Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstā Satversmes aizsardzības biroja amatpersona Aigars Bors, kura sieva izrādījusies apjomīgā naudas atmazgāšanā aizdomās turētā Arta Hartmaņa ilggadēja biznesa partnere, nav pirmais Latvijas specdienestu vadības pārstāvis, kas aizvadītajos gados muļķīgi „iekritis”. Pietiek publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005, kas uzskatāmi rāda, kādās nemitīgās slepeno dienestu reorganizācijās un kadru tīrīšanās, aizraujošos savstarpējos ķīviņos un „kompromatu karos” aizritējusi Latvijas specdienestu mūslaiku vēsture.

Slepenās konkurences sākums

Lai cik nesimpātiska tautas lielākajai daļai liktos mūžībā aizgājusī čeka, tomēr jau 1991. gada nogalē bija skaidrs, ka kaut kāda drošības struktūra būs vajadzīga arī atjaunotajai Latvijas Republikai. Īsu brīdi gan pastāvēja ideja jauno struktūru veidot uz VDK bāzes, atlasot lojālākos darbiniekus un nosaukumu nomainot uz Latvijas Drošības komiteju, tomēr politiķu aprindās šāds projekts atbalstu neguva, kaut gan 1991. gada vasarā pat bija uzsākta VDK reorganizācija ar domu palielināt komitejas saikni ar Latvijas valdību. Kā savās atmiņās atceras pēdējais VDK šefs Edmunds Johansons, bijis pat noteikts pārejas periods, kura laikā komitejas darbības sankcionētu gan PSRS VDK, gan Ivara Godmaņa valdība. Punktu šai iecerei pielika augusta pučs, pēc kura komiteja ar parlamenta lēmumu uz ātru roku vienkārši tika likvidēta.

Tu nu apmēram pusgadu Latvija dzīvoja bez sava specdienesta, ja vien par tādu neuzskatām vēl padomju laikus piedzīvojušo Iekšlietu ministrijas Informācijas departamentu. Toties vēl pēc brīža slepenie dienesti sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns (attēlā), kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās padomes prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

Tajā pašā 1992. gada slepeno dienestu listi papildināja vēl divas iestādes – Aizsardzības ministrijas Informācijas dienests (mazliet vēlāk pārdēvēts par Ziņu dienestu) un zemessardzes dienests G–2. Jau specdienestu veidošanas pirmajos mēnešos attiecības starp tiem veidojās diezgan īpatnējas, un nav brīnums, ka arī vēlākajos gados starp tiem valdošā konkurence brīžam pieņēma viegli neveselīgas formas. Šķiet, antipātiju pirmā izpausme datējama tieši ar 1992. gadu, kad izcēlās konflikts starp Ziņu dienesta šefu Ausekli Pļaviņu un viņa padoto Gunāru Kandi.

Priekšnieks apgalvoja, ka galvenās domstarpības radušās jautājumā par to, kādu informāciju Ziņu dienestam vajadzētu vākt, – ja Pļaviņš koncentrējies uz militāra rakstura datiem par iespējamiem valsts apdraudējumiem, tad Kandim paticis vākt ziņas arī par Latvijas politiķiem, ko gan dienesta specifika nemaz neparedzēja. Strīds beidzās ar to, ka Kandis pacēla cepuri un pameta Ziņu dienestu (cik noprotams, pamešana vainagojās ar pamatīgu skandālu dienesta telpās, no kurām Kandi izmetusi priekšniecības izsauktā automātistu vienība), līdzi paņemot arī vairākus kolēģus un laikam jau arī dienesta datu bāzi.

Vismaz Ziņu dienestā palikušie darbinieki bija pilnīgi pārliecināti, ka datu bāzi paņēmuši „aizgājēji”, kaut gan oficiālā versija apgalvoja, ka dati gājuši zudumā, kad viens no darbiniekiem datorā ievadījis nepareizu paroli. Tomēr, zinot informācijas vācēju visai pedantisko attieksmi pret savāktajiem datiem, versija par to, ka kaut kas tā netīšām varēja vienkārši iet zudumā, neliekas neko ticama.

Zudumā informācija droši vien negāja vēl kāda iemesla dēļ – nekur jau no slepeno dienestu lauciņa Kandis nepazuda, vienkārši pārgāja uz zemessardzi un sāka vadīt tās informācijas vākšanas dienestu G–2. Turklāt darīja to tik veiksmīgi, ka tika uzskatīts par īstu zemessardzes „pelēko kardinālu”, kura informācijas apcirkņos ir interesantas lietas ne tikai par aizsardzības jautājumiem vien. Bet, kas attiecas uz datu bāzu zudībām, tad deviņdesmito gadu sākumā tās nebija nekas pārsteidzošs – diezgan pamatīgu skandālu tolaik sarūpēja arī Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta priekšnieka vietnieks Sergejs Ļubimovs, kurš daļu dienesta dokumentu bija pārvietojis uz savu personīgo kartotēku. Par šādu pārkāpumu gan viņam nācās šķirties no amata. Tāpat ar datu pilnām rokām, pēc visa spriežot, valsts darbu (gan ne pēc savas iniciatīvas) pameta prāvs pulks Kriminālpolicijas organizētās noziedzības apkarošanas – 6. daļas darbinieku ar daļas vadītāju Sergeju Čerņonoku priekšgalā.

Gluži tāpat nekas pārsteidzošs un tiem laikiem ārkārtējs nebija slepeno dienestu darbinieku savdabīgā uzvedība. Piemēram, jau pieminētais G–2 dienests deviņdesmitajos gados ļoti čakli vāca informāciju par dažādām komercfirmām, meklējot tajās valstij kaitīgus kadrus. Kas uzskatāmi par kaitīgiem kadriem – to lēma paši G–2 darbinieki. Ja par šādām izdarībām informācija atklātībā tā arī neparādījās, tad kādu 1995. gadā notikušu skandālu notušēt neizdevās. Proti, kādu nakti Rīgas ceļu policijas patruļa apturēja trīs automašīnas, kuras pārsniedza braukšanas ātrumu. Kad policisti gribēja pārbaudīt, vai mašīnu vadītāji nav dzēruši, tad braucēji ieslēdzās mašīnās un pa rāciju izsauca papildspēkus. Tad arī atklājās, ka kompāniju veido G–2 darbinieki, kuri nule nosvinējuši kādas kolēģes dzimšanas dienu.

Jau pēc brīža konflikta dalībnieku pulks ievērojami palielinājās, jo policistus atbalstīt atbrauca Olaines zemessargi, bet G–2 brigādi – Kandis kopā ar zemessardzes specvienību. Sekoja vētraina izskaidrošanās par tēmu, vai policijai vispār ir tiesības pārbaudīt G–2 darbiniekus, ko noslēdza kārtīga izvillošanās: Kandis vienu policistu esot iedunkājis un norāvis viņam uzpleci, ko mēģinājis iebāzt likuma sargam mutē, savukārt pārējie policisti tikmēr kāvušies ar citiem zemessargiem. Nav izpalikusi arī ieroču vicināšana, ko pārtrauca tikai kāda augsta ranga policijas virsnieka ierašanās.

„Ja cilvēks savu personisko ambīciju apmierināšanai izmanto bruņotus valsts formējumus, uzbrūk un piekauj policistu, kā arī ir gatavs apšaut Ceļu policijas darbiniekus tikai tāpēc, ka tie pilda savu pienākumu, proti, aiztur iereibušus autovadītājus, tad viņam nedrīkst uzticēt ieroci un, vēl jo vairāk, ļaut komandēt citus bruņotus cilvēkus. Tas liek arī apšaubīt Kanda kā specdienesta vadītāja lojalitāti valstij un liek domāt par to, kādiem nolūkiem viņš varētu izmantot savā rīcībā esošo informāciju,” – tik kategoriski atklātā vēstulē G–2 šefa uzvedību novērtēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Odisejs Kostanda (kuram, starp citu, 1996. gada sākumā pašam nācās publiski sūdzēties par „tautas ienaidniekiem”, kuri cenšoties viņu izsviest no Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja posteņa), un varētu domāt, ka pēc šādas reakcijas Kandim no amata tā kā būtu jāšķiras. Bet nekā nebija, jo zemessardzes vadība izrādījās krietni mīkstsirdīgāka: lai gan ekspertīze secināja, ka divu mašīnu vadītāji tiešām bija iereibuši, G. Kandim par sacelto traci tika vien izteikts rājiens.

Eksčekistu jautājums

1993. gadā esošajiem dienestiem pievienojās vēl viens – Iekšlietu ministrijas Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments jeb VESAD, kurā apvienojās tās pašas ministrijas 1991. gadā izveidotais Informācijas departaments (par kuru iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram nācās vēl un vēlreiz publiski apliecināt, ka tas nav, nu nav nodarbojies ar izlūkošanu un pretizlūkošanu) un valdības apsardzes dienests. Tieši šis dienests, par kura pirmo šefu tika iecelts valdības apsardzes priekšnieks Raimonds Rožkalns, mantojumā no Informācijas departamenta saņēma bariņu bijušo čekistu (no 172 departamenta darbiniekiem bijušie VDK štata darbinieki bija aptuveni 50), un tā darba lauks bija ievērojami plašāks nekā konkurentiem – sākot ar ekonomiskās noziedzības apkarošanu un radikālu grupējumu pieskatīšanu un beidzot ar ministru apsardzību un terorisma apkarošanu. Tieši nepieciešamība stingrāk apkarot ekonomisko noziedzību arī tika minēta kā galvenais iemesls VESAD izveidošanai.

1993. gada martā Čevers bez mazākā mulsuma publiski paziņoja – jā, jaunizveidotā VESAD funkcijas tiešām pārsniedzot Iekšlietu ministrijai likumdošanā noteiktās pilnvaras, taču tas tikšot labots, mainot likumus. Loģiski, ka pārējiem dienestiem jaunais veidojums ar plašajām pilnvarām ne visai patika, tādēļ ik pa brīdim „labi ļaudis” politiķiem atgādināja, ka VESAD nevar uzticēties, jo tur taču strādā arī bijušie čekisti. Piemēram, kāds Drošības dienesta virsnieks ziņojumā priekšniecībai (ko tā savukārt gādīgi nodeva parlamenta deputātiem) skaidri un gaiši norādīja: „Nav saprotams, ar kādu atļauju Čevers pieņēma darbā veselu rindu čekistu un PSRS VDK izlūkdaļu pilnā sastāvā (izņemot priekšnieku), izveidojot Informācijas departamentu, pēc tam VESAD. Par šā veidojuma lojalitāti Latvijai ir lielas šaubas.”

Bijušo štata čekistu (kuru vidū bija arī ne mazums patiešām unikālu speciālistu – piemēram, rokrakstu ekspertu utml.) jautājums kā karsts kartupelis tika viļāts vēl vairākus gadus. Galīgo lēmumu par valsts drošības iestādēs strādājošo bijušo VDK un izlūkdienesta – GRU darbinieku atlaišanu Nacionālās drošības padome pieņēma tikai 1995. gada 11. septembrī (tad tas vēl nebija nekāds nozīmīgais datums), un arī tad nācās secināt, ka atvēlēto trīs mēnešu laikā no četriem desmitiem valsts darbā palikušo eksčekistu valsts darbu pametuši tikai 15.

Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka bijušie padomju drošībnieki pameta arī valsts darbu: piemēram, tas pats Pļaviņš kļuva par jaunradītās Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes (kaut arī jau līdz tam NBS bija tieši tāda paša nosaukuma struktūra) priekšnieku – uz šo struktūru lēmums, lūk, neattiecās, jo tā nebija iekļauta oficiālo valsts drošības iestāžu skaitā. Savukārt vēl pēc tam izrādījās, ka sevišķi nozīmīgi speciālisti ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas atļauju darbu valsts drošības iestādēs varēja turpināt arī nākamajos gados, – pēdējie pieci eksčekisti, tostarp arī specvienības Omega (kura 1994. gadā tika pie pirmā ķīlnieka atbrīvošanas – noziedznieks bija sagūstījis aptiekas darbinieci Rīgā, Elizabetes ielā 12 un pieprasījis degvīnu, šampanieti un narkotikas) komandieris Juris Grabovskis, tās pameta tikai 2003. gadā. (Un arī tad viņi neaizgāja nebūtībā: piemēram, darbā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā stājās divi eksčekisti –bijušais Ekonomikas policijas biroja vadītāja vietnieks Valdis Bekešs un Drošības policijas bijušais darbinieks Ilmārs Susējs. Tiesa, 2005. gadā aiziet viņiem nācās arī no turienes, un lieta beidzās – kaut patiesībā vēl nemaz nebeidzās – ar Satversmes tiesu, kura sāka skatīt lietu par amatu aizliegumiem bijušajiem VDK darbiniekiem.)

Tikmēr strīdiem par specdienestu uzdevumiem un slepenas informācijas sargāšanu zināmu pikantuma devu piešķīra fakts, ka līdz pat deviņdesmito gadu vidum Latvijā ar likumu nebija noteikts, kas īsti uzskatāms par valsts noslēpumu, kā šie noslēpumi glabājami un kas draud personām, kuras noslēpumus izpaudīs. Gadījās pat viena otra kurioza situācija, piemēram, jau 1994. gadā informācija par valsts drošības iestāžu štatiem, aprīkojumu un finansēm tika pasludināta par valsts noslēpumu, taču, tā kā attiecīga likuma nebija, tad, ja kādam būtu pieticis drosmes šādus datus publiskot, ar šīs personas saukšanu pie atbildības varētu rasties šādas tādas problēmas.

1996. gada rudenī gan likums par valsts noslēpumu beidzot tika pieņemts, nosakot, ka valsts noslēpums ir „tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm”. Tika arī noteikta informācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums – „1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām; 2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju; 3) par cilvēktiesību pārkāpumiem; 4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību; 5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām; 6) par valsts vadītāju veselības stāvokli”. Taču vienalga vēl pagāja labs brīdis, kamēr valsts iestādes izstrādāja noslēpumu sarakstus, nosakot, kādi tieši dati uzskatāmi par konfidenciāliem un slepeniem.

Slepenie skandālisti

Iepazīstoties ar specdienestu domstarpībām un strīdiem, vietā būtu jautājums – bet kāds labums valstij un tās vadītājiem tika no daudzo dienestu eksistences un konkurences? Vai valdība un parlaments no tiem saņēma precīzu un noderīgu informāciju? Premjerministrs Valdis Birkavs 1993. gada vasarā, jautāts par specdienestu konkurenci, varēja vien dziļdomīgi bilst: „Konkurējoši informācijas dienesti nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja viņi tērē pārāk daudz valsts naudas un tiem ir pārāk maza atdeve. Manuprāt, situācija Latvijā ir tuvu tam. [..] Informācija, ko es saņemu no pašreizējiem dienestiem, ir acīm redzami nepilnīga un bez pietiekamas analīzes. Es nesaņemu informācijas savstarpējo salīdzinājumu, analīzi un secinājumus. Es esmu spiests to darīt pats, lai gan tas nav mans darbs.” Viņam piebalsot nācās arī Krastiņam, kuru nekāda informācija no VESAD nebija sasniegusi, neko prātīgu nepiegādājot arī G–2: „Runāt par kaut kādu regulāru un nopietnu informāciju vismaz es personiski nevaru.”

Vienu gan specdienesti nodrošināja visus deviņdesmitos gadus – regulārus skandālus un pārmetumus sīkākās un lielākās pretlikumībās. Tā, piemēram, 1993. gadā Drošības dienesta darbinieki tika turēti aizdomās par kontrabandistu „piesegšanu”: DD pārstāvji pie ostā iebraukušas jahtas Marika vienkārši nepielaida Jūras spēku pārstāvjus, kuri varēja vien noskatīties, kā piebraukušā automašīnā no jahtas tiek pārkrauti nezināma satura saiņi. Savukārt vēlāk tika apgalvots, ka saiņos bijusi... saplēsta bura, bet J. Vectirāns publiski mēģināja izlikties, ka tas viss bijis tik tāds joks.

DD savu īpatno dabu apliecināja arī tā paša 1993. gada augustā, kad tā darbinieki – viens no viņiem sevi nosauca par Uldi Aksiku, otrs par Aivaru Knoku (liekot presei izdomāt sugas vārdu „knoksiki”) – ieradās pāris redakcijās preses namā un paziņoja, ka turpmāk būšot attiecīgo izdevumu kuratori un pārbaudīšot patiesībai neatbilstošo informāciju, kas atrasta laikrakstu slejās. Savukārt 1994. gada pavasarī izrādījās, ka Drošības dienesta darbinieki mīl strādāt, izmantojot Saeimas preses dienesta žurnālistu akreditācijas kartes, un dienesta Informācijas pārvaldes priekšnieka Aļika Akmentiņa apgalvojumi, ka tas bijis vienkārši nepieciešams pasākums augstu ārvalstu amatpersonu vizīšu laikam, neizklausījās īsti ticami.

Vēl gadu vēlāk, 1995. gada martā DD darbinieki izcēlās jaunā skandālā: kad kriminālpolicijas darbinieku grupa ar aizturēšanas sankciju ieradās mājās pie kriminālās autoritātes Borisa Raigorodska, viņus pat pēc sankcijas uzrādīšanas mājā neielaida Raigorodska nolīgtie apsargi – DD darbinieki. Lieki teikt, ka pēc tam „krusttēvs” no Latvijas aši vien pazuda – tā vismaz ziņoja iekšlietu darbinieki. Savukārt vienīgā nepatikšana, kas piemeklēja attiecīgos DD darbiniekus, – viņus paklusām atvaļināja no darba, tā ka nav ko brīnīties, ka presei nācās ziņot par dienesta darbinieku „piehalturēšanu” arī Bankas Baltija saimnieka Aleksandra Laventa apsargāšanā.

Savu artavu specdienestu izdarību hronikai deva arī VESAD, kas 1994. gada janvārī ar valdības lēmumu bija likvidēts un pārveidots par Drošības policiju, un citi drošībnieki. Tā, piemēram, 1995. gada septembrī izrādījās, ka Militārās pretizlūkošanas dienests izrādījis interesi par iespējamu politisko aģitāciju bijušā Robežsargu brigādes komandiera Ivara Redisona un Valsts prezidenta padomnieka Daiņa Turlā izpildījumā. Savukārt pusotru gadu vēlāk kļuva zināms par Drošības policijas pārmērīgu entuziasmu Latvijas ekonomiskās suverenitātes nodrošināšanā – atklātībā nonāca jau bijušā Drošības policijas priekšnieka Rožkalna vēstule saistībā ar uzņēmuma Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, kurā bija arī šādas gana izteiksmīgas rindas: „Sakarā ar to, ka naftas produktu tirgus Latvijā ir nostabilizējies, firmas Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršana Latvijā nav vēlama...”

Turklāt, neraugoties uz visiem skandāliņiem un skandāliem, gan bijušie, gan esošie drošībnieki darbojās ar milzīgu dedzību un aizrautību. Rožkalns nespēja likties mierā pat pēc daļēji piespiedu pārcelšanās uz citu drošības struktūru: piemēram, Vakara Ziņās viņš cita starpā paziņoja – „uzmanīgu dara tas, ka no iekšlietu ministra puses notiek cenšanās „saņemt grožos” Drošības policijas konkrētu darbību – šito nedrīkst darīt, par tām amatpersonām nedrīkst vākt informāciju, savukārt par citām ir jāvāc kompromitējoši materiāli”. Izcēlās kārtējais skandāls, līdz beigu beigās augstās valsts amatpersonas nonāca pie diplomātiska atzinuma – Rožkalns vienkārši kā privātpersona esot atminējies senseno darbu Drošības policijā...

Novērtē šo rakstu:

16
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Neoliberālisma dizaina izčākstēšana

FotoLatviešu politiski organizatoriskās kaislības saglabā vēsturiski sākotnējo dinamismu. Latviešiem nav apnicis veidot jaunas politiskās organizācijas. Dinamisms nav tik liels kā „pirmajā” LR. Bet arī tagad, „otrajā” LR, nav pamata sūdzēties par politisko organizāciju veidošanas mānijas apsīkumu. 2014.gada 5.maijā tika dibināta partija „No sirds Latvijai”, 2014.gada 17.maijā tika dibināta „Jaunā konservatīvā partija”, 2016.gada 3.maijā tika dibināta partija „KPV LV (Kam pieder valsts)”, bet 2017.gada 26.augustā tika pietaisīta partija „Kustība „Par!”.
Lasīt visu...

12

"Vienotība" un rudenīga seksa pamatlikums: kam puņķi, tas apakšā

FotoBez pārsteigumiem: visnotaļ pro–eiropeiskā, pro–vērtību un pro–cilvēktiesību, pro–viskaukas Vienotība, pat bez mazākās žagošanās un bez pieklājīgas gražošanās, zibenīgi piekrīt Nacionālās apvienības īsajam un cietajam ultimātam, nekādu variantu par vējonisma izpausmi nepilsoņu bērnu sakarā, un basta. Kas notiek? Nekas sevišķs, koalīcijā tāda pati kārtība kā rudens seksā: kuram puņķi, tas apakšā. Un puņķainie šoreiz ir jau tikpat kā nosprāgušās Vienotības paliekas.
Lasīt visu...

21

VVF – „trekno gadu” prezidente. Mīti un realitāte

FotoBijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nekad nav īpaši vairījusies no asas un tiešas valodas. Latvijā ir pieņemts uzskatīt, ka viņa ir viena no visu laiku izcilākajām politiķēm. Daudzi Latvijas pilsoņi viņu bezgala ciena un slavē par ieguldījumu valsts attīstībā. Tomēr atrodas daži, kuri uzdrošinās nepiebalsot augstajam novērtējumam. Viņi saka, ka pat cienījamā Vaira Vīķe-Freiberga nav bijusi nevainojama un ne viss, ko viņa stāsta, ir patiesība pēdējā instancē. Vai nav pienācis laiks īsi aplūkot viņas devumu Latvijas valstij? Padomāt – vai, raugoties ar saules neapžilbinātu skatu, vismaz daži vispārpieņemti fakti nav uzskatāmi par mītiem?
Lasīt visu...

12

Patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr

FotoSavulaik es uzrakstīju grāmatu par Andri Šķēli un nosaucu to „Kampējs”. Apzīmējums iegājās uz daudziem gadiem, bet tagad, pēc šīrīta „Dienas” publikācijas par Vairas Vīķes-Freibergas „pulksteņa lietu” man šķiet, ka ir cilvēks, kam šis apzīmējums piestāv daudz labāk.
Lasīt visu...

21

Vladimira Vaškeviča atklātā vēstule Raimondam Vējonim

FotoAugsti godātais Prezidenta kungs! Vēršos pie Jums ar šo atklāto vēstuli, jo neredzu citu veidu, kā aizstāvēt savu godu un atjaunot savu labo reputāciju.
Lasīt visu...

21

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

FotoAizvakar iemetu kā oli tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porziņģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.
Lasīt visu...

12

Atvadu vārdi Konstantīnam Pupuram

Foto1987.gads... 14.jūnijs... Bastejkalns... Cilvēku grupa gatavojas atcerēties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vēsturē... Tūkstošiem nevainīgu cilvēku, ieskaitot sievietes stāvoklī, mātes un viņu zīdainīšus, viņu mazgadīgos un nepilngadīgos bērnus... Māmuliņas, tētiņi, vecmāmiņas un vectētiņi... Viņus visus arestēja un izsūtīja uz Sibīriju... Daudzi neizdzīvoja..... Daudzi, arī dzīvi palikuši, neatgriezās..... Tās cilvēku grupas vārds ir “Helsinki-86”.
Lasīt visu...

21

Replika par „vējonismu” un tizlu „pirismu”

FotoNu jau iepriekšiepriekšējā dzīvē man reiz bija tāds gadījums. Ieklīdu kādas PR firmas kantorī ikurāt brīdī, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Padoma vietā uzmācos ar savu ierasto jautājumu: vai stratēģijas dokuments ir? Proti, lai taisītu puslīdz sakarīgu taktisku iznācienu, tas jābalsta iepriekš apstiprinātā stratēģijā. Kāds tur dokuments, kāda stratēģija, manas pārgudrības esot nevietā. Klientam kaut ko vajag. Kaut ko. Vajag. Jo tad būs rēķins un būs samaksa.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zooloģe. No pamfletu cikla „Siseņi”*

To zina tikai Kremlī. Zina ne visā Kremlī, bet tikai divos Kremļa kabinetos. No tiem viens kabinets atrodas 3.stāvā, bet otrs...

Foto

Tumšādainais Džordžs atbraucis pirms daudziem gadiem, viņam Latvija nepatīk, gribot braukt prom, tomēr nebrauc vis

Portāls Diena šodien ir publicējis no valsts naudas pārtiekošā Sabiedrības integrācijas...

Foto

Par klaju tiesību ignoranci* Lembergam sniegt liecības krimināllietā

Šodien Rīgas apgabaltiesa piemēroja man kārtējo procesuālo sankciju, kā arī aizliedza turpināt liecību sniegšanu, kategoriski nosakot, ka visas...

Foto

Pidriķis vai sabotieris?

Kad pirmoreiz padzirdēju par pašreizējā prezidenta Raimonda Vējoņa ieceri virzīt ideju par Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu jaunpiedzimušiem nepilsoņu bērniem arī gadījumā, ja neviens...

Foto

„De Facto” paustā informācija par it kā SIA “Belss” radītajām priekšrocībām ir nepamatota

2017. gada 10. septembrī Latvijas Televīzijas raidījumā “De Facto” tika pārraidīts sižets „Kā...

Foto

Pagodinos nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”

Saeimas Prezidijam: saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 65. pantu pagodinos Jums nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa...

Foto

Atklāta vēstule Valsts prezidentam: kam Jūs devāt zvērestu - tautai vai ierēdņiem?

Par notiekošo valstī atbildīgs ir tās vadītājs. Jūs, stājoties amatā, devāt mums zvērestu. Pierādiet,...

Foto

Deputāti, vai jūsos ir kaut nedaudz cilvēcības? Kļūstiet beidzot par cilvēkiem

Pēdējās dienās plašu publicitāti ir guvusi zvērināta tiesu izpildītāja veikta ievešana valdījumā, kur ar spēku...

Foto

Visa ārstu sertifikācijas sistēma pašlaik ir nelikumīga

Jums raksta ārsta–psihiatra Oskara Bundžas pacienti un pacientu tuvinieki, kas izveidojuši brīvprātīgu atbalsta grupu, lai nezaudētu psihiatra pakalpojumu saņemšanu...

Foto

Sarkano parvēniju spožums un posts

Rietumu kultūrā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānēm – pērkamām elegantām sievietēm, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Romānu „Kurtizāņu...

Foto

Viegli koloniāls „Telia” pātagas cirtiens

Nu, ko, esam sagaidījuši Ziemeļeiropas telekomunikāciju impērijas atbildes triecienu Latvijas suverēnas sakaru politikas centieniem: vai nu LMT un Lattelecom tikšot apvienoti – vai...

Foto

Vai tiešām darbs dara veselu, kā tas šķiet Reira ministrijai?

Ikviens no mums kādreiz ir bijis saaukstējies, patiesībā saaukstēšanās ir biežākais iemesls skolas un darba kavēšanai,...

Foto

Sociālisms - un kāpēc tas ir tik "toksisks" mūsdienu valdošajai elitei

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir plašs sociālo un ekonomisko iekārtu kopums, kuru mērķis...

Foto

Valsts prezidents uzticamus palīgus nevar atstāt bez atlīdzības

Viņnedēļ sacēlās liels žēlabains kaķu koncerts, ka prezidents regulāri prēmējot preses Siksni un pārējos mazos palīgus, neatskaitīdamies par...

Foto

Vai “dalītā izmeklēšana” nav organizētās noziedzības interesēs?

Šis raksts ir kārtējās pārdomas pēc TV raidījumu “Tieša runa” un par ierakstu publikāciju t.s. oligarhu lietā. TV raidījumā...

Foto

Palieciet (vismaz pagaidām) "katrs savā vietā", es (vismaz pagaidām) palikšu savā

Man ir patiess prieks ik reizi, kad par to "risku pazaudēt valsti" runā un raksta...

Foto

Stagnantais šarlatāns

Sastopami divi skaisti un šajā saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme....

Foto

Nelikumīgas putnu patversmes ir problēma ne tikai Latvijā vien

Pēc iepazīšanās ar Pietiek publikācijām par to, kā Latvijas devītais bagātākais cilvēks beidzot ir atvēlējis finanšu līdzekļus, lai viņa...

Foto

Ierēdņu nekompetence vai apzināta atsevišķu uzņēmumu lobēšana?

Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā apstiprināšanai noteikumu projektu "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 4.3.1.specifiskā atbalsta mērķa...

Foto

Jaunie mežu ciršanas plāni: likumdošana kā loģikas kļūda

Viens no politiķu lielākajiem riskiem ir nonākšana apkaunojošās situācijās, kurās jācenšas paskaidrot neiespējama saikne – starp savu rīcību...

Foto

Šis ir vēsturisks brīdis ar unikālu iespēju beidzot atrisināt OIK sakārtošanas jautājumu

Latvijas Atjaunojamās Enerģijas federācija (turpmāk–LAEF) jau 2017.gada maijā Ekonomikas ministrijā (turpmāk-EM) tika iepazīstināta ar...

Foto

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas...

Foto

Tautas politiskā apziņa: faktori un tehnoloģijas

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas...

Foto

„Uzņēmējs” Skudra un viņa blēža loģika

Ar interesi iepazinos ar portālā publicēto rakstu, ko parakstījis bēdīgi slavenais „uzņēmējs”, kādreizējais bankas izsūtāmais zēns Uldis Skudra, kurš pēdējos...

Foto

Latvijā reiderismu piesedz tiesībsargājošās institūcijas

Jau kopš 2013. gada ilgst mērķtiecīgi uzbrukumi no Gulama Mohammada Gulami grupas puses. Ir pamats uzskatīt, ka viņa interesēs darbojas arī...

Foto

Mēs jaunu pasauli sev celsim. Jau atkal

Brīdi pēc Šarlotesvilles notikumiem sociālos medijus pāršalca skandaloza ziņa par it kā kādai Sorosa finansētai antifa aktīvistu grupai piederošu Evergreen koledžas (ASV) kampusā...

Foto

Aicinām Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu

Iekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacienti aicina Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu un beidzot nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību....

Foto

Kāda ir Saeimas atbildība?

Latvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu...

Foto

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus,...

Foto

Muhameda portrets

Ceturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā...

Foto

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

Latvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību....

Foto

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret...

Foto

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

Te manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās...

Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...