Iesaki rakstu: 
Valdības manupulācijās un "komunikācijā" ap nacionālās lidsabiedrības akciju notirgošanu ir jūtams kaut kas arhetipiski atpazīstams. Mamma nāk mājās no darba, steigšus jāslēpj nedarbi – izēsta zaptesburka, saplīsusi bļodiņa – vai vismaz jāizdomā kāds, rezgaļprāt, ticams skaidrojums.
Uzticību pelnoši vēji no Briseles atnesa vēsti, ka "mamma" – Eiropas Komisijas jaunais sastāvs, kura pilnvaras drīz sāksies, – taisās bargi vērtēt Latvijas valsts varas gadiem ilgās rūpes par airBaltic. Tas ir Eiropas vienotās ekonomiskās politikas "nāvesgrēks": valsts ar budžeta naudu gadiem ilgi dotē pašai piederošu uzņēmumu, kropļojot konkurenci tirgū. Mūsu nodokļu maksātājiem šī auklēšanās ir izmaksājusi vismaz 571 miljonu eiro, kurus Evikas Siliņas valdība 30.augustā sēdē "grāmatvediski" norakstīja kā it kā nekad nebijušus.
Vēl vēji vēsta, ka komisāriem atvērt acis čakli palīdz mūsu baltiešu māsas Lietuva un Igaunija. Ja saniknotā Eiropas Komisijai šai lietai pieslēgs arī Eiropas Prokuratūru, sāksies tiesu darbi un pat cietumsodi. Protams, tas nozīmēs arī nacionālās lidsabiedrības loģisku sabrukumu, tās drupās aprokot visu triju koalīcijas partneru nākotnes izredzes. Savukārt Latvijas tauta kārtējo reizi varēs pārliecināties par savu lētticīgo panesību.
Valdībai tieša naudas grūšana rijīgajā lidsabiedrībā kļuva pārāk bīstama, tādēļ problēmu dzēšanai un galu slēpšanai maijā tirgū tika laistas airBaltic parādzīmes ar uzkrītoši augstiem peļņas procentiem par 340 miljoniem eiro. Latvijas valsts tādas – no pati sev piederoša uzņēmuma! – iegādājās par 50 miljoniem, un formāli tā it kā nav dotācija. Politiķiem šķita, ka tādā veidā politisko skandālu varēs novilcināt līdz jaunam politiskajam ciklam – pēc 15.Saeimas ievēlēšanas.
Taču tas bija jau mēģinājums aizmālēt acis arī Eiropas Komisijai. Nevis tikai ierasti muļķot Latvijas nodokļu maksātājus ar stāstiem, ka reiz airBaltic būs vistiņa, kas mums dēs zelta oliņas – vajag tikai to izlolot pietiekami stipru, lai konkurenti nenoknābā. Taču vai Brisele gribēs būt tik lētticīga un piedodoša? Būs interesanti.
Protams, vēju vēstis jau ir zināmas Brīvības bulvāra 36.namā. Tādēļ arī valdības rosība, steigā organizējot airBaltic privatizāciju un norakstot tās pamatkapitālu (izsniegtos aizdevumus), ir tik histēriska. Savukārt paziņojumi Latvijas sabiedrībai – naivi demagoģiski. Līdzīgu politiķu uzvedību jau piedzīvojām "banku kapitālremontā". Pašu astes deg, rūtainas debesis sapņos rādās…
Rīgas pils pārmetumos satiksmes ministram var saklausīt: no Kaspara Briškena tika sagaidīta prasmīgāka izlocīšanās. Varbūt pat pavisam klaji meli? Hm, varbūt valsts galva – bijušais ministrs vairākās valdībās – baidās, ka arī viņam tādēļ "aste gruzd"? Šķiet, Briškena neveiklība valodā un juceklība terminos, ko valdības kolēģi izliekas nesaprotam vai, kas ļaunāk, tiešām nesaprot – ir pat ļoti tīša. Nedomāju, ka bijušais airBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieks (2012–2020) būtu tik stulbs, lai runātu, kā pagadās.
Tas viss izskatās it kā ļoti smieklīgi, taču smiekli nenāk, jo šī "komēdija" mums ir aprijusi vairāk nekā pusmiljardu eiro. Jau kopš 2011.gada visi premjeri (kaut Valdis Dombrovskis sākotnēji it kā bija skeptisks), satiksmes ministri un citi valdības locekļi turpināja airBaltic grūst valsts līdzekļus. Tādēļ ātri vien iestājās brīdis, kad uzņēmuma bankrots kļuva politiski neiespējams. Katra valsts dotācija, kas kļuva arvien lielākas, tika sabiedrībai skaidrota kā drošs ieguldījums, kas nekur nezudīs un tiks atgūts ar uzviju. Tautas atmiņa ir īsa, taču tīmeklis neko neaizmirst.
Vien 2011.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) publiski pažēlojās, ka valsts veiktā lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšana par 15 miljoniem latu rezultējās tās 18 miljonu zaudējumos piecu mēnešu laikā. Tābrīža valdības satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS, tagad labklājības ministrs) viņam tūlīt pat klupa krāgā: tieši tādas kolēģa runas mazināja biļešu tirdzniecību un uzņēmuma labo slavu....
Šāds uzvedības modelis ir vērojams to cilvēku rīcībā, kuri, jau pazaudējuši lielu naudu krāpnieku piedāvātajās shēmās, izmisīgi turpina tajās "investēt". Jo cerība "atspēlēties" ir pārāk spēcīga. Taču politiķu apmātās spēlītes notiek ar mūsu naudu.
Seko mums 
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
