Aiz skaistām un pūkainām bildēm internetā ar norādi „meklē mājas” slēpjas neskaitāmi dzīvnieku nodevību stāsti
Dzīvnieku aizsardzības biedrība Liberta03.04.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Daudziem var šķist, ka ikdiena palīdzēt dzīvniekiem ir skaista un jauka, it īpaši, ja esi dzīvnieku draugs. Patiesība ir pavisam citādāka – ja esi no cilvēkiem, kuri ikdienā palīdz dzīvniekiem, tā ir nemitīga cīņa! Cīņa par dzīvnieku veselību un dzīvību, cīņa pret liekulīgiem cilvēkiem un nodevību, cīņa par spēju iet un palīdzēt dzīvniekiem, jo diemžēl vienmēr kāds tev gribēs ieriebt, tevi iznīcināt, cīņa pašam ar sevi lai nepadotos.
Aiz skaistām un pūkainām bildēm internetā ar norādi meklē mājas slēpjas neskaitāmi dzīvnieku nodevību stāsti, viņu pagātne un nereti fiziskas vai emocionālas traumas, slēpjas darbs, mīlestība un rūpes, kas viņos ieliktas, lai viņi būtu gatavi jaunai dzīvei, nekur nepazūd arī nepieciešamība pēc medicīniskajām manipulācijām, kuras savukārt prasa finanses. Neviens neredz to, kas tiek ieguldīts un upurēts, lai palīdzētu otram, neviens neskaita zaudētās miega stundas, izstaigātās saslimšanas, kavētos draugu un ģimenes pasākumus, nevienu tas nesatrauc, jo tas, kas svarīgi cilvēkiem, lai ir kur piezvanīt jebkurā diennakts laikā un bez liekiem jautājumiem atdot dzīvniekus nebaidoties likt lietā šantāžu, melus.
Nebūt nav viegli ikdienā pieņemt šo nebeidzamo cīņu un turpināt darboties, ik pa laikam tu apstājies pie domas, cik ilgi to vēl spēsi, vai tam ir jēga?
Lai arī cik smagi nebūtu, tu saproti, ka neviens cits to nedarīs un iekšējā būtība spējā izprast dzīvnieku, to, ko viņš piedzīvo, spēja saprast viņa sāpes, ko radījušas cilvēku nodevība, cietsirdība, un panākt to, ka viņš atkal iemācās uzticēties un gūt prieku no dzīves, ir tā vērts.
Brīži, kad redzi, ka dzīvnieks satiek savu īsto cilvēku, ir nenovērtējami, katrs laimīgais stāsts ir kā enerģijas lādiņš turpināt darīto to, ko daru, bildes un video, ko saņem, ik reizi liek smaidīt. Ziņas par sadarītajiem nedarbiem vai tieši pretēji - varoņdarbiem vienmēr ir tik sirsnīgas. Pats galvenais - apziņa, ka cilvēks, kam esi uzticējis dzīvnieku darīs visu, lai viņam nodrošinātu pašu labāko dzīvi, kāda iespējama.
Lai arī cik smaga nebūtu ikdiena un šī brīža situācija, lai cik pilna nebūtu sirds, saprotu, ka ir jāturpina iesāktais un mērķis palīdzēt dzīvniekiem stāv augstāk par visu negatīvismu, tāpēc vēlos ticēt, ka ir dzīvnieku draugi, kuriem tāpat kā man nav vienalga! Ja esi gatavs iesaistīties un palīdzēt dzīvniekiem, sazinies ar DzAB Liberta vai Ildzi Leimanti.
Šobrīd ļoti, ļoti nepieciešami palīgi, kuri gatavi palīdzēt fiziski ar darba rokām, radoši cilvēki, kuri var palīdzēt ar dažādiem radošiem projektiem, pagaidu māju devēji, kuri var pie sevis izmitināt kādu dzīvnieku līdz brīdim, kad viņam atrodas jaunas mājas, arī finansiāls atbalsts biedrībai ļoti nepieciešams, lai spētu turpināt palīdzēt dzīvniekiem (šobrīd biedrībai iekrājušies parādi ap 1000 euro, ja kāds vēlas apmaksāt personīgi kādu no rēķiniem, to var izdarīt sazinoties ar biedrību).
Lai atbalstītu biedrību finansiāli, ir iespēja ziedot:
Ziedojumu tālrunis 90006685 (1 zvans - 1.42€)
Dzīvnieku aizsardzības biedrība LIBERTA
Reģ.nr. 40008222864
Konts LV33HABA0551038261946
BIC/swift kods: HABALV22
Paypal: [email protected]
*atbalsts dzīvniekiem
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
