„airBaltic” valde jau gadiem “vazā aiz deguna” padomi un akcionāru
Pietiek lasītājs27.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neuzskatu sevi par vislabāko aviācijas jomas ekspertu, taču regulāri sekoju notiekošajam šajā nozarē, turklāt diezgan cieši. Izlasīju rakstu par airBaltic un uzskatu par nepieciešamu vērst uzmanību uz atsevišķām detaļām, pieņēmumiem un apgalvojumiem. Mans nolūks ir savu iespēju robežās palīdzēt labāk izprast airBaltic biznesu. Uzskatu, ka kompānijas valde jau gadiem “vazā aiz deguna” padomi un akcionāru (Latvijas valsti), taču 2019.g. pirmā ceturkšņa (Q1) rezultāts nav tas, par ko būtu jāsatraucas.
Q1 airBaltic vienmēr bijis negatīvs, īstais jautājums ir, vai Q2-Q3 spēj gana nopelnīt, lai gada kopējais rezultāts sanāk vismaz 0. Jo vairāk jaunās lielās lidmašīnas tiek nopirktas, jo negatīvāks Q1 kļūst, (fiksētās izmaksas pieaug).
Ņemot vērā airBaltic biznesa modeli - tas ir, tranzīta pasažieri caur Rīgu - tīri matemātiski ieņēmumi no viena pasažiera krītas un kritīsies. Ja vidējais pasažieris no Rīgas uz Amsterdamu lidojot samaksā, teiksim, 150, EUR, tad tranzīta pasažieris no Helsinkiem maksā aptuveni tikpat, kas nozīmē, ka vidējais ieņēmums no šiem diviem cilvēkiem, kas sastāda 3 pasažierus = 100 EUR. Katrs cilvēks, kas lido tranzītā, nozīmē divi pasažieri, jo oficiālā pasažiera definīcija ir "pasažiera segments".
35 miljonu eiro īstermiņa parādsaistības bez detalizētākas informācijas "kas aiz tā stāv" nenozīmē neko, tas neatklāj aviokompānijas bilances saturu! Klasiskais piemērs - visas uz priekšu pārdotās biļetes pasažieriem, kuru ceļojumu datumi ir nākotnē, ir „īstermiņa parādsaistības”, kuras tiek izpildītas, kad lidojums tiek nolidots.
Jo vairāk jaunu lidmašīnu, jo vairāk biļešu uz priekšu jāpārdod, jo lielākas šīs saistības + protams, Q1 beigās, kad vasaras “peak season” tūlīt sāksies, šis cipars dabiski būs vislielākais!
Ja tas ir parāds, piemēram, par degvielas piegādēm vai citiem jau saņemtiem pakalpojumiem, tad, protams, situācija būtiski citāda! Tad ir pamats strostēt airBaltic valdi.
Ja akcionāram – Latvijas valstij būtu svarīga laba pārvaldība, tad ne tikai attiecīgie pārskati būtu pieejami, bet arī tajos būtu noteikts, kāds “leverage (Debt/Equity) ratio” ir pieņemams un kāds ne.
Vajadzētu pievērst nopietnu uzmanību faktam, ka airBaltic pretēji iepriekš solītajam ir pārdevuši visas savas lidmašīnas (vienlaicīgi “uzskrūvē” pārdošanas ciparus, kas svarīgi valdes gada bonusiem) un īrē tās atpakaļ. Citādi acīmredzot nevarēja nofinansēt jaunās lidmašīnas, par kurām vienmēr jāsāk maksāt, pirms tās vispār tiek piegādātas.
IFRS standarts no šī gada liek arī līzinga izmaksas iekļaut bilancē, tāpēc detalizēta auditoru ziņojuma neesamība par to, vai kompānija to pareizi izpildījusi, rada vielu manipulācijai un visdažādākajām spekulācijām.
Kopumā diez vai airBaltic šogad rezultāts sasummēsies pozitīvs, bet arī tas nav nekas jauns, jo tāds tas pa īstam ir bijis varbūt tikai vienā no pēdējiem pieciem gadiem...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
