Iesaki rakstu: 
Valdības manupulācijās un "komunikācijā" ap nacionālās lidsabiedrības akciju notirgošanu ir jūtams kaut kas arhetipiski atpazīstams. Mamma nāk mājās no darba, steigšus jāslēpj nedarbi – izēsta zaptesburka, saplīsusi bļodiņa – vai vismaz jāizdomā kāds, rezgaļprāt, ticams skaidrojums.
Uzticību pelnoši vēji no Briseles atnesa vēsti, ka "mamma" – Eiropas Komisijas jaunais sastāvs, kura pilnvaras drīz sāksies, – taisās bargi vērtēt Latvijas valsts varas gadiem ilgās rūpes par airBaltic. Tas ir Eiropas vienotās ekonomiskās politikas "nāvesgrēks": valsts ar budžeta naudu gadiem ilgi dotē pašai piederošu uzņēmumu, kropļojot konkurenci tirgū. Mūsu nodokļu maksātājiem šī auklēšanās ir izmaksājusi vismaz 571 miljonu eiro, kurus Evikas Siliņas valdība 30.augustā sēdē "grāmatvediski" norakstīja kā it kā nekad nebijušus.
Vēl vēji vēsta, ka komisāriem atvērt acis čakli palīdz mūsu baltiešu māsas Lietuva un Igaunija. Ja saniknotā Eiropas Komisijai šai lietai pieslēgs arī Eiropas Prokuratūru, sāksies tiesu darbi un pat cietumsodi. Protams, tas nozīmēs arī nacionālās lidsabiedrības loģisku sabrukumu, tās drupās aprokot visu triju koalīcijas partneru nākotnes izredzes. Savukārt Latvijas tauta kārtējo reizi varēs pārliecināties par savu lētticīgo panesību.
Valdībai tieša naudas grūšana rijīgajā lidsabiedrībā kļuva pārāk bīstama, tādēļ problēmu dzēšanai un galu slēpšanai maijā tirgū tika laistas airBaltic parādzīmes ar uzkrītoši augstiem peļņas procentiem par 340 miljoniem eiro. Latvijas valsts tādas – no pati sev piederoša uzņēmuma! – iegādājās par 50 miljoniem, un formāli tā it kā nav dotācija. Politiķiem šķita, ka tādā veidā politisko skandālu varēs novilcināt līdz jaunam politiskajam ciklam – pēc 15.Saeimas ievēlēšanas.
Taču tas bija jau mēģinājums aizmālēt acis arī Eiropas Komisijai. Nevis tikai ierasti muļķot Latvijas nodokļu maksātājus ar stāstiem, ka reiz airBaltic būs vistiņa, kas mums dēs zelta oliņas – vajag tikai to izlolot pietiekami stipru, lai konkurenti nenoknābā. Taču vai Brisele gribēs būt tik lētticīga un piedodoša? Būs interesanti.
Protams, vēju vēstis jau ir zināmas Brīvības bulvāra 36.namā. Tādēļ arī valdības rosība, steigā organizējot airBaltic privatizāciju un norakstot tās pamatkapitālu (izsniegtos aizdevumus), ir tik histēriska. Savukārt paziņojumi Latvijas sabiedrībai – naivi demagoģiski. Līdzīgu politiķu uzvedību jau piedzīvojām "banku kapitālremontā". Pašu astes deg, rūtainas debesis sapņos rādās…
Rīgas pils pārmetumos satiksmes ministram var saklausīt: no Kaspara Briškena tika sagaidīta prasmīgāka izlocīšanās. Varbūt pat pavisam klaji meli? Hm, varbūt valsts galva – bijušais ministrs vairākās valdībās – baidās, ka arī viņam tādēļ "aste gruzd"? Šķiet, Briškena neveiklība valodā un juceklība terminos, ko valdības kolēģi izliekas nesaprotam vai, kas ļaunāk, tiešām nesaprot – ir pat ļoti tīša. Nedomāju, ka bijušais airBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieks (2012–2020) būtu tik stulbs, lai runātu, kā pagadās.
Tas viss izskatās it kā ļoti smieklīgi, taču smiekli nenāk, jo šī "komēdija" mums ir aprijusi vairāk nekā pusmiljardu eiro. Jau kopš 2011.gada visi premjeri (kaut Valdis Dombrovskis sākotnēji it kā bija skeptisks), satiksmes ministri un citi valdības locekļi turpināja airBaltic grūst valsts līdzekļus. Tādēļ ātri vien iestājās brīdis, kad uzņēmuma bankrots kļuva politiski neiespējams. Katra valsts dotācija, kas kļuva arvien lielākas, tika sabiedrībai skaidrota kā drošs ieguldījums, kas nekur nezudīs un tiks atgūts ar uzviju. Tautas atmiņa ir īsa, taču tīmeklis neko neaizmirst.
Vien 2011.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) publiski pažēlojās, ka valsts veiktā lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšana par 15 miljoniem latu rezultējās tās 18 miljonu zaudējumos piecu mēnešu laikā. Tābrīža valdības satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS, tagad labklājības ministrs) viņam tūlīt pat klupa krāgā: tieši tādas kolēģa runas mazināja biļešu tirdzniecību un uzņēmuma labo slavu....
Šāds uzvedības modelis ir vērojams to cilvēku rīcībā, kuri, jau pazaudējuši lielu naudu krāpnieku piedāvātajās shēmās, izmisīgi turpina tajās "investēt". Jo cerība "atspēlēties" ir pārāk spēcīga. Taču politiķu apmātās spēlītes notiek ar mūsu naudu.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
