Aicinu izmeklēt pārtikas iepirkumu Rīgas skolām
Valdis Liepiņš, publicists28.05.2025.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Es neko nevaru apgalvot droši, jo pēdējā laikā man nav laika plašiem pētījumiem. Tāpēc es tikai pastāstīšu, ko es darītu, ja man būtu brīvs laiks. Runa ir par skandālu, kas saistīts ar 53 miljonus eiro vērtu pārtikas iepirkumu Rīgas skolām.
Vispirms ir vērts apzināties, ka dažas partijas (īpaši Jaunā Vienotība) ļoti labi rūpējas par saviem deputātiem. Ikviens no viņiem vienmēr var rēķināties ar siltu vietu saviem draugiem un tuviniekiem. Vai atceraties, kā ar partiju Vienotība saistītā Kampara dēls uzvarēja konkursos par Rīgas ielu tirdzniecības moduļu un šūpoļu būvniecību, kurās cieta bērni? Es runāju par šiem gadījumiem. Šādu faktu ir daudz, piemēram, kā Riharda Kola (Nacionālā apvienība) radinieks saņēma naudu ar SIA Reck saistīta projekta īstenošanai. Es neatkārtošu šos gadījumus, jo par tiem jau ir daudz informācijas internetā.
Paskatīsimies, kas notiek tagad. 29. maijā Antikorupcijas komisijas sēdē tiks izskatīts jautājums par konkursa likumību pārtikas iepirkumiem galvaspilsētas skolās. Konkursa īpatnība ir tā, ka tā noslēgums notika izlozes kārtībā, kas radīja jautājumus. Pašvaldība apgalvo, ka visi piedāvājumi bija vienādi. Protams, mani kā neatkarīgu žurnālistu šī lieta interesēja.
Tāpēc, lai saprastu, kas notiek, es vēlētos uzzināt vairāk par solītājiem. Noteikti daži uzņēmumi ir saistīti ar Rīgas deputātiem. Tad es pievērstu uzmanību tam, ka konkursa uzvarētājs ir uzņēmums no Lietuvas, kas arī rada aizdomas. Tad es būtu analizējis saņemtos faktus un izdarījis konkrētu secinājumu. Bet diemžēl šobrīd es to nevaru atļauties.
Īsumā: viss šis stāsts izskatās pēc politiskas sāncensības. Konkursā piedalījās septiņi uzņēmumi. Kāds vai nu kļūdas pēc vai apzināti rīkoja izlozi. Tas nozīmē, ka pilnīgi visiem dalībniekiem bija vienlīdzīgas iespējas. Tiem, ar kuriem citas pašvaldības iepriekš bija lauzušas līgumus, bija iespēja uzvarēt. Taču tādas pašas iespējas bija arī tiem, kuri izcēlās ar savu kristāltīro reputāciju (vai šķietamu reputāciju).
Iedomājieties uzņēmumu, kas saistīts, piemēram, ar Rīgas mēru. Protams, Ķirsis būtu priecīgs, ja šis uzņēmums uzvarētu konkursā par 53 miljonu eiro vērtu līgumu. Bet tagad kāds bez Ķirša ziņas organizē konkursu, kura rezultātā uzvar Lietuvas uzņēmums. Starp citu, jāatzīmē, ka šis uzņēmums nav Latvijas uzņēmums, kas samazina iespēju, ka tam ir kāda saistība ar Rīgas eliti. Ķirsis par to uzzina pēdējā brīdī un sāk par to brēkāt. Komisija sanāk 29. maijā, un pasūtījums nonāk pie tā, kuram to vajadzēja saņemt pirmām kārtām. Tas ir ļoti iespējams scenārijs.
Atkārtoti atvainojos, ka tās ir tikai spekulācijas un es nevaru veikt pilna mēroga izmeklēšanu. Bet tas noteikti ir virziens, kurā mums būtu jāgūst skaidrība, jo īpaši tuvojoties vēlēšanām.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
