Iesaki rakstu: 
Pastāstīšu par AirBaltic finanšu rezultātiem šī gada pirmajos trijos mēnešos. Tūlīt būs jūnijs, bet oficiāli rezultāti tradicionāli nāk ar nokavēšanos, tagad zināmi rezultāti līdz marta beigām. Es nepievērsīšu uzmanību virsrakstiem, tie jau izmazgāti soctīklos, - es domāju to faktu, ka kopējie zaudējumi ir ap 30 miljoniem jeb 10 miljoni eiro mēnesī. Tas nav nekas jauns, tā ir katru gadu pirmajā ceturksnī.
Sākšu ar labām ziņām. Tādas ir veselas divas (pirms iznākusi trešā labā ziņa – Jāņa Ošleja paziņojums, kuru pārfrazējot - zaudējumi ir labi un, jo lielāki, jo pozitīvāka nākotne).
Pirmā pozitīvā ziņa - pašas kompānijas paziņojums, ka audzis pasažieru skaits, lido vairāk, jo iepirkts vairāk lidmašīnu. Šāda ziņa būtu pozitīva arī tad, ja melnā nakts melnumā būtu nozagta puse flotes kopā ar mehāniķi un viņa draudzeni, kuri slēpās bagāžas nodalījumā. Kompānijas paziņojumi vienmēr ir pozitīvi.
Otra pozitīvā ziņa ir Tramps. Ļoti nepopulāra ziņa Latvijā, bet tomēr objektīvi pozitīva, sakožam zobus un noklausāmies. Tramps tur ņemas zili zaļi, dolārs nokritis vērtībā pret eiro, no kā kompānijai peļņa - 23 miljoni trīs mēnešos. Tā ir vairāk grāmatvediska peļņa, neko daudz ikdienā nemaina.
Tad publiski izskanējusi vēl viena ziņa, kas laikam pārkopēta no tiem laikiem, kad Zvārtes iezī dejoja raganas. Finanšu direktors Cālītis atgādina, ka valstij laiks atkal atvērt maku, jo beidzas nauda. Tas bija rakstīts jau agrākos finanšu pārskatos, esmu to vairākkārt teicis - nauda beigsies šogad līdz vasaras vidum. Vai nu IPO ar papildu naudu, vai nu... IPO “pārcelts” uz nākamgadu. Prieks, kur tu rodies.
Šogad pirmajos trīs mēnešos degvielas izmaksas uz katru nolidoto kilometru bija 2 centi. Pagājušogad tajā pašā laikā – 1,7 centi. Ir sadārdzinājums, bet tanī pat laikā degvielas tirgū tā sauktie “nākotnes līgumi” rāda, ka turpmāk degvielas cena varētu būt zemāka.
Šo es stāstu kontekstā ar kompānijas pārstāvja paziņojumu, ka degvielas izmaksas ir viens no iemesliem, kāpēc kompānija prasot naudu no valsts. Tās ir buļļa kakas jeb bulšits. Šī pozīcija ir 5-6 miljonu vērta, nekādi ne prasīto 150.
Tagad sīkāk. Galvenais jautājums ir nauda. Ja nauda kontā beidzas, tad rēķinus nevar samaksāt un iestājas Gauss. Kompānijai uz marta beigām brīva nauda kontā bija 20 miljoni. Tas ir salīdzinoši ļoti maz arī vēsturiskā salīdzinājumā. 20-25 miljoni ir vienmēr bijuši tāds kā minimums, bet kompānijas bilance, maksājumi, ieņēmumi auguši, kas tos 20 miljonus relatīvi padara ekstrēmi zemus.
Galvenā ziņa - trijos mēnešos nosvilināti veseli 13 miljoni, situācija pasliktinājusies. Ja tagad nenāktu vasara, kad kompānija vismaz pelna, tad vēl trīs mēneši un... nu tas ir tas, ko saku jau sen, - nauda aptuveni beidzas uz šī gada vidu.
No finanšu pārskatiem izriet, ka viņi tur dara visu, lai kaut kā izvilktu. Debitoru parādi samazinājušies par 12 miljoniem, parādi auguši par 50 miljoniem. Finanšu direktors pats atzīst - airBaltic darbojas taupības režīmā.
Kas ir tie 13 miljoni? Pamatā ļoti dārgo obligāciju procentu maksājumi, kas arī ir tie aptuveni 13 miljoni ceturksnī. Tik dārgu parādu kompānija vienkārši nevar atpelnīt.
Tagad par to, kā iet ar pamatbiznesu. Atkal viss slikti? Nē, es neesmu nekāds “viss ir slikti”! Viena pozitīvā ziņa ir tā, ka kompānija vairāk iznomājusi lidmašīnas Gausa fāterlandei un ieņēmusi par 4 miljoniem vairāk trijos mēnešos salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Tas ir pelnošs segments, audzis par 33%.
Otra labā ziņa ir tā, ka mums vēl ir Ošlejs un par saviem izteikumiem nav vēl ticis sodīts.
Tagad nelabas ziņas. No vienas puses, maršrutu skaits pieaudzis par 10%, lidmašīnu skaits par 3 gabaliem vairāk nekā gadu iepriekš, pasažieru skaits pieaudzis par 7%, lido par 3% vairāk (nolidoto stundu skaits). Visa ir vairāk, izņemot peļņu no pamatdarbības pirms procentu maksājumu un nolietojuma atskaitīšanas (EBITDAR).
Ja pagājušogad pirmajā ceturksnī tie bija plus 17 miljoni, tad šogad tie ir mīnus 4 miljoni. Un tas jau ir tiešām ļoti bēdīgi, jo kompānija vienmēr lepojusies, ka pamatrādītājos viss ir pozitīvi, traucē tikai milzīgā parādu nasta un procentu maksājumi. Tagad arī šis rādītājs ir aizgājis mīnusā.
EBITDAR ir galvenais kompānijas lepnums. Tas ir rādītājs, uz kā pamata rēķina biznesa vērtību, šis rādītājs vienmēr tikai audzis, bet nu ir pienākusi stunda X. Šis rādītājs pat nav pozitīvs, tas ir negatīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka pamatīgi kritušies ieņēmumi no viena pasažiera (no 115 eiro līdz 106), bet izdevumi uz katru nolidoto kilometru nedaudz pieauguši. Nepalīdz arī arodbiedrības - ceļas algas, izmaksas arī citur (lidostu maksas un tamlīdzīgi).
Protams, vainīga esot ekonomika, ne jau kompānijas vadība. Ekonomika? It kā sen nav skaidrs, kurp mūs atvedusi Jaunā Vienotība.
Saliekam kopā augstākminēto un ir pilnīgi skaidrs, kāds ģībonis iestājās valdībai, kad Gauss atskrēja un pieprasīja kārtējos 150 miljonus. Ja mēs šos marta rādītājus ieraugām tagad, tad valdībai jau tas, visticamāk, tika prezentēts iepriekš. Un Gauss tika atlaists.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
