Iesaki rakstu: 
Valdības manupulācijās un "komunikācijā" ap nacionālās lidsabiedrības akciju notirgošanu ir jūtams kaut kas arhetipiski atpazīstams. Mamma nāk mājās no darba, steigšus jāslēpj nedarbi – izēsta zaptesburka, saplīsusi bļodiņa – vai vismaz jāizdomā kāds, rezgaļprāt, ticams skaidrojums.
Uzticību pelnoši vēji no Briseles atnesa vēsti, ka "mamma" – Eiropas Komisijas jaunais sastāvs, kura pilnvaras drīz sāksies, – taisās bargi vērtēt Latvijas valsts varas gadiem ilgās rūpes par airBaltic. Tas ir Eiropas vienotās ekonomiskās politikas "nāvesgrēks": valsts ar budžeta naudu gadiem ilgi dotē pašai piederošu uzņēmumu, kropļojot konkurenci tirgū. Mūsu nodokļu maksātājiem šī auklēšanās ir izmaksājusi vismaz 571 miljonu eiro, kurus Evikas Siliņas valdība 30.augustā sēdē "grāmatvediski" norakstīja kā it kā nekad nebijušus.
Vēl vēji vēsta, ka komisāriem atvērt acis čakli palīdz mūsu baltiešu māsas Lietuva un Igaunija. Ja saniknotā Eiropas Komisijai šai lietai pieslēgs arī Eiropas Prokuratūru, sāksies tiesu darbi un pat cietumsodi. Protams, tas nozīmēs arī nacionālās lidsabiedrības loģisku sabrukumu, tās drupās aprokot visu triju koalīcijas partneru nākotnes izredzes. Savukārt Latvijas tauta kārtējo reizi varēs pārliecināties par savu lētticīgo panesību.
Valdībai tieša naudas grūšana rijīgajā lidsabiedrībā kļuva pārāk bīstama, tādēļ problēmu dzēšanai un galu slēpšanai maijā tirgū tika laistas airBaltic parādzīmes ar uzkrītoši augstiem peļņas procentiem par 340 miljoniem eiro. Latvijas valsts tādas – no pati sev piederoša uzņēmuma! – iegādājās par 50 miljoniem, un formāli tā it kā nav dotācija. Politiķiem šķita, ka tādā veidā politisko skandālu varēs novilcināt līdz jaunam politiskajam ciklam – pēc 15.Saeimas ievēlēšanas.
Taču tas bija jau mēģinājums aizmālēt acis arī Eiropas Komisijai. Nevis tikai ierasti muļķot Latvijas nodokļu maksātājus ar stāstiem, ka reiz airBaltic būs vistiņa, kas mums dēs zelta oliņas – vajag tikai to izlolot pietiekami stipru, lai konkurenti nenoknābā. Taču vai Brisele gribēs būt tik lētticīga un piedodoša? Būs interesanti.
Protams, vēju vēstis jau ir zināmas Brīvības bulvāra 36.namā. Tādēļ arī valdības rosība, steigā organizējot airBaltic privatizāciju un norakstot tās pamatkapitālu (izsniegtos aizdevumus), ir tik histēriska. Savukārt paziņojumi Latvijas sabiedrībai – naivi demagoģiski. Līdzīgu politiķu uzvedību jau piedzīvojām "banku kapitālremontā". Pašu astes deg, rūtainas debesis sapņos rādās…
Rīgas pils pārmetumos satiksmes ministram var saklausīt: no Kaspara Briškena tika sagaidīta prasmīgāka izlocīšanās. Varbūt pat pavisam klaji meli? Hm, varbūt valsts galva – bijušais ministrs vairākās valdībās – baidās, ka arī viņam tādēļ "aste gruzd"? Šķiet, Briškena neveiklība valodā un juceklība terminos, ko valdības kolēģi izliekas nesaprotam vai, kas ļaunāk, tiešām nesaprot – ir pat ļoti tīša. Nedomāju, ka bijušais airBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieks (2012–2020) būtu tik stulbs, lai runātu, kā pagadās.
Tas viss izskatās it kā ļoti smieklīgi, taču smiekli nenāk, jo šī "komēdija" mums ir aprijusi vairāk nekā pusmiljardu eiro. Jau kopš 2011.gada visi premjeri (kaut Valdis Dombrovskis sākotnēji it kā bija skeptisks), satiksmes ministri un citi valdības locekļi turpināja airBaltic grūst valsts līdzekļus. Tādēļ ātri vien iestājās brīdis, kad uzņēmuma bankrots kļuva politiski neiespējams. Katra valsts dotācija, kas kļuva arvien lielākas, tika sabiedrībai skaidrota kā drošs ieguldījums, kas nekur nezudīs un tiks atgūts ar uzviju. Tautas atmiņa ir īsa, taču tīmeklis neko neaizmirst.
Vien 2011.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) publiski pažēlojās, ka valsts veiktā lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšana par 15 miljoniem latu rezultējās tās 18 miljonu zaudējumos piecu mēnešu laikā. Tābrīža valdības satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS, tagad labklājības ministrs) viņam tūlīt pat klupa krāgā: tieši tādas kolēģa runas mazināja biļešu tirdzniecību un uzņēmuma labo slavu....
Šāds uzvedības modelis ir vērojams to cilvēku rīcībā, kuri, jau pazaudējuši lielu naudu krāpnieku piedāvātajās shēmās, izmisīgi turpina tajās "investēt". Jo cerība "atspēlēties" ir pārāk spēcīga. Taču politiķu apmātās spēlītes notiek ar mūsu naudu.
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
