Aktīvāko personību iznīcināšana un sabiedrības kontrole – “Zersetzung” Latvijā
Valdis Kalnozols20.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Stāsts nav tikai par VDR, Zersetzung metodi izmantoja visā PSRS un arī tagad izmanto Latvijā. Zersetzung ir cēlonis, kāpēc Latvijas skolās ir augstākais mobinga līmenis pasaulē – bērni ir sabiedrības spogulis. VDR Stasi arhīvus pārņēma VFR drošības dienesti un pieļāva Stasi arhīvu publicēšanu un izpēti, bet Latvijā Atmodu organizēja VDK darbinieki, kuri pat līdz šai dienai ir ar ietekmi mūsu valstī un rīkojas tā, lai VDK lietotās psiholoģiskā terora metodes noklusētu. Patiesībā šīs metodes tika lietotas tieši tāpat kā VDR. Plaši šajās darbībās tika iesaistīti arī VDK aģenti un to tīkli.
Pagājušā gadsimta 70. gados sākās attiecību normalizācija starp sašķeltās Vācijas abām daļām. Atzīstot izveidojušās pēckara robežas, valstis nodibināja diplomātiskās attiecības, un drīz VDR tika uzņemta ANO. VDR vairs nebija izstumta no ārpolitikas un kļuva piesardzīgāka sākot pievērst uzmanību starptautiskajām normām un atbilstoši tām rīkojoties arī iekšēji. Valsts drošības ministrija (Ministerium für Staatssicherheit / Stasi) samazināja redzamo agresivitāti, ar kuru tā līdz šim vajāja un ieslodzīja cietumos un psihiatriskajās slimnīcās disidentus.
Mēģinot samazināt politiski ieslodzīto skaitu, bet neļaujot citādi domājošajiem kļūt pārāk aktīviem, 1976. gadā Stasi uzsāk sevišķi slepenu programmu Zersetzung, kuras nosaukums tiek tulkots kā "sadalīšanās" vai "biodegradācija", vai, lietojot šobrīd ierastos terminus, - psiholoģiskā varmācība, mobings. Ar klusām, ārēji neredzamām metodēm tika iznīcināta aktīvistu karjera, sagrauta viņu privātā dzīve un pati personība, panākts, ka bērni izturas savādi un noraidoši, pilnībā liedzot iespēju šai personībai pretdarboties. Varas iestādēm šajā darbā palīdzēja slepeno aģentu un informatoru armija, kuru skaits līdz 1975. gadam sasniedza 200 000, tas ir, 1% no valsts iedzīvotājiem.
Citāts no VDR Valsts drošības ministrijas instrukcijām Nr. 1/76:
“Apstiprinātās“ bioloģiskās noārdīšanās ”metodes ir:
• sistemātiska neslavas celšana, izplatot patiesus, pārbaudāmus vai arī nepatiesus, bet ticamus apmelojošus apgalvojumus.
• sistemātiska neveiksmju organizēšana darba un sociālajā dzīvē, lai iznīcinātu subjektu pašapziņu.
• mērķtiecīga uzskatu iznīcināšana, kas saistīta ar noteiktiem ideāliem un paraugiem, radot šaubas par viņu viedokļa pareizību.
• grupās un organizācijās radīt neuzticības, savstarpēju aizdomu un sāncensības atmosfēru, izmantojot dažu to locekļu psiholoģiski vājās vietas ... "
Personības iznīcināšanas metodes realizēja ar drošības dienestu aģentu tīklu palīdzību. Kas un kāpēc kļuva par informatoru/ aģentu? Šie cilvēki parasti vienojās par darījumu ar slepeno dienestu - nevis bailēs no atteikuma iespējamām sekām, bet visa veidu prēmiju dēļ. Tie ietvēra "imunitāti" pret kriminālvajāšanu, nozieguma izdarīšanas gadījumā, dažādiem naudas un materiāliem ieguvumiem.
Dažos gadījumos kandidāti tika pievilināti, ka piedalās cēlā un varonīgā valsts aizstāvēšanas misijā – līdzīgi kā filmu varoņi aģenti 007. Drošības dienesti varēja izmantot spiedienu, iebiedēšanu un šantāžu - it īpaši, ja runa bija par tuvākajiem “objektu” radiniekiem. Informators ne vienmēr bija cilvēks no ārpuses - ļoti bieži ziņoja un izspiegoja tie, kas bija daudzus gadus tepat blakus – paziņas, tuvākie draugi un pat ģimenes locekļi .
Kā kontrolēja un arī tagad Latvijā kontrolē sabiedrību, lai to uzturētu apātisku, vienāldžigu, neticīgu un bailīgi rīkoties - uzturētu šašķeltu. Ja mēs runājām par aktīvistu grupu, viena no domubiedru atdalīšanas (sagraušanas) metodēm bija nepatiesas vai patiesas informācijas izplatīšana, kas varētu izraisīt konfliktu kolektīvā. Iemesls varēja būt pilnīgi jebkurš - viedokļu atšķirība par politiku, filozofiju vai reliģiju, dažāds organizācijas locekļu bagātības līmenis, starppersonu attiecības.
Vēl viens veids bija un ir iesūtīt grupā personu, kurai bija jādod ieguldījums grupas darbibas destabilizācijā: svarīgu dokumentu zaudēšana, "misiju" izgāšanās, grupas dalībnieku provokācija uz agresīvām darbības metodēm. Bieži vien aktīvistu grupas savās rindās labprāt pieņēma jaunpienācējus, kuri izteica vēlmi palīdzēt. Tas palīdzēja gadījumos, ja bija nepieciešams izolēt dažādas grupas viena no otras, novēršot to iespējamo sadarbību. To varēja panākt ar tām pašām metodēm, ar kurām tika izraisīts konflikts kolektīvā.
Gadījumā, ja bija nepieciešams neitralizēt atsevišķus disidentus, uzsvars tika un tiek likts uz viņu pašapziņas iznīcināšanu un emocionālā stāvokļa graušanu. Tika izplatītas baumas par "objektu", kas sabojā tā reputāciju. Tas varēja būt jebkas: sākot ar netradicionālu dzimumorientāciju un laulības pārkāpšanu līdz profesionālai nepiemērotībai.
Latvijas Republikas drošības dienestus izveidoja bijušie VDK darbinieki un šīs pašas metodes pārnesa arī uz “neatkarīgās” Latvijas drošības dienestiem. Un līdz ar to var arī izdarīt secinājumus, kāpēc Latvijas iedzīvotāji, redzot, ka valsts iet bojā, grimst miljardu lielos parādos un simtu miljonu ikgadējos procentu maksājumos, ka tauta izmirst kā minimums ar ātrumu desmitiem tūkstošu cilvēku ik gadu, ka valsts tiek izzagta simtu miljonu apjomos (ārzemju speciālisti saka - miljardos), ir tik apātiska, vienaldzīga, neticīga un bailīga rīkoties.
Arī pats uz savas ādas izjutu šis psiholoģiskās varmācības metodes, kad ap 2005. gadu mani sāka izstumt mani no uzņēmējdarbības kā sabiedriski aktīvu cilvēku, kurš ar savu rīcību Rīgas Domes Vides komitejas priekšēdētāja amatā rīkojās, lai tiktu ievērots taisnīgums, netiktu izsaimniekotas dabas pamatvērtības, pašvaldības konkursos nebūtu korupcija, sakārtota pārvalde.
Ar manu atbalstu Rīgas atkritumu apsaimniekošanas tirgus tika atvērts konkurencei, kas neiepatikās Šķēles Valmieras/VDK grupējumam. Tika grauta mana reputācija, jo mans uzņēmums “Kalnozols celtniecība” vairākus gadus pēc kārtas tika atzīts ar augstāko reputāciju nozarē. Tika izjaukta mana ģimene, bērni noskaņoti pret tēvu, radītas problēmas uzņēmumā, naidoti uzņemuma īpašnieki. Lielāka nelietība pret mani bija krimināllietas safabricēšana manas reputācijas nomelnošanai, bērnu nolaupīšana uz ASV.
Un neesmu es vienīgais, kurš cietis no šīm metodēm, šādu cilvēku ir vēl gana daudz (Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijai bija vismaz 30 ziņojumi par cietušiem no Zersetzung ). Bet tikai daži nekautrējas par to publiski runāt. Pavisam nesen tika veikti centieni apvienot šos cietušos, un mūsu VDK veidotie drošības dienesti iesūtīja ietekmes aģentu, kurš pielietoja augstāk aprakstītās metodes, lai izjauktu centienus apvienoties.
Aicinām ikvienu, kurš arī savā dzīvē ir piedzīvojis Zersetzung metodes, neklusēt un apvienoties – pievienoties mūsu izveidotajai sociālo tīklu domubiedru grupai “Psiholoģiskā varmācība”, lai izskaustu emocionālo vardarbību no mūsu sabiedrības un drošības dienestiem un Latvija nebūtu ar augstāko psiholoģiskās varmācības mobinga līmeni skolās pasaulē.
Izmantotā literatūra :
- https://diletant.media/articles/31633898/
- https://www.la.lv/viedoklis-par-vdk-dokumentu-publicesanu-bija-jasak-no-otra-gala
- https://lv.wikipedia.org/wiki/Mobings
- https://en.wikipedia.org/wiki/Zersetzung
- https://www.stasi-unterlagen-archiv.de/mfs-lexikon/detail/Zersetzung/
- https://birdinflight.com/ru/mir/biodegradatsiya-psihologicheskie-pytki-spetssluzhb-gdr.html
- https://www.apollo.lv/5931757/valdis-kalnozols-muzam-dzivo-muzam-macies
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
