Aivars Pilenieks – sporta nomenklatūras "staļingrada"?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK17.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latviskajā dzīvesziņā dīvainākā, pat traģiskākā šķiet mūsu apmātība "dzīvot ar s#du čupu istabas vidū". No ģimeņu "skeletiem skapī" līdz tiesu ķēķim un nokušinātiem valsts skandāliem. Apsedzam čupu ar tautiskām sedziņām, iemācāmies to veikli apiet, neredzēt un nesaost – kaut reizēm tajā gadās iekāpt.
Latvijas sporta pasaulē viena no šādām "čupām" ir Regbija federācijas prezidents Aivars Pilenieks – ievērību guvis kā "bērnu sitējs un valsts naudas izsaimniekotājs". Toksiskās maskulinitātes stereotipu varā esošs "mačo" cienījamos gados, kuram nevaldāmi patīk tiranizēt regbiju spēlējošus jauniešus, jūtu uzplūdā palaižot rokas. Jo, visticamāk, pieauguši sportisti pēc šādām izdarībām būtu dižmanim "izdevuši atlikumu".
Latvijas sporta ētikas vēsturē Pilenieks sevi "iekala" 2018.gada septembrī, kad Ungārijā notika U-18 jauniešu Eiropas regbija-7 čempionāts. Jau pirms tam patvaļīgi jaucies valstsvienības treneru kompetencē, pēc vienas no spēlēm LRF prezidents ar dūri pa seju iesita komandas spēlētājam, tā "izsakot" neapmierinātību ar viņa sniegumu. (Varbūt jāpriecājas, ka tas nenotika spēles vidū? Pašu mājās viņš ir iejaucies mača gaitā.)
Pilenieks noliedza "bullingu", kaut arī viņš uzbruka jaunietim liecinieku – vienības biedru – klātbūtnē un par notikušo tika informēti treneri. Sitējam vēlāk paspruka publiski piefiksēta izmuldēšanās: "savā" sporta klubā (RK "Eleja") jauno spēlētāju fizisku ietekmēšanu viņš uzskatot par normu.
Toreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, Latvijas sporta politiskais pārraugs, paziņoja, ka Pileniekam ir jāatkāpjas no amata. Taču tā izrādījās saucēja balss tuksnesī. Valsts sporta menedžētāji, Olimpisko komiteju un tās Ētikas komisiju ieskaitot, pārprasti "sargājot mundiera godu", centās skandālu klaji nobanalizēt un "padarīt nebijušu". Toksiska lielmaņa noturēšana amatā viņiem kļuva par "principa lietu". (Gluži tāpat "Vienotība" savulaik stāvēja un krita par sašmucējušos Dzintaru Zaķi!)
Jaunais sportists tādēļ piedzīvoja jaunu pazemojumu. Viņam paša kluba (RK "Jūrmala") "lielie puikas" – pieļauju, vēl "lielāku" samācīti! – uzspieda izlīgt ar sitēju, nosaukt notikušo par "pārāk dramatizētu". Pat publiski spiest Pilenieka roku – droši vien to, ko viņš Budapeštā "lika lietā".
Tādējādi, protams, tikai vairojās LRF prezidenta pārliecība par savām tiesībām uz visatļautību ("pedagoģiskās pļaukas ieskaitot) – rupji pārkāpt World Rugby regulas un principus, Latvijas sporta politikas prasības, elementāras morāles un pieklājības normas. Rezultātā mums jau gadiem par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēta sporta federācija, kurā biedru vairākumu – un Pilenieka varas pamatu – veido "mirušās dvēseles" jeb tā sauktie "čaulas klubi" bez spēlētājiem un spēlēm.
Sodīt "latvju regbija ķeizariņu" par toreizējo cūcību ir vitāli svarīgi jaunā spēlētāja un viņa ģimenes pašcieņai. Šiem cilvēkiem vairs nav toreizējās bijības pret latvju sporta priekšniecību. Varbūt pat svarīgāk tas ir LRF morālai atveseļošanai un "džentlmeņu sporta" labās slavas atjaunošanai sabiedrībā.
Tāpēc, kad LOK Ētikas komisija pērnajā septembrī atkārtoti atteica apspriest Budapeštas incidentu un ieteica vērsties tiesībsargājošās iestādēs, šis padoms tika likts lietā. Sportista advokāts iesniedza Valsts policijā pieteikumu ierosināt pret Pilenieku kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 231.panta (huligānisms) otrās daļas.
Pēc sākotnēja atteikuma – prasībai neesot pamata – un tā pārsūdzības šī gada janvāra beigās tika saņemts atkārtots atteikums. Varu saprast Kārtības policijas nevēlēšanos uzņemties paveikt to, kas bija jāizdara pašai LRF, LOK Ētikas komisijai vai mūsu sporta politiskajiem un birokrātiskajiem vadītājiem.)
Taču šajā atteikumā tiek atzīts par neapstrīdamu fakts, ka "A.Pilenieks konflikta laikā ar R.Salenieku ir viņam iesitis un radusies situācija R.Saleniekam, kurš bija spēles līderis, bija nepatīkama un aizskaroša..." Fakts, kas nav anulējams ar "mundiera" sargātāju PR manipulācijām.
Protams, mūsu sporta vadoņu un "dīvāna sportistu" vidū netrūkst pašapmierinātu opīšu, kam padomju armijas kazarmu – viņu "vīrišķības skolas" – paražas šķiet izcils līdzeklis Latvijas atlētu nākamo paaudžu veidošanā. Taču diez vai paši jaunie sportisti un viņu jauneklīgie vecāki, "demokrātijas sabojāti", masveidā vēlas kļūt par kāju pameslu provinciāliem "mačo", lai tie, palaižot rokas, kompensētu savus freidiskos kompleksus.
Latvijas sporta vadoņi riskē – turpinot izliekoties, ka Budapeštā, LRF rēķinos un citur "nekas nenotika" – to pamazām vien novest turpat, kur viņu stutētais Pilenieks jau ir novedis Latvijas regbiju – radu būšanā (sava dēla Arvja iebīdīšanā par Latvijas regbija-7 izlases galveno treneri bez izglītības un atbilstoša trenera sertifikāta), stagnācijā, formālismā, "penžu tusiņā".
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
