Aizdomas par miljonu shēmām ar Baltkrievijas tehniskās sāls piegādēm Baltijas valstīm
PIETIEK16.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mākslīgi sadārdzina ceļu kaisīšanai domāto tehnisko sāli, lai varētu “noslaukt” naudu no Latvijas Autoceļu uzturētāja un, iespējams, arī citiem ielu kaisītājiem - tādu ainu zīmē iesniegumi par konstatētām shēmām Baltkrievijas sāls importā.
Kā zināms, Baltkrievijā iegūst ne tikai kālija sāļus, ko eksportē pa visu pasauli izmantošanai lauksaimniecībā un ķīmiskajā rūpniecībā, bet arī parasto nātrija hlorīdu, tajā skaitā ielu un ceļu kaisīšanai ziemā. Būtu loģiski, ka baltkrievu tehnisko sāli Baltijas valstīs varētu nopirkt vienādi lēti, jo raktuves ir tepat netālu (salīdzinājumā, piemēram, ar Ukrainas lielāko sāls ieguves kompāniju Artemsiļ). Tomēr nekā - konstatēts, ka no vienas un tās pašas atradnes nākusī tehniskā sāls ar aptuveni vienādiem pārvadāšanas attālumiem Latvijā maksā stipri dārgāk nekā Lietuvā, raisot aizdomas par shēmām ar saknēm Baltkrievijā.
Izmantojot vairākas citu citai piederošas tehnisko sāli tirgojošas firmas, kur kā patiesā labuma guvējs deklarēts Baltkrievijas pilsonis Petrs Kravčenko, slēdzot savstarpējus līgumus un preci te sadārdzinot, te palētinot, izveidojas shēma ar ievedmuitas nemaksāšanas pazīmēm, kuras rezultātā shēmotājiem rodas negodīgas cenas priekšrocības attiecībā pret tiem tirgus dalībniekiem, kas neveic šādas “optimizācijas”. Rezultātā valsts uzņēmumu iepirkumu konkursos godīga konkurence vienkārši izzūd, Latvijas nodokļu maksātāju naudai aizplūstot uz ārzemēm, - tādu ainu zīmē iesniegumi par konstatētām shēmām Baltkrievijas sāls importā.
Sērijā ar iesniegumiem dažādām Latvijas valsts iestādēm, kas nonākusi Pietiek rīcībā, aprakstīta šāda aina: “Apmēram no 2013. gada Baltkrievija sāka piemērot neizskaidrojami atšķirīgas cenas tehniskās sāls piegādēm Latvijai un Lietuvai. Uz Lietuvu pa dzelzceļu šī produkcija nonāk līdz Klaipēdas ostas BKT terminālam, un cena veidojas pēc principa - rūpnīcas produkta cena plus Baltkrievijas dzelzceļa tarifs (apmēram 4 eiro par tonnu), plus Lietuvas dzelzceļa tarifs (ap 3 eiro par vienas tonnas pārvadāšanu).
Vērtība līdz ar to tehniskajai sālij Klaipēdā svārstās no 16,50 līdz 20 eiro par tonnu (pirms nodokļiem). Savukārt, ievedot šo pašu produktu Latvijā ar vagoniem caur Bigosovu/Indru, pat bez LDz pārvadāšanas tarifa (5,60) cena uz robežas sastāda jau 25,50 līdz 26,50 eiro par tonnu.” Šajā brīdī, precei ienākot mūsu valstī, minētajai cenai būtu piemērojama ievedmuita, kas būtu jāsaņem Latvijas valsts budžetam.
Zināms, ka baltkrievi izveidojuši virkni uzņēmumu, tajā skaitā LIT Salt Trade UAB, kam Latvijā pieder SIA Lat Salt Trade. Par kompāniju patiesā labuma guvēju deklarēts valdes loceklis Petrs Kravčenko, kura tēvs Baltkrievijā ir bijusi politiski ietekmīga persona. Līdzīgi uzņēmumi eksistē arī Igaunijā, Moldovā, Krievijā - Salt Trade Estonia OÜ, Mol Salt Trade SRA un ООО Салт Трейд Maskavā.
Iesniegumos izteiktas aizdomas, ka tehnisko sāli, kuru no Baltkrievijas lēti ieved Lietuvā, tālāk bez muitas nodevu nomaksas un atmuitošanas pārdod tālāk uz Latviju par paaugstinātu cenu, kur šī sāls jau skaitās ievesta no Lietuvas kā no ES dalībvalsts. Tātad pastāv iespējamība, ka ievedmuita netiek nomaksāta nevienā no ES valstīm (tā kā faktiskā preces izcelsme meklējama aiz Eiropas Savienības robežām, tai piemērojamas muitas nodevas), kā arī pilnā apmērā netiek maksāti pārējie nodokļi.
Šādas shēmas nav iespējams pielietot, vedot sāli pa tiešo no Baltkrievijas uz Latviju, jo uz robežas jānomaksā ievedmuita un PVN - ja to neizdara, Latvijas Dzelzceļš vagonus nemaz neņem pretī un neieved Latvijā. Bet Lietuvā pastāv iespēja no robežas nogādāt preci uz BKT terminālu bez muitas un PVN tūlītējas nomaksas, jo termināls ir OAO Беларуськалий un Lietuvas uzņēmuma Fertex kopuzņēmums ar muitas zonas statusu.
Iepirkumu uzraudzības biroja dati atklāj, ka pagājušajā gadā SIA Lat Salt Trade bija starp uzvarētājiem milzīgā VAS Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) konkursā par ceļu kaisāmās sāls piegādi. Septembrī noslēgtā līguma cenu tabula atklāj, ka Lat Salt Trade apsolījusi piegādāt LAU ceļu iecirkņiem par 52 līdz 64 eiro tonnā. Citiem piegādātājiem cenas pa tonnām un piegādes vietām nedaudz atšķiras.
Netiešā kārtā sāls iespējamo ceļu no Baltkrievijas uz Latviju caur daļēji baltkrieviem piederošu Klaipēdas terminālu apliecina Lat Salt Trade cenu lapa LAU iepirkumā, kas pievienota noslēgtajam (un arī šobrīd spēkā esošajam) līgumam. Ja kaisāmo sāli ievestu no Baltkrievijas pa tiešo, tad piegādes gala cenai vajadzētu būt vislētākajai Latgalē, visdārgākajai - Ventspilī, Aizputē, Saldū utt.
Taču cenu lapā redzams diametrāli pretējais: P. Kravčenko vadītā kompānija sola piegādāt sāli Liepājā par 52 līdz 55 eiro tonnā; Tukumā, Stendē un pārējā Kurzemē - 54 līdz 58 eiro tonnā, bet Daugavpilī un Rēzeknē - jau 61 līdz 64 eiro tonnā, pie kam maksimālā cena gan ziemas, gan vasaras piegādēm ir Krāslavai, kas atrodas pie pašas Baltkrievijas robežas un kur tieši ienāk sliedes no sāls ražotājvalsts. Loģiku šādās cenās var ieraudzīt vienīgi tad, ja to pamatā ir kādas mahinācijas caur Klaipēdu.
Pietiek jau rakstīja, ka februārī atklājās - Rīgas brīvostā stāv pusapsegti 15 tūkstoši tonnu ar tehnisko sāli, ko lietus var sākt ieskalot Daugavā, burtiskā nozīmē pārsālot upi un izraisot ekoloģisko katastrofu. Bija aizdomas, ka šie sāls kalni pieder kādam no baltkrievu uzņēmumiem. Tobrīd nebija skaidrs, kāpēc ar šo sāls kaudzi nekas netiek darīts, jo ir absolūti neloģiski turēt tādus preces apjomus bez pielietojuma, turklāt teritorijā, kurai nav Pārtikas un veterinārā dienesta atļauja tāda veida darbībai.
Taču, ja notiek kādas blēdības ar piegādēm un ES ievedmuitas nemaksāšanu, tad var būt izdevīgi, ja jebkurā brīdī ir pie rokas taustāma prece, ko demonstrēt uzraugošajām institūcijām. Zīmīgi, ka pēc PVD pārbaudes LatSalt Trade nomainīja adresi no Merkeļa ielas uz Duntes ielu un darbu izbeidza iepriekšējais prokūrists, kuram vajadzētu atbildēt par nekārtībām, kolīdz tādas atklātos - viņa vietā tagad iecelts Baltkrievijas iedzīvotājs, kas godājams par Hryushayeu Anatoli.
Iepirkuma rezultāti:
https://pvs.iub.gov.lv/show/591739
Sāls grēdas:
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
