Aizdomas, ka tiesnesis Dreimanis “Lidl” un “Saskaņas” interesēs viltojis faktus tiesas lēmumā
PIETIEK19.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Administratīvās rajona tiesas tiesnesis Agris Dreimanis, kam uzticēts izskatīt administratīvo lietu par 83 gadus vecās Baibas Gaisas izņemto būvatļauju 24 hektārus lielas teritorijas aizbūvēšanai Mežciemā ar milzu noliktavu poļu preču importam, svarīga nolēmuma izsniegšanas reizē ir taisījis lēmumu nevis ar vienu, bet daudzām faktu viltojuma pazīmēm.
Pietiek jau informēja par B. Gaisas - kas dzimusi vēl pirms Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma 1934. gada maijā - pagājušā gada vidū radušos vēlmi būvēt milzu noliktavu 24 hektārus lielajā zemesgabalā, kas robežojas ar dzīvojamiem masīviem Mežciemā un Kaivas ielā. Vēlāk, protams, maskas krita, un kļuva skaidrs, ka aiz sirmgalves patiesībā stāv SIA MMS Properties, kas nedaudz vēlāk nomainīja nosaukumu uz LIDL Latvija.
Būvatļauja tika pārsūdzēta, pamatojoties uz faktu, ka Būvniecības likums paredz: šāda objekta būvniecībā ir jāveic vai nu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra (IVN), vai nu jāizstrādā detālplānojums ar sabiedrisko apspriešanu - ja ne abi, tad vismaz viens. Tomēr šajā gadījumā tas nav noticis, tāpēc Rīgas Pilsētas attīstības departamentam un būvvaldei tika prasīts to nodrošināt. Būvvalde uz iesniegumu atbildēja, ne tikai nepieņemot nekādu lēmumu, bet vispār atsakoties izskatīt attiecīgo iesniegumu.
Atteikums ir ticis pārsūdzēts Administratīvajā rajona tiesā vēl pagājušajā gadā, kas to sākumā negribēja pieņemt, bet ar Augstākās tiesas lēmumu tomēr tas ticis izdarīts. Lietas izskatīšanu pēc būtības paredzēts sākt nākamajā otrdienā, bet vēl pavasarī lietai nozīmētais tiesnesis Agris Dreimanis izdarījis kaut ko tādu, ko iespējams kvalificēt tikai kā tiesas nolēmuma viltošanu.
Zolitūdes Maximas lobistu ēna
Proti, būvniecības ieceres virzītājiem gadījumos, kad tiek apstrīdēta kāda būvatļauja, ir iespējams lūgt izsniegt t.s. pagaidu būvatļauju un sākt būvēt objektu uz pašu personīgo risku - ja vēlāk, lietu izskatot pēc būtības, būvatļauju tomēr atcels, tad visu uzbūvēto nāksies noārdīt, turklāt uz būvnieku rēķina.
Šādu kārtību savulaik Saeima ieviesa pēc intensīvas lobēšanas, kuru veica tagadējais Saskaņas premjera amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis - toreizējais Reformu partijas darbonis, un šī kārtība tika ieviesta pēc neviena cita kā SIA Homburg Zolitude iniciatīvas. Tas ir tas pats uzņēmums, kurš organizēja un finansēja sagruvušās Zolitūdes Maximas būvniecību, pirms objekts tika nodots Maximas grupas uzņēmumam SIA Tineo.
Zolitūdes gruvekļa “attīstītāju” interesēs izlobēto pagaidu būvatļauju saņemšanas iespēju tagad nekavējas izmantot citi komersanti. Mežciema gadījumā LIDL Latvija pieprasīja tieši šādu pagaidu būvatļauju, un 14. maijā tiesnesis A. Dreimanis tādu arī izsniedzis - taču, kā izrādījies tagad, tiesneša lēmums, pārbaudot tajā sarakstīto, satur ne vienu, bet pat vairākas viltojuma pazīmes.
“Pagaidu būvatļauja” ar viltojuma pazīmēm
Lai pamatotu pretimnākšanu LIDL Latvija, Rīgas pilsētas būvvaldei un to kontrolējošajai Saskaņai, tiesnesis A. Dreimanis divās vietās atsaucas uz “būvprojekta materiāliem”. Šomēnes turpretī izrādījies, ka būvprojekts ne tik vien nav bijis iesniegts lietas materiālos, bet vispār nav eksistējis: kā atzinusi tā pati būvvalde, būvatļaujas dokumentos atzīme par projektēšanas pabeigšanu (tātad būvprojekta pabeigšanu un apstiprināšanu) izdarīta tikai 6. septembrī, kaut gan viltotais tiesneša lēmums (kam nekādi “būvprojekta materiāli”, saprotams, nav tikuši pievienoti) datēts ar 14. maiju!
Bet kā tas var būt, ka tiesnesis pamato acīmredzami “feiku” lēmumu ar būvprojektu, kas nemaz neeksistē un nav apstiprināts būvvaldē? Tiesneša lēmumam neviens nebūtu pievērsis uzmanību, ja vien troksni nesāktu celt mazais uzņēmējs Vadims Skorohods, kurš arī bija pieprasījis apturēt būvatļauju sakarā ar to, ka plānotās apbūves rezultātā tiktu iznīcināts servitūts - piekļuves tiesība V. Skorohoda mazajai noliktavai, kuras piebraucamo maršrutu pilnībā aizsegtu LIDL Latvija noliktavu komplekss.
“Būvvalde klaji prettiesiski ignorē uzņēmēja tiesības lietot braucamā ceļa servitūtu, kuru nekādi nav iespējams nepamanīt, jo tas reģistrēts zemesgrāmatā kopš 2014. gada 4. decembra. Servitūta ceļš tiek ikdienā izmantots uzņēmējdarbības veikšanai, un tā lietošanai ir jābūt neierobežotai un netraucētai,” medijiem paziņoja uzņēmēja aizstāvis - zvērināts advokāts Aldis Alliks.
Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns aģentūrai LETA 10. augustā uz to bija spiests atzīt, ka "būvvalde vēl nemaz nav veikusi būvatļaujā atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi”.
Tātad iemesls, kāpēc būvprojektu nebija iespējams apstiprināt līdz pat 9. septembrim - nezināmu iemeslu dēļ projekts neievēroja mazajam uzņēmējam un viņa noliktavai piederošo servitūta tiesību piebraucamajam ceļam. Līdz ar to būvprojekts, uz kura “materiāliem” tik pārliecinoši savā maija lēmumā atsaucas tiesnesis A. Dreimanis, realitātē neeksistēja, jo nemaz nevarēja tikt apstiprināts, un līdz ar to būvprojekts (vienalga, pirms apstiprināšanas vai pēc tās) nav ticis iesniegts Aministratīvajai rajona tiesai.
Tiesnesis pamato lēmumu ar dabā neeksistējošām ielām un patvaļīgiem izdomājumiem
Sagatavojot Rīgas domei un LIDL Latvija labvēlīgo lēmumu, tiesnesis A. Dreimanis ne tik vien atsaucies uz neeksistējošo būvprojektu - viņš arī ierakstījis lēmumā sēriju ar izdomājumiem, kas ir diametrālā pretrunā ar dabā novērojamo realitāti.
Piemēram, lēmuma 6. lappusē rakstīts: “Savukārt objekts ir paredzēts zemesgabala dienvidu daļā (lietas 1. sējuma 129., 181. lapa)”, kamēr dabā novērojamajā realitātē darbi sākās tieši zemesgabala pretējā galā (ziemeļdaļā), kur tika noārdītas SIA Dārzniecība “Rīga” piederošās siltumnīcas - tās atradās tajā teritorijas galā, kas iziet uz daudzdzīvokļu namu kvartālu Kaivas Residential.
Tālāk tiesnesis savu lēmumu “pamato” ar pilnībā patvaļīgiem izdomājumiem: “Šajā sakarā, aplūkojot objekta novietojumu kartē kopsakarā ar plānotajām ielām, secināms, ka kravas transportlīdzekļu piebraukšana objektam no ziemeļaustrumiem gar minēto dzīvojamo māju kvartālu būtu neracionāla un tāpēc nav plaši sagaidāma, jo tur atrodas Mežciema mikrorajons.”
Tas neatbilst faktiem: pirmkārt, tieši no ziemeļpuses ir vienīgais ceļš, pa kuru patlaban var piebraukt teritorijai, un smagais transports jau šopavasar braukājis pa to saistībā ar siltumnīcu demontāžas darbiem, bet administratīvās lietas 1. sējumā ievietotās kartes apliecina pretējo: tieši uz Mežciema pusi izies galvenā iebrauktuve objektā.
Tomēr visinteresantākā ir tiesneša A. Dreimaņa atsaukšanās ne vien uz dabā neeksistējošām, bet pat teorētiski neiespējamām ielām. Tiesnesis savā lēmumā atreferē Rīgas domes Satiksmes departamenta atzinumu, rakstot: “kā iespējamie piebraukšanas varianti apskatīti: Dzelzavas iela virzienā no Ulbrokas ielas (piebraukšana zemesgabala dienvidu daļai no rietumiem); Dzelzavas iela virzienā no Juglas ielas (piebraukšanas zemesgabala dienvidu daļai no austrumiem); Rembates iela virzienā no Augusta Deglava ielas (piebraukšana objektam no dienvidiem). Visos šajos variantos piebraukšana objektam notiktu pa maģistrālo ielu, kas nodrošina plašas transporta plūsmas ievadīšanu Rīgā un izvadīšanu no tās, turpinājumiem.”
Realitātē Rembates iela ir neuzbūvēts, neasfaltēts un nebruģēts zemesceļš (kuru tiesnesis mēģina uzdot par “maģistrālo ielu”), kas atdalās no Lubānas ielas, lai beigtos pārsimt metrus tālāk pie bērnudārza žoga. Bet visdīvainākais ir A. Dreimaņa apgalvojums, ka piebraukšanai noderētu “Dzelzavas iela virzienā no Juglas ielas” - patiesībā Dzelzavas iela ne tik vien nekrustojas ar Juglas ielu (kura iet pa Rīgas pilsētas un Stopiņu novada robežu un tik tiešām ir maģistrālā iela), bet šīs ielas (kuras šobrīd šķir pusotra kilometra attālums gaisa līnijā) pat teorētiski krustoties nevar, jo tieši pa vidu perpendikulāri iet Kaivas iela, kurai abās pusēs atrodas dzīvojamās mājas. Lai kaut vai teorētiski varētu savienot Dzelzavas ielu ar Juglas ielu, nāktos noplēst dzīvojamās mājas abās Kaivas ielas pusēs un izbūvēt krustojumu.
Tāpēc nav brīnums, ka tiesnesim, lai pamatotu pagaidu būvatļauju, jāatsaucas uz neesošu “būvprojektu”, lai kaut kā notušētu viltojuma pazīmes lēmumā. Tomēr iznākumā noticis tieši pretējais - viltojuma pazīmes kļuvušas vēl uzskatāmākas.
Par to, kā saskaņieši lobē LIDL objektus ne tikai Rīgā, var lasīt šeit: https://pietiek.com/raksti/saskanas_ena_aiz_lidl_ienaksanas_latvija
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
