„AirBaltic” bankrots Latvijas tautsaimniecībai nodarītu daudz mazāku ļaunumu, nekā valdība tagad murgaini deklarē

Iespējams, ka būtu jāsāk ar vienkāršāko: ko par šo visu domā Dānijas uzņēmējs Larss Tūsens, kam pieder 2,03% no visām “airBaltic” akcijām? Ja viņam nav, ko teikt, tad jau droši vien viss rit pēc plāna, kas atbilst arī mazā akcionāra interesēm. Viņam tikai viena atskaite – kā nepazaudēt ieguldījumu, kā padarīt sev piederošo aktīvu likvīdu. Vai valsts ir tā, kas kā lielais akcionārs var to nodrošināt? Vispār jau ne, jo valsts nav uzņēmēja.

Bet, ja Tūsens klusē – tad jau viņš saprot, ka rullēts tiek tajā virzienā, kur viņam kaut kas spīd. Šo ballīti apmaksā Latvija – iespējams, šī brīža pasaules aviācijas industrijas bezrūpīgākais spēlētājs.

Kas notiek, ja kāds ir aizspēlējies pie kāršu galda? Pareizi. Viņš nosedz parādus un tiek izmests no istabas. Pirmo daļu Latvija ir izpildījusi – parādi ir segti. Tagad viņi ar paceltu galvu var gaidīt brīdi, kad dabūs ar kāju pa pakaļu. Tā kā valsts strādā ar naudu, kas tai nepieder, tad sitienu amortizēs nodokļu maksātāji. Ja nodokļu maksātāji būtu bandīti, tad par uzņēmuma akciju cenas samazināšanu, ko šajās dienās izpildīja valsts kapitāldaļu turētāji, tos pēdējos iejauktu kādas jaunbūves pamatos.

Nedomājiet, ka “airBaltic” pazudīs no skatuves. Ar tik lielu floti, kur pārsvarā ir tikai jaunas lidmašīnas, viņiem ir labas pozīcijas un perspektīva. Iespējams, visu kompāniju kāds arī dabūs – par “airBaltic” lidmašīnu cenu… Pieņemu, ka to saprot arī cilvēki valdībā, tikai viņi šobrīd mazgā netīros traukus jeb nokopj galdu…

Nekas vairāk valstij pie šī uzņēmuma nespīd, jo tā nesaprata, ka spēles noteikumi dažkārt ir jāizlasa. Piemēram: jau tas vien, ka Eiropas konkurences uzraugi praktiski visas “airBaltic” manipulācijas Latvijas valsts vārdā neizcenoja soda naudās, parāda, ka mēs tikām vienkārši elegenti ievesti telpā ar vienu stūri. Nedomājiet, ka tajā vidē cilvēki dzied tikai džinglbellus un dzer vīnu… Starp citu tā ir tā pati rokasgrāmata, ko neizlasīja ABLV bankas īpašnieki.

Normāli būtu, ja “airBaltic” ļautu bankrotēt – šīs vasaras vidū… Taču mēs atceramies, kas toreiz notika! Valsts aviokompānijas vārdā pat izlaida parādzīmes ar rekordaugstu ienesīgumu, turklāt piekļuve šim nodokļu maksātāju garantētajam veikalam (obligācijas garantē valsts – kā pasakā!) bija ļoti ierobežota.

Starp citu tāpat kā gadījumā ar pamatkapitāla samazināšanu – slepenība pāri visam. Pilnīgi iespējams, ka tas šaurais loks, kas nopelnīja iespēju, neizņemot rokas no kabatām, tikt pie minētajām obligācijām un bez piepūles uzvārīties, būs tie paši, kas pēc mēneša vai diviem sauks sevi par “airBaltic” investoriem.

KNAB stāsta, ka neesot pazīmju, ka šajā dīķī notikusi korupcija. Pag, vai tad, pasludinot kaut kādu pasākumu par slepenu, kas no visām pusēm ir aplikts ar nodokļu maksātāju iemaksām, tas izskatās godīgi? Slepenība tāpēc, lai nenojauktu darījumu? Kurš valdības krāniem ir devis tādas pilnvaras? Ja valsts maksā, tad caurspīdīgums attiecas ne tikai uz Ministru kabineta logu stikliem…

Tie, kas lamā no biksēm ārā “airBaltic” vadītāju Martinu Gausu, nav joprojām sapratuši vienu lietu. Gauss šajā postenī nokļuva nevis no ielas, bet gan ar konkrētu Lavijas amatpersonu lēmumiem. Arī slaveno miljonu algā viņš pelna nevis tāpēc, ka zina, kur Rīgā atrodas dzīvokļa atslēgas, kur uz galda nolikts miljons, bet gan tāpēc, ka šo ata;gojumu viņam piekrita maksāt uzņēmuma pārvaldnieki, kurus nozīmē akcionāri. Varēja, protams, atalgojumu pieskaņot uzņēmuma sasniegtajiem rezultātiem, bet – Latvijā valsts kapitālsabiedrībās tā nedara, jo ir slinkums…

Gauss sevi labi pratis pārdot, bet tā nav viņa problēma, ka viņš saprot ēzeļu, aunu un dunduku valodas. Viņš nonāca šajā ekosistēmā, nevis to pats kādam uztiepa vai izveidoja. Gauss ir menedžeris biznesa plānā, kas jau no paša sākuma ir izveidots kā politiskā procesa kontūrkarte… bez līnijām.

Ja sasistu krustā visus tos, kas ir mēģinājuši pie “airBaltic” izmaisīt savu profesionālo tukšumu, tur sanāktu pilns lidlauks. Bet, ja pie tā lidlauka būtu uzcelta lidosta, kurā mēs meklētu atbildīgos par visa veida notikumiem, kas skar šo firmu, – tā izrādītos tukša… Un domāt, ka akciju kotēšana biržā tagad visu saliks pa plauktiem, ieskaitot to, ka valsts kaut ko dabūs atpakaļ no iztērētā, ir lielās spēles noteikumu nepārzināšana.

Tas ir kā šajās dienās pētīt Baltijas valstu vidējo elektroenerģijas cenu. 35. nedēļā Latvijai, Igaunijai un Lietuvai slavenā „Nord Pool” birža – kurā mums ir obligāti jābūt, jo citādi zeme pavērsies – izrēķināja visām trīs māsām pilnīgi vienādu vairumtirdzniecības ciparu. Kā tas var būt, ja katra no valstīm saražoja un nodeva biržā dažādus apjomus, esot pārliecinošos līderos leišiem, savukārt patēriņš visās trīs valstīs kritās – arī katrai pa savam… Kā tas var būt?

Protams, protams, autors neko nesaprot, jo… Bet – varbūt tomēr mēģiniet nemelot, ka šī kārtība ir pareiza. Jo vienīgā, kas neko nezaudē, izrādās… birža. Un meklēt loģiku un cerību valsts iniciatīvā ar citas biržas operācijām “airBaltic” sakarā arī ir meli, ja vien mēs izliekamies, ka neko nezinām par visām iepriekšējo gadu piešpricēm – citronkoku fermas apmēros….

Aviokompānijas bankrots Latvijas tautsaimniecībai nodarītu daudz mazāku fiskālo ļaunumu, nekā valdība tagad murgaini deklarē un stostās. Starp citu, par katru cenu jau viss ir noticis… Tagad vajadzētu pamēģināt palēkāt bez izpletņiem. Vieta tukša nepaliks – lidmašīnas turpinās lidot. Ja kāds nav pamanījis, Rīgas lidostā mēdz nosēsties daudz un dažādu kompāniju spārni. Bail un kauns, ka zaudēsim Baltijas avio līdera uzplečus? Ja mēs to varam atļauties – lūdzu, maucam tālāk. Bet – mēs taču to nevaram…

P.S. Neskatoties uz “airBaltic” lidmašīnu svaigo parku, lielākā daļa no tām nemaz no/uz Rīgas nelido, jo tās ir izīrētas citiem… Kas tas par biznesu, kur nopērk preci, to uzreiz izīrē, bet zaudējumi, kas rodas preces darbināšanā, jāsedz tiem, kas šo preci nemaz neizmanto? Kurš šajā barības ķēdē paliek muļķos?

Novērtē šo rakstu: