēs vairs nevaram atļauties iet pa kreisi.
Mēs vairs nevaram atļauties pa vecam.
Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, kopš esam atguvuši savu neatkarību kā valsts Latvija. Kā jau minēju, ir paveiktas daudzas labas lietas, bet vēl daudz vairāk ir jāpaveic, lai mēs patiešām būtu brīvi. Lai šeit skan latviešu valoda, lai latvietis savā valstī var dzīvot droši, pārticībā un būt saimnieks savā zemē. Lai latvietis savā dzimtenē ir laimīgs.
Mans aicinājums ir ļoti vienkāršs. Latviešiem, kuriem rūp mūsu valsts nākotne, ir jāpieceļas un jāsāk rīkoties. Ar šo es aicinu pievienoties mūsu biedrībai “Austošā Saule”, kuras mērķis ir dibināt jaunu politisko partiju un startēt Saeimas vēlēšanās.
Mēs esam jauna kustība, kas ar savu aktivitāti jau vairākus gadus aizstāv latviešu intereses un cīnās par tautas pašapziņu. Mēs esam aizsākuši okupekļu nojaukšanas kustību, panākuši “Maskavas nama” slēgšanu un bijuši kopā ar Ukrainu tās cīņā par brīvību. Pie mums nav vecās politikas un veco politiķu, bet mēs padarām politiku pieejamu ikvienam, kas vēlas latvisku, taisnīgu un drošu Latviju!
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
