Aizrotētais policijas priekšnieks Tomaševs pie zemesgabala Garkalnē ticis, to oficiāli ārkārtīgi lēti iegādājoties no „tūkstošgades pirmā bērna”
PIETIEK11.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes 3. biroja priekšnieka amata uz Rīgas Teikas iecirkni aizrotētais Igors Tomaševs, kurš tika uzskatīts par tāpat aizrotētā bēdīgi slavenā Andreja Sozinova labo roku, pirms pieciem gadiem ir ticis pie
Pērn kāds Pietiek lasītājs bija iesūtījis šādu informāciju, kas arī tika publicēta: „2015. gadā policista Igora Tomaševa amatpersonas deklarācija uzrāda vairāku darījumu kopumu: godīgā amatpersona, kas gada laikā oficiāli nopelnījusi tikai nepilnus 18,5 tūkstošus eiro pirms nodokļu nomaksas un skaidrā naudā mājās vai kaut kur citur turējusi 5000 eiro, par 9000 eiro pārdod automašīnu Toyota, par 10 000 eiro pārdod zemi Cēsīs un vietā par 14 000 eiro nopērk zemi Garkalnē, Gaileņu ielā 27.
It kā viss ir izskaidrojami un skaidri, - darījumu kopums acīmredzami ir izveidots tā, lai Valsts ieņēmumu dienestam un arī nevienam citam „nepiederošajam” nerastos nekādi jautājumi. Viss pēc „mentu loģikas”: ienāk 10 000 + 9000 = 19 000. Tiek iztērēti 14 000 + 5000 paliek skaidrā = 19 000. Bet ir daži jautājumi – un būtu interesanti, ja kāds uz tiem sameklētu atbildes.
Vispirms jau – kas tā par zemi Garkalnē, kas nopērkama par tik smieklīgi zemu cenu – 14 000 eiro. Purva vidū? Tālu no visiem civilizācijas labumiem? Kaut kur, kur elektrība jāpievelk daudzus kilometrus? Vai arī varbūt tikai pārsimt kvadrātmetru?
Nē, nekā tamlīdzīga. Vieta ir ideāla – pēdējais zemesgabals Gaileņu ielā, kas robežojas ar skaistu priežu silu un tai pašā laikā ir cieši blakus jau sabūvētām lepnām privātmājām. Taisni brīnums, ka šādu zemesgabalu kāds sagribējis pārdot par tik niecīgu naudu.
Zemesgabals arī nav nekāds mazais. Precīzi tā izmērus var noskaidrot zemesgrāmatā, taču, vienkārši uzmetot aci, var pilnīgi droši teikt, ka tas ir lielāks par
Vēl vairāk, vietējie garkalnieši zina stāstīt, ka vēl ne tik senā pagātnē šis zemesgabals ir bijis pašvaldības īpašumā un tad pēc interesantas īpašnieku nomaiņas beidzot ir nonācis policista I. Tomaševa īpašumā – vismaz formālā īpašumā. Bet kā ir patiesībā? Vai tiešām neviens par to nepainteresēsies?”
Tagad, kad I. Tomaševa aizrotēšana – faktiskā pazemināšana amatā – ir radījusi jautājumus par tās patiesajiem iemesliem, Pietiek ir izdevies noskaidrot vērā ņemamus faktus par zemesgabala īpašnieku maiņu.
Valsts vienotā datorizētā zemesgrāmata rāda, ka
Savukārt 2015. gada 21. septembrī K. Kluce šo zemesgabalu ir pārdevusi I. Tomaševam par 14 tūkstošiem eiro, noslēdzot oficiālu nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Policijas priekšniekam ir bijis pietiekami līdzekļu, lai hipotekāro kredītu īpašuma iegādei neņemtu.
Par neikdienišķu šo darījumu padara divi fakti. Šis nav bijis gluži ikdienišķs zemesgabals, - īpašumu priežu meža vidū, pašā Gaileņu ielas galā K. Kluce divu gadu vecumā saņēmusi kā dāvanu no vietējās pašvaldības tā iemesla dēļ, ka bijusi jaunās tūkstošgades pirmais bērns Garkalnes pašvaldībā, nākot pasaulē 2000. gada 1. janvārī pulksten 4.13.
Vēl piecus gadus pēc dāvinājuma Karlīnas vecāki vietējā izdevumā – Garkalnes novada vēstīs stingri apliecināja, ka zeme noteikti netiks pārdota līdz meitenes pilngadībai, kad viņa pati varēs par to lemt.
„Jau tad, kad tika kārtota Zemesgrāmata, pašvaldības darbinieki šo zemes gabalu vēlējās rakstīt uz mūsu vārda, bet mēs gribējām, lai zeme paliek meitai. Lai tad, kad viņa sasniegs pilngadību, pati izdomā, kā ar to rīkoties. Zeme joprojām ir viņas un gaida, kad Karlīna pieaugs,” izdevumā apliecinājis meitenes tēvs Valts Klucis.
Taču, kā redzams, astoņus gadus vēlāk policijas priekšnieks I. Tomaševs ir atradis argumentus, lai „tūkstošgades pirmā bērna” īpašumu iegādātos, meitenei vēl nesasniedzot pilngadību.,
Turklāt īpašums vismaz oficiāli ir no nepilngadīgās meitenes iegādāts ārkārtīgi lēti, par vienu kvadrātmetru samaksājot tikai aptuveni 6,3 eiro. Vai tā patiešām ir bijusi īstā cena, - par to, protams, ziņu nav, taču skaidrs, ka reālās cenas par zemi Garkalnē bija daudz augstākas.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
